Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim – Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Anna sociālās aprūpes centrā “Ludza” dzīvo jau deviņus gadus. Vienā brīdī sapratusi, ka mājas, kas atradās ciematā, Trokšos (red. – ciems Cirmas pagastā, Ludzas novadā), kļūst aizvien tukšākas. Vīrs devies mūžībā, draugi arī aizgājuši viens pēc otra. Zeme jāapkopj, malka ziemai jāgatavo. To Anna vairs nav spējusi izdarīt pati, tādēļ nolēmusi pārvākties uz sociālās aprūpes centru. Centru seniore ļoti slavē – te esot labi, ir, ar ko parunāt, seniori ir labi pabaroti, apģērbti un apčubināti. Vienīgi Anna te nevar dzert pienu – tā kā viņa ir pieradusi pie īsta lauku piena, no pirktā paliekot slikti. Arī Annai ir savs stāsts par mīlestību.
Vai Jūs esat bijusi precējusies?
Jā, protams. Vienu reizi, un pie tam samērā vēlu izgāju pie vīra – man bija 32 gadi, kad apprecējos. Mammas man nebija, tēvs bija gandrīz akls, bet viņš izaudzināja trīs savus bērnus un vēl četrus mazbērnus. Bērnība bija diezgan smaga, bet man ļoti patika mācīties. Pabeidzu skolu un nolēmu, ka gribu mācīties tālāk. Tolaik bija tāda iespēja – pabeidzu Konstantinovā tehnikumu (red. – apdzīvota vieta pie Dagdas Krāslavas novadā), tur bija laba mācību daļas vadītāja un direktors Sokolovs – ļoti labs cilvēks. Tehnikumā mācījos labi, lai gan sākumā bija grūti. Man bija sev jāiestāsta, ka tas ir mans darbs, jāsaņemas, un tad jau mācībās sāka veikties. Pēc mācību pabeigšanas bija obligāti jānostrādā trīs gadi – es nostrādāju vien trīs mēnešus un izdomāju, ka gribu iet uz akadēmiju. No darba vietas mani gan īsti negribēja laist prom, bet es gribēju mācīties un būt tuvāk mājām. Pie tam, es nāku no krievu ģimenes un ar latviešu valodu man bija grūti – kaut ko papļāpāt, protams, es varēju, bet labi rakstīt ar visām garumzīmēm nemācēju, tāpēc pārgāju uz kolhozu Mežvidos (red. – apdzīvota vieta netālu no Kārsavas pilsētas, Ludzas novads). Tur man gāja labi.
Par ko mācījāties?
Par agronomu, es visu dzīvi esmu bijusi agronome.
Un kā tā sanāca, ka tikai 32 gadu vecumā izgājāt pie vīra?
Nu, kā – līdz 22 gadu vecumam es ganīju kolhoza lopus, no 22 gadu vecuma – tehnikums trīs ar pusi gadus un tad – četrus ar pusi akadēmija.
Un līdz tam nebija pielūdzēju?
Nē, kad tu esi tehnikuma gane, tad īsti par dejām laika nav domāt. Man tolaik izglītība bija daudz svarīgāka par mīlestību.
Un kā tad galu galā satikāt savu topošo vīru?
Atnācu strādāt par agronomi un satiku! Viņš bija traktorists, tā ka mēs bijām ideāls pāris – agronome un traktorists.
Vai tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena?
Nē, tas notika pamazām, kad atnācu strādāt uz Mežvidiem. Es skatījos, kā kurš strādā, kā kurš attiecas pret cilvēkiem. Viņš arī tajā laikā bija viens. Tā nu tas sanāca.
Kā attīstījās jūsu attiecības? Vai viņš Jūs bildināja?
Jā, protams! Tas notika ļoti vienkārši – divus vai trīs gadus mēs tā draudzējāmies un tad jau apprecējāmies. Kāzas mums notika pie viņa mājās, nekādas īpašas tradīcijas mēs nepiekopām. Viņš mani atveda uz savu māju, un es tur sāku saimniekot. Ar mums dzīvoja arī viņa onkulis, kas nebija izglītots, neprata lasīt un rakstīt, bet viņš bija ļoti labs cilvēks. Visi viņu uzskatīja par muļķi, bet es zināju, ka viņš bija ļoti labs cilvēks, un par to viņš mani cienīja un palīdzēja man it visā, ko es darīju.
Teicāt, ka vērojāt vīriešus sev apkārt – kādi bija galvenie izvēles kritēriji?
Es skatījos uz to, kā viņš dara savu darbu un kā attiecas pret cilvēkiem, tas ir pats svarīgākais vīrietī – vīrietim jāprot čakli un atbildīgi strādāt un tāpat viņam jāprot būt laipnam un atbildīgam pret citiem. Viņam jāprot draudzēties ar citiem, viņš nedrīkst mētāties, ir jābūt cieņai. Man kā agronomei, protams, acs bija vērsta traktoristu virzienā, jo visu laiku bija jāseko līdzi tam, ko viņi dara, un viņu darbs jāvērtē.
Cik ilgi jūs bijāt kopā?
Nedaudz vairāk kā piecdesmit gadus. Tad viņš nomira. Viņš bija par mani divus gadus jaunāks.
Kā nodzīvot kopā 50 gadus?
Vienam otru ir jāciena, jāsaprot un vienam otram ir jāpalīdz.
Kāpēc, pēc Jūsu domām, mūsdienās cilvēki tik daudz šķiras?
Atkarīgs no tā, kas katram ir galvā. Es vienmēr par piemēru ņēmu savu tēvu – manam brālītim bija trīs vai seši mēneši, kad mamma nomira, un viņš nekad otro reizi neapprecējās un izaudzināja četrus savus bērnus un trīs mazbērnus.
Vai pareizi saprotu, ka tēvs bija piemērs tam, ka mīlestība var būt tikai viena?
Tēvs bija piemērs uzticībai. Vai mīlestība var būt tikai viena… nu, tā es gluži neteiktu. Nebija jau tā, ka es līdz saviem 32 gadiem vispār ne uz vienu neskatījos (smejas). Skatījos! Bet mana prioritāte bija mācības.
Kas ir mīlestība?
Mīlestība ir cieņa, pirmām kārtām. Ir jāsaprot otra cilvēka prasības un vajadzības un tās pēc iespējas ir jāapmierina. Un, ja jums sanāk, kā sanāca mums ar saderību – traktorists un agronome – tad viss būs kārtībā (smejas). Te ir svarīga arī saderība darbā, ko darāt.
Vai jūs ar vīru strīdējāties?
Gandrīz nekad. Es tomēr biju agronome, viņš – traktorists, viņam bija man jāpakļaujas (smejas). Bet es uzskatīju, ka viņš ir galvenais mūsu ģimenes un saimniecības lietās, es biju galvenā darbā. Viņš strādāja arī uz kāpurķēžu traktora, bieži vēlu bija mājās, bet es saticības labad to viņam nekad nepārmetu.
Vai jums ir bērni?
Nē, mums nebija bērnu. Pēckara gadi bija grūti, sievietēm bija ļoti grūti sevi kopt, un gadījās arī visādas kaites, par ko mēs tolaik nezinājām un no kā arī nevarējām izvairīties.
Jūsu laikos pamatā taču precējās daudz agrāk – vai uz Jums neskatījās dīvaini, ka izgājāt pie vīra tik vēlu?
Gan jau, ka skatījās, bet es tam nepievērsu uzmanību – es vienmēr esmu dzīvojusi tā, kā man patīk, un iesaku tā darīt arī citiem!