Pirms latviešu kopienas sanākšanas reizes Galvejā mani uzaicināja paviesoties pilsētas slavenajā tējas namiņā, kas, kā izrādās, pieder latvietei Mārai – viņa sevi identificē kā kurzemnieci, lai gan Īrijā dzīvo kopš 2007. gada, un te ir izdevies gan īstenot savu sapni par uzņēmējdarbību, gan izveidot ģimeni, taču Māra joprojām ir to latviešu vidū, kas nav atmetuši domu par atgriešanos dzimtenē.
Māra, kad un kāda iemesla dēļ ieradies Īrijā?
Manas labākās draudzenes mamma bija ieradusies Īrijā, lai nopelnītu, un vienā brīdī uzaicināja šurp savu meitu – tā mana labākā draudzene te nokļuva. Es tolaik studēju bakalaura studijās psiholoģijā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (red.- RPIVA, likvidēta 2017. gadā) un uz vasaras brīvdienām atbraucu šurp ciemos, un man te tik ļoti iepatikās, ka es biju pilnīgi pārliecināta, ka pēc augstskolas absolvēšanas noteikti braukšu vēlreiz. Un tā arī iznāca – 2007. gadā, nākamajā dienā pēc diploma iegūšanas, es jau biju te. Sākotnēji mērķu nebija vispār – man nebija mērķa piepelnīties, es gandrīz nezināju angļu valodu, dzīvojām kopā ar draudzeni vienā istabā pie viņas mammas – kā jau jaunībā – viss šķita interesants, neredzēts, daudz gājām socializēties – mani ļoti uzrunāja vide visapkārt. Tad, protams, bija jāatrod arī darbs – es sāku strādāt vietējā ātrās ēdināšanas restorānā “Supermac’s”, kur nostrādāju visu laiku līdz savas uzņēmējdarbības uzsākšanai. Un arī šī pieredze man bija laba, lai gan zinu, ka daudziem šādās iestādēs strādāt ir grūti. Manā gadījumā, es varēju ņemt neapmaksātas brīvdienas, kad vēlējos, ceļot un sakārtot ikdienu pēc savas patikas, nezaudējot darbu.
Gadu pēc atbraukšanas es iepazinos ar savu vīru, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ mana dzīve izveidojās tieši šeit – mans vīrs ir no Meksikas, un Īrija ir tāds nosacīts viduspunkts starp Meksiku un Latviju. Viņš tolaik studēja universitātē, un viņam bija stažēšanās iespējas ASV, kurp viņš mani paaicināja līdzi, jo uzskatīja, ka man nav jāstrādā ēstuvē, bet jārealizē pašai savas idejas. Pēc 3 pavadītiem mēnešiem Sanfrancisko arī dzima doma par sava biznesa izveidi, tur bija daudz tējas namiņu, bet ideja tieši par tējas namiņu man nāca līdzi jau no Latvijas – mūsu “Aspra” tējas namiņus biju ļoti iecienījusi studiju laikā. Taču, domājot par sava biznesa uzsākšanu, es to darīju pēc izslēgšanas metodes, uzdodot sev jautājumus – vai es gribu strādāt savā psiholoģijas jomā, vai es gribu strādāt ar bērniem, vai gribu strādāt ar iedzērušiem cilvēkiem, vai gribu pati gatavot, vai gribu nēsāt formu – tie visi bija atlases kritēriji, līdz nonācu pie gala idejas.
