Skarleta Mukāne ir asociācijas “LatWest” vadītāja jau 10 gadus ar plašu pieredzi kultūras uzturēšanā Īrijā un pieredzi Latvijā, 18 gadus strādājot skolā, organizējot sabiedriskās dzīves aktivitātes un uzturot latviešu tautas tradīcijas visās vecuma grupās.
“LatWest” ir Latviešu Asociācija Īrijā, kas dibināta 2016. gadā – tā ir organizācija, kas apvieno Īrijas Rietumkrastā dzīvojošos Latvijas valstspiederīgos, ar mērķi uzturēt un saglabāt latviešu kultūru, palīdzēt integrēties Īrijas sabiedrībā, aptverot vairākas jomas (izglītība, kultūra, sports, sociālie jautājumi, veselības aprūpe, darbs ar dažāda vecuma interešu grupām, sadarbība ar latviešu uzņēmējiem, pasākumu organizēšana, iknedēļas radio programmas “The Ambershow” veidošana latviešu un angļu valodā par latviešiem Īrijā, kas tika atskaņota Claremorris Community radio 94.6 FM un drīz turpināsies, kā arī aktivitāšu publicēšana Īrijas laikrakstos.
Skarleta, kā Jūs pati nokļuvāt Īrijā?
Diezgan prozaiski – tikko kā Latvija iestājās Eiropas Savienībā 2004. gadā, man bija pazīstami cilvēki, kas devās strādāt gan uz Lielbritāniju, gan Īriju. Mans vārds ir Skarleta, kas ir saistīts ar Īriju (red. Skārleta ir reti sastopams, angļu izcelsmes personvārds, kas cēlies no vārda, kas apzīmē koši sarkanu krāsu (scarlet)), un Margaritas Mičelas grāmatas “Vējiem līdzi”, tādēļ man galvā ienāca doma, ka man ir jābrauc uz Īriju, jābūt tur un jāsaprot, no kurienes tā Skarleta nākusi (smejas). Pati nāku no Siguldas puses, no Inčukalna, kur es kādreiz strādāju par mūzikas skolotāju Inčukalna pamatskolā un aktīvi iesaistījos arī vietējās kultūras dzīves organizācijā.
Kā radās ideja par asociācijas “LatWest” izveidi?
Ideja par asociācijas izveidi radās, kad es iepazinu Noelu Lionu (Noel Lyons), kas arī palīdzēja šo ideju realizēt. Līdz tam es vadīju nelielu dziedātāju grupu, jo vairāki latvieši no Sligo grāfistes izteica vēlmi dziedāt, un es apņēmos šo procesu vadīt. Mēs piedalījāmies vēstniecības organizētajos pasākumos, organizēju tematisku koncertu diasporai “Rīga, mana Rīga!”, gan pasākumu Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejas atzīmēšanai, kurā piedalījās arī dzejniece Māra Zālīte, gan daudzus citus pasākumus.
Skarleta un Noels
Noels, redzot šo darbību, uzstāja, ka jāveido oficiāla organizācija, kas pavērtu plašākas finansējuma piesaistes iespējas ar Latviju un latvisko saistītajiem projektiem šeit, Īrijā. Tolaik Latvijas vēstnieks bija Ph. D. Gints Apals, ar kuru mums izveidojās ļoti veiksmīga sadarbība. Viņš aicināja mūs piedalīties arī vēstniecības organizētajos pasākumos un piedāvāja mums sadarboties ar Īrijas-Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kam bija lielas idejas un projekti, piemēram, veidot Latvijas novadu dienas Īrijā. Tolaik jau bija aizvadītas Kurzemes dienas, un mēs organizējām Latgales dienas Īrijā – tas bija milzīgs pasākums, kur cilvēki bija sabraukuši no visas Īrijas, kam sekoja Zemgales un Vidzemes dienu festivāli. Tā šī darbība aizsākās, turpinājām rakstīt projektus un sadarboties ar vietējām pašvaldībām – mums kā diasporas pārstāvjiem šeit ir iespēja iegūt finansējumu savas kultūras kopšanas pasākumu organizēšanai.
Kāda ir vietējo attieksme pret iebraucējiem?
