Anita Šuplinska ar ģimeni Īrijā dzīvo nu jau 20 gadus. Arī viņas stāsts nav sācies ar domu aizbraukt un palikt ārzemēs, taču pēc vairākiem šeit nodzīvotiem gadiem un ilgstošas darbības arī latviešu kopienā kā bērnu tautu deju kolektīva “Taurenītis” vadītājai Anitai un viņas ģimenei par mājām kļuvusi Īrija, un Latvijā atgriezties viņi vairs neplāno.
Anita, kā, kad un ar kādu mērķi tu nonāci Īrijā?
Ierados pirms 20 gadiem – tolaik atbraucu ciemos pie vīra, kurš te jau gadu dzīvoja. Sākotnēji, protams, domas palikt te nebija. Plānoju, ka pastrādāšu gadu, sapratīšu, kā dzīve izskatās šeit, un došos mājup, taču te nu es esmu (smejas). Man tiešām nekad nebija domas, ka mēs te nodzīvosim visu mūžu… pirmos pāris gadus mēs visu laiku taisījāmies braukt atpakaļ.
Kad un kādēļ izlēmāt, ka tomēr paliksiet šeit uz dzīvi?
Tas bija pēc aptuveni diviem vai trīs gadiem, kad šeit jau bija stabils darbs, un bērni sāka iet vietējās skolās – mēs pieradām pie vides, es apguvu angļu valodu, un tas man radīja drošības sajūtu. Un šobrīd domas par atgriešanos vairs nav.
Piederība latviskajai kultūrai – cik tā bija svarīga, dzīvojot Latvijā, un cik tā ir svarīga, dzīvojot šeit?
Visu mūžu visa mana ģimene ir bijuši dejotāji, visu dzīvi uz skatuves – bez tā mēs sevi pat nevaram iedomāties. Viens no iemesliem, kādēļ pirmajos gados gribēju atgriezties Latvijā, bija saistīts ar Dziesmu un deju svētkiem – mani bērni tolaik dejoja, un gribējām būt svētku dalībnieki. Togad mums Dziesmu un deju svētkos nokļūt neizdevās, un es apsolīju bērniem, ka brauksim uz nākamajiem. Arī pēc 5 gadiem neizdevās tomēr svētkos nokļūt, un bija skaidrs, ka jāsāk darīt kaut ko pašiem uz vietas, lai mēs varam radīt tādu vidi, kāda mums bija Latvijā.
Tajā laikā bija viegli – te bija daudz latviešu, kas bija atbraukuši ar bērniem, kuriem pietrūka latviskās vides. Cilvēki, kas bija atbraukuši šajā pirmajā vilnī, pēc tā tiecās – mums bija gan latviešu skolas, gan citas aktivitātes. Kad es ieliku sludinājumu par deju kopas veidošanu, pieprasījums uzreiz bija liels – mums bija 3 lieli pamatsastāvi, no 3 gadu vecuma līdz pat 16, 17 gadus veciem jauniešiem. Tā tapa deju kopa “Taurenītis”, kas kopumā pastāvēja 12 gadus, izcīnot daudzus augstākos apbalvojumos konkursos. Bijām beidzot arī Dziesmu un deju svētkos. Man vienmēr ir bijis tā, ka latiņai jābūt augstu uzliktai, citādi man nav intereses darboties. Taču, sākoties Covid-19 pandēmijai, visi pierada dzīvot pa mājām, bērniem vairs šī aktivitāte nebija tik nepieciešama. Pēc pandēmijas bērni uz mēģinājumiem nāca aizvien mazāk, līdz grupa saruka līdz tādam skaitam, ar kuru kolektīvu nokomplektēt vairs nebija iespējams. Tas bija ļoti grūti – izbeigt šo procesu, bija ieguldīts liels darbs, taču ir skaidrs, ka mākslīgi šo interesi radīt nav iespējams.
Pirms jaunā gada gan ar jaunāko meitu Agniju spriedām, ka jāizveido pieaugušo deju kolektīvs – viņa ļoti grib dejot. Iespējams, tas arī notiks, gribēšana ir, dejotāji arī būtu, bet lielākā problēma ir telpas – īre ir dārga un atbilstošu vietu mēģinājumiem atrast ir sarežģīti.
Anita kopā ar ģimeni. Foto no privātā arhīva
Cik daudz, tavuprāt, no šāda veida kultūrizglītības ārzemēs iegūst bērni un jaunieši paši? Vai tas viņos palīdz veidot latvisko identitāti? Un kā šī situācija 20 gadu laikā, ko esi šeit, ir mainījusies?