Biznesa izglītības man nebija, bija arī doma studēt tālāk psiholoģiju maģistrantūrā, tāpēc nonācu izvēles priekšā – vai divus gadus veltīt studijām, ieguldot tajā finanšu līdzekļus, vai mēģināt kaut ko savu. Te bija un, domāju, arī šobrīd ir atbalsta sistēma jaunajiem uzņēmējiem – ja tu biji bez darba 2 gadus, tad no valsts bija iespēja saņemt finansējumu uzņēmējdarbības uzsākšanai, kas ir milzīgs atbalsts – te valsts tiešām ir ieinteresēta, lai uzņēmējdarbība spēj attīstīties. Tā “piespiedu kārtā” es aizgāju no darba un 2 gadus veltīju dažādu biznesa kursu apguvei, kuru gaitā arī tapa gatavā tējas namiņa ideja un biznesa plāns. Mums bija iespēja konsultēties ar jau pieredzējušiem uzņēmējiem – viens no maniem mentoriem teica, ka ideja izgāzīsies, bet kāda cita mentore manai idejai noticēja, un tā mēs sākām strādāt. Es pati skaidri redzēju šo nišu, redzēju, kādi būs mani klienti, un tieši tā, kā es visu vizualizēju, viss piepildījās – šogad tējnīcai apritēs jau 14 gadi.
Nebija uztraukums tieši par bezalkoholisko formātu? Īri, cik redzu, tomēr ir aktīvi bāru apmeklētāji.
Tieši tā bija niša, kas tolaik vēl principā nebija aizpildīta, mēs bijām vieni no pirmajiem. Tagad tādu vietu ir parādījies vairāk, pie tam šobrīd arī valsts atbalsta uzņēmējus, kas ir gatavi veidot bāriem alternatīvas vietas brīvā laika pavadīšanai vakaros, kur alkohols nav klātesošs. Šobrīd šādai uzņēmējdarbībai arī var saņemt nopietnu atbalstu, bet es diemžēl tam vairs nevaru pieteikties, man jau viss ir gatavs.
Kas tevi šajā vidē tik ļoti piesaistīja?
Man vispār patīk atrasties vietās, kur mani nepazīst, es jūtos brīvi, kad varu iet pa ielu, neviena netraucēta. Arī manā biznesā neviens principā nezina, ka es esmu īpašniece, es to neafišēju. Bet toreiz pirmais impulss bija mana labākā draudzene Ilze – mums kopā bija tik jautri un gan jau, ka būtu bijis tikpat jautri arī jebkurā citā pasaules vietā. Mēs arī Latvijā studiju laikā dzīvojām kopā, un man viņas tik ļoti pietrūka, kad viņa bija prom. Atbraucot uz šejieni tik jaunai, visas durvis bija vaļā, bija finansiālā rocība, viss bija jauns un interesants – man patīk dažādība. Es nekad šeit neesmu bijusi ne ciematos, ne fabrikās, es dzīvoju Golvejā kopš paša sākuma, un tā ir pietiekami mainīga un radoša vide.
Kas bija tas brīdis, kad izlēmi meklēt latviskās kopienas un iesaistīties to darbībā? Kādēļ?
Pirmos aptuveni piecus gadus man šādas vajadzības nebija – iepazīstoties ar vīru, mani aizrāva viņa kultūra, tas arī bija kaut kas jauns un interesants, bet pienāca brīdis, kad mums jau sāka veidoties ģimene – tad man ļoti sāka pietrūkt latviskuma, līdz dvēseles dziļumiem. Pašā sākumā, ja tā atceros, man pat nepatika braukt atpakaļ uz Latviju ciemos, pat vairāk – tas nedaudz tracināja Latvijā esošo cilvēku attieksmes dēļ, kas, jāsaka, šobrīd gan ir ļoti uzlabojusies. Taču tolaik, kontrastā ar īru pieklājību un labvēlību, ko te var sastapt ik uz soļa, man tas šķita nepieņemami. Tagad, domāju, ir mainījusies paaudze, visi saprot, ka “ir forši būt foršam”.
