Bārtā atdzimst plostnieku gars un amats

Senatnē baļķu plosti Latvijā pludināti pa visām lielākajām upēm un arī pa dažām mazākām. Mūsdienās tas vairs netiek praktizēts un arī plostnieka amats vairs nav tik aktuāls. Taču pavisam šis arods nav izzudis – lai jaunajai paaudzei vismaz demonstratīvi parādītu šo procesu, dažviet tiek rīkoti plostnieku svētki. Piemēram, Valmieras novada Strenčos šogad jau 28.reizi maija trešajā sestdienā tiks svinēti Gaujas plostnieku svētki. Un pavisam nesen šī tradīcija iedzīvināta arī Dienvidkurzemes novada Bārtā.

Gadsimtiem ilgi pa Bārtas un Toseles upēm plostus pludināja uz Liepājas ezeru līdz pilsētas tirdzniecības ostai. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados baļķu kravas uz turieni sāka pārvadāt ar autotransportu, taču 2023.gadā, kad apritēja tieši 70 gadu kopš pēdējās plostu pludināšanas reizes, bārtnieki nolēma šo tradīciju atdzīvināt.

Bārtas plostnieku svētku galvenie dalībnieki ir agrāko laiku plostnieku dēli un mazdēli, kuri iemācījušies gan siet plostu, gan arī to stūrēt. Bārtas krastā plostnieku svētku svinētāju ar katru gadu kļūst arvien vairāk un, kamēr apmeklētāji no tuvākas un tālākas apkaimes izbaudīja Bārtas, Nīcas, Otaņķu un Rucavas etnogrāfisko ansambļu un tautas deju kolektīvu priekšnesumus, jaunās paaudzes plostnieki sēja plostu un gatavoja to peldējumam pa upi.

TV Kurzeme

“Ja pirmajā gadā bija mazāk, tad nu jau trešajā ir jau puiši klāt jau pirmajā dienā un paķer līdzi arī draugus un tad jau esam arvien plašākā lokā,” tā skaidro Ieva Skābarde pašvaldības aģentūras “Dienvidkurzemes novada tūrisma centrs” direktore.

Šī gada svētku īpašais notikums bija plostnieku aizbildņa koka skulptūras atklāšana upes krastā. Skulptūras darināšanu pirms gada uzticēja māksliniekam, kura dzimtas saknes ir no šīs puses.

Kā saka tēlnieks Ģirts Burvis, viņam ļoti gribējās kaut ko paveikt savā novadā: “No no šejienes nāk gan mana vecāmamma – tieši no Bārtas, gan no Dunikas mans vecaistēvs, te man saistās viss, pirmo jaunības iespaidu attīstība, tā kā es biju iedvesmas pilns ķerties pie šī darba.”

Ģirts Burvis atzīst, ka darbs neesot bijis viegls, arī sagatavošanās tam bijusi rūpīga, jo ozola bluķi, no kura darināta skulptūra, iepriekš bijis jāžāvē 10 gadus. Taču ar rezultātu viņš pats esot apmierināts. Tēls nodēvēts par Bārtas Kristapu – pēc analoģijas ar Lielo Kristapu, kurš ir Daugavas laivenieku un plostnieku aizbildnis.

“Šeit viņš ir ainavā, dabā ļoti labi iegriezts, ar skatu uz upi. No upes vēl neviens nav filmējis, bet man liekas, ka tur ir arī brīnišķīgs skats. Viņš komunicē tieši ar upi. Tā kā iesēdināt ainavā ir 50% no skulptora veiksmes, tad es varu teikt – 100%,” saka Ģirts. 

Neatņemama svētku sastāvdaļa ir balansēšanas sacīkstes uz ūdenī brīvi peldoša sešus metrus gara baļķa. Šajās sacensībās šogad piedalījās ne tikai vīri, bet arī dažas daiļā dzimuma pārstāves. Noslēdzošais sagatavošanās posms pirms peldējuma pa upi bija aira izgatavošana, kas arī uzticēta Ģirtam Burvim. Un kad tas paveikts, plostotāji varēja doties, 16 kilometru garajā ceļā – neaizmirstot arī tradicionālo saukli – plostam jāiet plosta ceļš.