Jāsaka, ka sākotnēji šo latvisko tradīciju kopšana deva patiešām daudz – pirms 20 gadiem, kad uz šejieni tikko sāka braukt latvieši, visiem bija ilgas pēc Latvijas. Bērni tiešām mācījās latviešu valodu skolās, runāja latviski. Šobrīd gan šī interese, gan pati latviešu paaudze, kas te dzīvo, ir mainījusies. Tie, kuriem bērni ir dzimuši jau šeit, ģimenēs aizvien biežāk izmanto angļu valodu, pamazām asimilējoties. Pie mums, Limerikā, kur kādreiz bija pat 2 latviešu kopienas, vairs nav nevienas – tas ir pašorganizācijas un pašiniciatīvas jautājums, un ir skaidrs, ka cilvēki šeit pamatā strādā, kas nozīmē, ka tam jāvelta brīvais laiks. Pie tam, vietējās skolās ir gan sporta nodarbības, gan iespēja apgūt īru tautu dejas, un, kad bērni, piemēram, piemin, ka viņi dejo latviešu tautu dejas, nevienam tas īsti neko neizsaka. Šobrīd diemžēl es redzu, ka jaunās paaudzes latviešiem tas vairs neinteresē. Latviskums ģimenēs izzūd – es tiešām uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt tās ģimenes, kas vēl ikdienā komunicē latviešu valodā.
Sajūta, ka Latvijā vairs neplānojat atgriezties, ir vairāk saistīta ar to, ka šeit ir visa ģimene, vai tomēr pamatā ar finansiālo drošību?
Protams, primārais iemesls ir ģimene, mums visiem ir labs darbs, bērni ir šeit uz vietas ieguvuši izglītību, mums visiem ir dubultpilsonība. Jā, Latvijā ir palikuši radi, ko apciemojam, taču jau esam izmetuši enkuru šeit.
Kam tu vairāk jūti piederību – Latvijai vai Īrijai?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, un laikam jāsaka, ka īsti vairs nejūtu piederību Latvijai, bet nevaru saukt sevi arī par vietējo – esmu kaut kur pa vidu. Atbraucot uz Latviju brīvdienās, es vairs nejūtos tur iederīga – Latvija ir ļoti mainījusies, mainījušies ir arī manis pašas uzskati. Jā, Latvija ir mana dzimtene, es viņu cienu un mīlu, es zinu, ka es vienmēr varēšu tur atgriezties, ja būs vajadzība, bet šobrīd esmu šeit un te ir manas mājas.
Kāda ir vietējo attieksme pret iebraucējiem?
Manā pieredzē attieksme ir bijusi tikai pozitīva. Ja runājam par laikposmu pēc Ukrainas kara sākuma, es teiktu, ka vietējie latvieši un citi iebraucēji bija “pret” ukraiņu izmitināšanu šeit vairāk nekā vietējie, lai gan arī vietējo vidū tas raisīja neapmierinātību. Īrijā ir tāda sistēma, ka vietējās maznodrošinātās ģimenes var pieteikties uz sociālo mītni, ko rindas kārtībā piešķir valsts, un šajās rindās var nākties gaidīt pat 20 un 30 gadus. Ierodoties ukraiņu bēgļiem, daudzas ģimenes šo savu gaidīto mājokli nesaņēma, jo priekšroka tika dota viņiem, kas, protams, raisīja neapmierinātības vilni, bet tagad jau atkal viss ir mierīgi.
Ja runājam tieši par darba sfēru, jāatzīst, ka vietējie daudz augstāk novērtē iebraukušos speciālistus, sevišķi, piemēram, manis pārstāvētajā skaistumkopšanas jomā – vietējie meistari te dīvainā kārtā ir mazākā cieņā.
Es visu mūžu strādāju kā kosmetoloģe, arī šeit sākotnēji uzsāku darbu salonā, taču, kad piedzima mazmeita, sāku domāt par to, ka es varētu sākt strādāt no mājām un apvienot to ar mazmeitas pieskatīšanu. Te tā ir ierasta prakse, jo īres maksa par atsevišķām telpām, kā jau minēju, ir ļoti augsta, tāpat kā maksa par bērnudārzu vai auklītes pakalpojumiem. Uzsāku darbu no mājām un tā strādāju līdz pat šai dienai.
Bet, cik es zinu, tas nav vienīgais tavs darbs.
