Drosme un citāds redzējums – Ainažos godā Krišjāni Valdemāru

Ar muzikālu sveicienu no vietējās mūzikas kopas Ainažu jūrskolas muzeja pagalmā aizsākās dārza svētki, kas veltīti latviešu politiķa, ekonomista un sabiedriskā darbinieka Krišjāņa Valdemāra 200. jubilejai. Valdemārs bija viens no nozīmīgākajiem jaunlatviešu kustības pārstāvjiem un aktīvi darbojās Latvijas pirmās atmodas laikā. Viņš ne tikai cīnījās pret vācu muižniecības privilēģijām, bet arī iestājās par latviešu tautas nacionālajām interesēm un izglītību.

Viens no Valdemāra būtiskākajiem ieguldījumiem bija jūrskolu dibināšana, un tieši Ainažos 1864. gadā atklāta pirmā latviešu jūrskola. Šajā vietā arī šodien glabājas viņa piemiņa – ne tikai muzejā, bet arī cilvēku atmiņās.

“Valdemārs jau ir mūsu sirdsapziņas balsts,” saka Ainažu jūrskolas muzeja vadītāja Iveta Erdmane. “Valdemārs bija tik pašaizliedzīgs. Viņš visu darīja tautai, sevi vispār aizmirstot. Viņš arī bija, bez tam, diplomāts. Viņš bija politiķis, ekonomists. Tādu personību mēs nevaram vairāk nosaukt mūsdienās. Mums viņu nebūs aizmirst!”

Par Krišjāņa Valdemāra idejām un mantojuma nozīmi mūsdienu Latvijā runāja arī valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Savā uzrunā viņš atsaucās uz Valdemāra teikto: “Nepaļauties tikai uz citu labvēlību” – uzsverot, ka šie vārdi ir īpaši nozīmīgi arī šodienas apstākļos.

“Man liekas, ka mums no vienas puses ir tāda problēma, ka mēs dažreiz ļoti ilgi taisāmies kaut ko izdarīt,” sacīja prezidents. “Tikai tad, kad apstākļi nobriest tādi, ka vairs neko nedarīt nav iespējams, vai kāds mūs pamudina no ārpuses, tad mēs ķeramies pie kaut kādu lietu pārgrozības, uzlabošanas. Jāsaka laikam, tas ir mazliet mūsu raksturā. Ne velti par to ir runājis Krišjānis Valdemārs. Tā ir runājuši daudzi dižgari.”

Drosmi un spēju domāt ārpus rāmjiem kā vienu no Valdemāra rakstura būtībām izcēla arī kādreizējais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, atvaļinātais viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots. Viņš savā uzrunā aicināja jauniešus nebaidīties riskēt, atgādinot, ka arī Valdemārs bieži rīkojies tā, kā neviens līdz tam nebija uzdrošinājies.

“Mums, latviešiem, ir tāda rakstura īpašība, ka, kamēr mēs neesam simtreiz pārliecinājušies, ka kādu lietu mums izdosies, mēs nekad neko nesākam,” teica Zeibots. “Šeit runa ir par to, ka tagad ir tie laiki, kad jāuzdrīkstās, ir jāriskē. Jo bez riska nekad nekas nevar iznākt. Piemēram, kā dara Amerikā? Amerikā septiņas reizes mēģina, astotā reizē viņiem izdodas. Es ļoti daudz braukāju pa skolām. Runāju ar tagadējo jaunatni. Es viņus visus iedrošinu nebaidīties riskēt. Ja skatās uz Valdemāru, tad Valdemārs bija tas, kurš nebaidījās riskēt. Trakas domas – teiksim, dibināt  jūrskolu Latvijai. Naudas nav, vēlme ir, bet – kur naudu dabūt? Viņš brauca kartupeļus pārdot uz Sanktpēterburgu. Uzpērk cara ierēdņus, dabū atļauju. Bet tā bija uzdrošināšanās. Visas tās lietas, ko viņš sāka – nekad jau nevarēja zināt, kā tās beigsies.”

Valdemāra gars šodien dzīvo ne vien piemiņas vārdos, bet arī dziesmās, nodarbēs un pašu cilvēku rokās – Ainažos viņa ideja par tautas izglītošanu un uzdrīkstēšanos joprojām ir dzīva. Pasākumu papildināja arī Latvijas Universitātes profesore, vēsturniece un grāmatu par Krišjāni Valdemāru autore Vita Zelče, kā arī dažādi mākslinieciskie kolektīvi. Ikviens apmeklētājs varēja piedalīties meistarklasēs, kas saistītas ar jūrniecību.