Izņemot ultranacionālistiskus indivīdus, es nevarētu teikt, ka šī attieksme būtu noliedzoša vai noraidoša. Protams, pēdējā laikā sakarā ar aizvien lielāku migrantu pieplūdumu un mājokļa krīzi Īrijā ir izveidojusies situācija, kurā cilvēki, aizstāvot savu izdzīvošanu, ir nedaudz noliedzošāki pret iebraucējiem, taču vēsturiski mēs zinām, ka īri paši ir emigrantu tauta un viņi ir ļoti pretimnākoši un labvēlīgi, paši saprotot to, kā ir dzīvot svešā valstī – arī savu kultūru viņi ir izveduši uz vairākām diasporas valstīm, tā ka mums spēcīgi ir savstarpējās izpratnes saskares punkti. Mūsu Rietumu krastā mazās īru kopienas labprāt uzņem dažādas mazākumtautību grupas, kas vēlas integrēties un iekļauties vietējā sabiedrībā, prezentēt, parādīt sevi un izpausties.
Es pēc būtības varbūt esmu ideāliste, jo redzu tikai šos labos piemērus, un, domāju, te Latvijai ir no kā mācīties, jo mūsu vidē, Latvijā, neskatoties uz daudzajiem integrācijas projektiem, tā notiek vairāk “uz papīra”, nevis praktiski – mēs neredzam, ka cittautieši ietu dejot latviešu tautu dejas vai dziedātu korī, tas notiek ļoti reti, un tas ir gan vides, gan pašas sabiedrības nostājas jautājums. Mūsu stratēģijās aizvien jāiekļauj darbs ar mazākumtautībām, iebraucējiem, emigrantiem, lai mazākumtautības nenoslēgtos savā šaurajā “savējo” vidē un sabiedrībā neveidotos šis negatīvais priekšstats. Jā, mums ir bijusi smaga vēsture un mums ir spēcīgi pašsaglabāšanās instinkti, bet tas nenozīmē absolūtu abstrahēšanos no visa, kas ir jauns un mazāk pazīstams.
Nevar būt tā, ka: “Es esmu latvietis, vienīgais saimnieks šajā zemē, un visiem, kas atbrauc, divu mēnešu laikā jāapgūst latviešu valoda un jāizveido absolūtā kultūras un vēstures izpratne!” Tā šīs lietas nenotiek. Ir jāatceras, ka burtiski dienas laikā mēs varam nonāk ārzemēs, kur “mēs” vairs neesam saimnieki, bet esam kategorijā “viņi, svešie”. Ārzemēs mēs negribam šādu attieksmi, kā pret zemākstāvošiem ienācējiem, tāpēc Latvijā mēs arī nedrīkstam pieturēties pie tik kategoriskiem uzstādījumiem. Neaizmirsīsim, ka jebkura naidīga, noraidoša attieksme izsauks analoģisku atbildes reakciju. Runa ir nevis par asimilāciju, bet par integrāciju ar iespēju saglabāt savu iekšējo kodolu, kam pietiek elastības uzņemt arī citas kultūras. Tas ir ļoti svarīgi – pastāvēt līdzās, nevis vienam pret otru.
Pa šo laiku, kamēr dzīvojat šeit, kā ir mainījies latviešu un latviešu kopienu skaits šeit, Īrijā?
Ja mēs runājam par diasporu, tad tie ir aptuveni 20 000 latviešu – kāds nāk klāt, kāds pārceļas, kāds atgriežas, bet šis skaitlis paliek principā nemainīgs. Pirms Ukrainas kara sākuma mēs šeit bijām trešā lielākā diaspora aiz poļiem un lietuviešiem, kuru skaits arī lielākoties nemainīgs, ap 70-80 tūkstošiem.
Es redzu to, ka tie aktīvie latvieši, kas piedalās pasākumos, nav savā pamatsastāvā mainījušies kopš 2006. gada, kad te ierados (smejas) – tas laikam ir raksturīgs visiem kultūras jomā aktīvajiem cilvēkiem, arī Latvijā šīs aprindas pamatā nemainās. Piebildīšu, ka šajos 20 gados ir izaugusi jauna pirmā viļņa migrantu paaudze, bet vai viņi turpina vecāku tradīcijas, nemācēšu teikt, bet “latvisko graudiņu” viņi noteikti ir saņēmuši.