Jā, otra mana darbības joma ir pašai sava uzņēmējdarbība parūku sagādāšanā. Manai māsas meitai Rīgā pieder parūku veikals “Loka”, un vienmēr, kad es pie viņas ciemojos, man gribējās uzsākt kaut ko līdzīgu. Protams, sākotnēji bija bail to darīt, bail no neizdošanās, taču šeit ir labvēlīgāki noteikumi gan biznesa uzsākšanai kā tādai, gan arī jomai, kurā es gribēju strādāt. Īrijā vēža slimniekiem, kam nepieciešamas parūkas, tās apmaksā valsts, taču, lai šo pabalstu saņemtu, ir jāaizpilda virkne dokumentu, un tieši tas sākumā raisīja šaubas – kā tas notiks un vai spēšu to izdarīt. Taču šobrīd jau daudzus gadus šajā jomā strādāju, un tas man ir sirds darbs. Dažreiz klienti pie manis atnāk, un mēs nopļāpājam vairākas stundas, es dzīvoju līdzi viņu stāstiem. Tas gandarījums, kad klientu sapnis par parūku piepildās, kad es redzu viņos atgriežamies pašapziņu – tas ir tā vērts, lai gan pāris pirmos gadus es pēc katra uzklausītā stāsta raudāju – tie ir smagi pārdzīvojumi, ar ko cilvēkiem ir jātiek galā. Un te varu arī piebilst, ka Īrijā vēža slimniekiem visi ārstniecības izdevumi tiek segti no valsts puses, viņi arī saņem pabalstu, ja nav spējīgi veikt darba pienakumus. No šī viedokļa valsts par iedzīvotājiem ļoti rūpējas. Te tu vari būt pārliecināts, ka slimības, darba nespējas vai zaudēšanas gadījumā tu nepaliksi uz ielas, un Latvijai līdz kam tādam ir vēl ļoti tāls ceļš ejams.
Dažreiz paliek skumji, redzot, kā Latvijā cilvēki cenšas savākt naudu kāda smagi slimā ārstēšanai, šeit tas ir izdarāms daudz vieglāk. Arī pensionāri šeit ir lieliski nodrošināti, viņi var ceļot un pelnīti baudīt dzīvi, kamēr Latvijā es pat nevaru iedomāties, kā liela daļa no viņiem spēj iztikt, par socializēšanos un emocionālo veselību pat nerunājot.
Pa šiem 20 gadiem – kā ir mainījusies Īrija un kā – Latvija tavā redzējumā?
Latvija nav gājusi uz priekšu, lai neteiktu, ka pat pagājusi dažus soļus atpakaļ. Varbūt tikai veikalu vairāk ir uzcelts, tas arī viss. Pēdējo reizi, kad bijām, iespaids bija drūms – ielas tukšas, daudzas iestādes slēgtas, Vecrīga šķita izmirusi. Savukārt Īrijā es arī neteikšu, ka ir noticis liels izrāviens, izņemot cenas, protams (smejas). Šobrīd viss ir kļuvis ļoti dārgs, bet pat ar visu to dzīve te nav kļuvusi sliktāka. Aizvien redzam parādāmies jaunas rūpnīcas, un galvenais stabilas labklājības rādītājs – te dzimst daudz bērnu, kas norāda, ka ar dzīves apstākļiem un kvalitāti viss ir kārtībā. Valsts arī ļoti nāk pretī, te ir augsti pabalsti, valsts palīdz arī jaunajiem vecākiem, kam ir zemi ienākumi vai nav mājokļa – te tas drošības spilvens ir ļoti stabils.
Jums ir gan Īrijas, gan Latvijas pilsonība – vai piedalāties vēlēšanās?
Pirmos gadus piedalījāmies arī Latvijas vēlēšanās, vienu gadu es pati pat biju vēlēšanu komisijā, bet šobrīd vairs to nedaru. Kā minēju, diemžēl tā latviskā aktivitāte kopumā te ir ļoti zudusi pēc Covid-19 pandēmijas laika. Latviešus te vairs neinteresē nekas, kas saistīts ar latvisko, un tas nav tikai Limerikā, tas pats vērojams citās kopienās, arī Dublinā ir liels panīkums kultūras pasākumu jomā. Nekas nestāv uz vietas, mēs visi esam iesaistīti globalizācijas procesā, Latvijai ir palikusi sentimentālā dzimtenes vērtība, un laiks, kad sakņu kopšana bija svarīga, ir pagājis.
Kādas ir latviskās vērības, kas tomēr joprojām šķiet svarīgas?
Nemainīga Latvijas vērtība, protams, ir hokejs (smejas), taču arī Dziesmu un deju svētki, kas ir, es teiktu, pat sakrāla un dvēseliska mūsu tautas pērle, ir pārtapuši par absolūti komercializētu pasākumu peļņas gūšanai. Pēdējos svētkos, kuros piedalījāmies, attieksme bija briesmīga – mums nebija normālu gultasvietu, nebija normāla ēdiena – rupjmaizes šķēle un gurķis brokastīs – vai tas nav izsmiekls? Bērni bija izmirkuši, nebija pat, kur izžāvēt samirkušos tērpus. Tā ir Latvijas problēma – valsts ļoti spekulē ar mūsu tautas garīgumu un emocionalitāti, bet attieksme pret tautu un šajā gadījumā – pret svētu dalībniekiem ir tik nievājoša, ka arī emocionālā uzlāde, ko gūstam, nespēj šo sajūtu izlīdzināt.