Jā, mana iesaiste latviskuma meklēšanā sākās ar bērnu dzimšanu – mana atbildība ir maniem bērniem iedot gan latvisko pusi no sevis, gan ļaut viņiem iepazīt meksikāņu kultūru, lai gan bērni paši pēc pases ir īri. Es sāku meklēt iespējas, latviešu skolas, dejošanas nodarbības, uz kurieni arī aizvedu savu vecāko meitu dejot. Tas bija pāris gadus pirms pēdējiem Dziesmu un deju svētkiem, un kolektīvam “Rietumkrasts”, kas bija pieaugušo kolektīvs, tieši trūka divu dejotāju, lai nokomplektētu sastāvu. Mana māsa arī ir šeit un viņai ļoti patīk dejot – tā mēs nokļuvām deju kolektīvā arī pašas. Diemžēl nesen mūžībā devās mūsu deju skolotājs. Kādu laiku kolektīvu vadīja mana māsa, bet viņai šis darbs bija par smagu, un tagad šo kolektīvu vada Elza Lāce, savukārt meitas dejo “Pastaliņās”.
Vai ir bijušas domas atgriezties Latvijā?
Jā. Šīs domas ir visu laiku, man ir dzīvoklis Latvijā, Liepājā, kur es pavadu vasaras kopā ar meitām, lai varētu viņām iedot šo latviskumu. Liepāja ir mana mīļākā pilsēta. Es esmu gatava atgriezties Latvijā, manam vīram arī ļoti patīk Latvija, viņš tur labi jūtas. Pirms Covid-19 pandēmijas bijām iesākuši pat projektēt māju, bet strauji mainījās izcenojumi un uz brīdi esam šo plānu nolikuši malā, taču domājam atgriezties pie tā realizācijas. Jā, es plānoju atgriezties, tikai vēl nezinu, kad. Šobrīd ar kara tuvumu tas nešķiet droši. Sākotnēji likās, ka latvieši mani varētu nepieņemt, bet nē, tā nav – esmu satikusi vislabākos cilvēkus Latvijā, kas neskatās uz mani kā “dzimtenes nodevēju” tāpēc, ka tik ilgus gadus esmu pavadījusi ārzemēs.
Vai tikai kara tuvums šķiet drauds? Vai esi domājusi, kā tava uzņēmējdarbība varētu izskatīties Latvijā?
Esmu, un esmu nolēmusi, ka Latvijā es biznesu neveidošu. Tā pat nav nodokļu politika, bet sabiedrības ieradumi kā tādi – te, Īrijā, cilvēks atnāks un notērēs savus pēdējos 5 eiro kafejnīcā, kamēr taupīgais latvietis izvēlēsies padzert tēju mājās. Tas ir nodrošinājis manu biznesa ilgtspējību arī Covid-19 laikā – mani klienti pie manis nāca katru dienu. Mēs, latvieši, varam, kā minēju, tēju padzert mājās un izdarīt visu paši. Kad es esmu Liepājā un redzu, cik cilvēku tur ieiet kafejnīcā, es saprotu, ka mans bizness šādi neizdzīvotu, es esmu pieradusi pie lielākas cilvēku kustības. Mans plāns ir nodrošināt savu dzīvi tā, lai man Latvijā nebūtu jāstrādā vispār, to es nevaru iedomāties.
Kas ir tas pats vērtīgākais latviskajā kultūrā, ko tu gribi nodot tālāk savām meitām?
Dziļums vienkāršībā. Es redzu latviešu cilvēkos ļoti lielu dziļumu, integritāti, varēšanu un darīšanu. Mums ir augsts līmenis, ļoti augsta darba kvalitāte – es nekur citur neesmu redzējusi tādus cilvēkus kā latvieši. Mums ir ieaudzināta mīlestība pret darbu, kas ir liela vērtība.
No tādiem sīkumiem – tā ir jasmīnu smarža, gadalaiku maiņa, rudens lapas – jā, tie šķiet sīkumi, bet man tas viss ir liela vērtība. Tā nepaskaidrojamā Dziesmu un deju svētku sajūta… tāpēc es vedu meitas uz turieni, lai viņās tas ieaug – to nevar paskaidrot, to izjust un pieredzēt vari tikai pats.