Tad, kad mēs aizbraucam no Latvijas, mēs nonākam sava veida kultūras vakuumā, kultūras neesamībā un mēs jau zinām, ka, lai kur latvietis būtu, viņš turēsies pie savas valodas, dziesmas un dejas, un šeit arī pie latviešu skoliņām, kas ir galvenie balsti mūsu kultūras un identitātes saglabāšanai. Diasporas organizācijas te mainās – gan parādās jaunas, gan pazūd, jo tas ir pašiniciatīvas un pašorganizēšanās jautājums. Latviešu biedrība Īrijā un Īrijas latviešu nacionālā padome un “LatWest” ir trīs aktīvākās organizācijas šeit, kas darbojas jau ilgstoši.
Cik latviskuma ir pietiekami? Vai ar dažiem pasākumiem gada laikā pietiek, lai savas saknes nepazaudētu?
Tas ir atkarīgs no cilvēkiem pašiem – vai viņi vispār dodas uz šādiem pasākumiem. Nenoliegsim, ka ir milzīga to latviešu daļa, kas, atbraucot uz šejieni vai jebkuru citu mītnes zemi, labprāt tiešām asimilējas vietējā kultūrā, aizmirstot par savu – tas kaut kādā ziņā ir vieglākais ceļš. Tas ir ļoti atkarīgs no vecuma grupas, paaudzes, aktivitātes Latvijā un, protams, ģimenes vērtībām. Informācija līdz cilvēkiem arī jāaiznes – paši viņi reti meklē šādas iespējas, viņi ir jāprot uzrunāt.
Neaizmirsīsim, ka lielākā daļa tomēr brauc uz šejieni strādāt vai mācīties, te vairs nav Latvija ar mūsu kaimiņiem, svētkiem, tradīcijām un valodu, šī kultūras klātesamība ir, protams, mazāka. Man prieks, ka Galvejā ir ļoti aktīva kopiena, jo kopienas vispār ir salīdzinoši izkliedētas pa Īrijas teritoriju, un dalība tajās ir arī fiziskas nokļūšanas uz pasākumiem jautājums, kas strādājošam cilvēkam var būt pietiekami apgrūtinoši. Pie tam, ja cilvēks nav bijis aktīvs Latvijas kultūras dzīvē, diez vai viņš būs aktīvs arī šeit, taču, ja mēs panāktu, ka vismaz 10% no tiem 20 000 iesaistās latvisko tradīciju kopšanā tepat uz vietas, manuprāt, tas būtu fantastisks rādītājs.
Nevar noliegt, ka šie pasākumi un mūsu sanākšanas kopā reizes ir tāda latviskuma injekcija, latvisko bateriju uzlādēšana, kas palīdz mums pašiem piepildīt savas iekšējās kapacitātes traukus un darboties, jo, ja mēs būsim tukši, mēs sāksim vai nu asimilēties, vai norobežoties – mums ir vajadzīga mūsu valoda un kultūra, lai nezaudētu daļu sevis.
Ja salīdzinām Latvijas un Īrijas ikdienas dzīves apstākļus, kas šeit rada augstāku dzīves kvalitāti, neskaitot acīmredzami augstāku atalgojumu?
Šeit, pirmkārt, ir iespēja ar savu darbu godīgi tikt “no pašas lejas līdz augšai” – jā, protams, lobēšana un savējo pieņemšana darbā pastāv visur, bet te to izjūt mazāk. Otrs ir cilvēki – domāju, katrs, kas dzīvo Īrijā, uzreiz uzsvērs vietējo iedzīvotāju smaidīgumu un laipnību – te sveicinās uz ielas, uzsmaida veikalā, atvainojas – Latvija tomēr kopsummā savstarpējās komunikācijas ziņā ir drūmāka un noslēgtāka.
Kas būtu jāizdara Latvijai, lai tā kļūtu par valsti, kur šeit šobrīd dzīvojošie vēlētos atgriezties?
Ir jāsaprot, ka tas nav vienas dienas laikā paveicams darbs – neaizmirsīsim, ka Latvija ir ļoti jauna valsts. Īrija ir ļoti daudz mācījusies no Lielbritānijas biznesa tradīcijām, kas te tikušas pārņemtas – jā, tas ir iemesls tam, ka viņi lielā mērā ir zaudējuši savu valodu, jo bizness ir bizness, un biznesa valoda ir angļu, bet, kā redzam, tas ir nesis nepārprotamus augļus ekonomiskajā jomā.
Latvieši ir ļoti emocionāli – mums vajag dziesmas un dejas, mēs neesam tik aktīvi biznesa veidošanā arī salīdzinājumā, piemēram, ar poļiem un lietuviešiem, kam ir daudz lielāka privāto uzņēmumu pārstāvniecība Īrijā – viņiem ir veikali, skaistuma saloni, celtniecības kompānijas, mājas iekšdares darbi, uzkopšanas pakalpojumi; latviešiem – tikpat kā nav. Latvietis ir darba darītājs, viņš diemžēl nav uzņēmējs un tirgotājs, bet mums ir citas lietas, ar ko lepoties.
Protams, es varu tikai apbrīnot to, kā Latvijā izdzīvo tie, kam ir minimālās algas un pensijas, un, jā, daudzi varētu pārmest emigrantiem, ka mēs neesam uz vietas, bet neaizmirsīsim, cik lielu ieguldījumu Latvijas ekonomikā dod tieši viņu līdzekļi (ārpus Latvijas dzīvo pus miljons Latvijas valstspiederīgo) – viņi sūta naudu ģimenei, brauc atvaļinājumos, bieži izmanto arī skaistumkopšanas un medicīnas pakalpojumus Latvijā – domāju, šādā veidā valstī ieplūstošā nauda ir līdzvērtīga nodokļiem, ko mēs praktiski maksātu kā strādājošie uz vietas.
Mūsdienu politiskajos apstākļos ir grūti pateikt, kam tieši ir jānotiek – mēs zinām, cik daudz finansējuma aiziet militārajām un valsts aizsardzības vajadzībām, kas faktiski noēd visu finansējumu, kas būtu vajadzīgs medicīnai un izglītībai, par kultūru nemaz nerunājot, bet tāda ir realitāte uz šo brīdi. Mēs nezinām, kāds liktenis sagaida lauku kultūras namus un pēdējās vēl palikušās lauku skolas. Mēs varētu domāt par investīcijām Latvijā no to pašu emigrantu puses, bet – nav uzticības Latvijas biznesam. Pastāstīšu vienu konkrētu piemēru – reiz vēlējāmies palīdzēt vienam latviešu uzņēmējam izveidot sadarbību ar vietējo Īrijas uzņēmumu koksnes realizācijai šeit. Īru uzņēmējs lūdza atsūtīt kravu, ko viņš apskatītu, izdarītu gala lēmumu par sadarbību un pēc tam apmaksātu. Latvijas puse pateica “nē” – naudu vajag uzreiz. Ir jāsaprot, ka šādi biznesa sadarbība neveidojas, ir jābūt elastīgiem, Eiropā ir nerakstīts džentlmeņu likums – atsūti, man patiks – apmaksāšu, nē – nosūtīšu atpakaļ. No latviešu puses, šķiet, trūkst gan uzticības, gan atbildības sajūtas, un tas ir jāsāk audzināt ģimenē jau no bērnības.
Gatavu atbilžu nav, Latvijai ir ļoti daudz jāmācās no Eiropas, ja tā patiesi vēlas būt Eiropas valsts, bet pagaidām šie 35 gadi ir tādi “bērnu autiņu” vecuma stadija, un mūsu politiķi, kas bieži vien pat nav profesionāli politiķi – trūkst attiecīgas ekonomiskās, biznesa, politkultūras, socioloģiskās izglītības, ne konkrēto nozaru pieredzes – ministri ceļo no ministrijas un ministriju, tā ir nomenklatūra, tie nav profesionāļi, bet bieži vien veikli cilvēki, kas lobē personīgās, radu, draugu un konkrētu, izdevīgu biznesu intereses, un tādā situācijā es neredzu rūpes par valsti un sabiedrību.
Emigrējušie latvieši vismaz investē savās ģimenēs un savās dzimtajās vietās, kas palikušas Latvijā, un tas ir sabiedrībai ļoti svarīgs ieguldījums šī brīža mūsu valsts apstākļos.