Jūrmalas muzejā no ekspresizstādes “Lāčplēša Kara ordenis Nr.2073” stenda fotogrāfijas smaida jauna, dzīvespriecīga meitene – Elza Žiglevica. Tāda viņa palika savu laikabiedru, draugu un vecāku atmiņās, un tādu šodien viņu iepazīstam arī mēs.
1919. gada rudenī, kad Bermonta armija bija nostiprinājusies Rīgas kreisajā krastā, labajā krastā ierakumos bija Latvijas armijas karavīri, kuri sargāja mūsu galvaspilsētu. Daudzi cilvēki esot evakuējušies uz Cēsīm, bet citi metušies palīdzēt sargāt mūsu Rīgu.
Elzas Žiglevicas tēvs Kārlis Žiglevics. Viņš saņēma meitas vārdā piešķirto Lāčplēša Kara ordeni.
Jūrmalas muzeja pētniece Līga Strazda stāsta, ka Elza bijusi pie tiem, kuri palikuši, lai palīdzētu: “Viņa bija jauna, labi izglītota meitene. Viņa prata angļu valodu un strādāja Latvijas Preses birojā par angļu valodas referenti, tulci un sagatavoja materiālus no ārzemēm Latvijas presei. Viņas birojs arī evakuējās, bet viņa izprasījās, jo gribot darīt vairāk. Acīmredzot viņa tā arī jutās…”
Elza palika Rīgā, iesaistījās “Sieviešu palīdzības korpusā” un nesa karavīriem pārtiku.1919.gada 10. oktobris Elzai kļuva liktenīgs. Stāsta Līga Strazda: “Elza paņēma katliņus ar zupu un maizi, un kopā ar savu draudzeni Toniju Mukšu devās pie Rīgas sargiem. Un tad atskanēja granātas sprādziens. Respektīvi artilērija šāva pāri Daugavai, kur nokrīt – neviens nekad nezin. To mēs zinām arī no mūsdienu Ukrainas, kad iekrīt mājās, piebilst Strazda. Šajā gadījumā tas nokrita Aleksandra un Elizabetes ielas krustojumā – mūsdienu Brīvības ielas un Elizabetes ielas krustojumā, kur tās meitenes arī atradās. Elzai sadragāja kājas.”
III šķiras Lāčplēša Kara ordenis.
Elzu Žiglevicu aizveda uz Rīgas1.slimnīcu. Operēja, pēc tam amputēja kājas, tomēr viņas dzīvību glābt neizdevās. Tikmēr viņas tēvs, kurš bija ārsts, tajās dienās bijis darba darīšanās aizbraucis uz Sloku. 10. oktobrī, kad sprādzienā cieta Elza, viņš pēkšņi jutis, ka jātiek mājās, bet tas vairs neesot bijis iespējams ne pa dzelzceļu, ne sauszemi.
Jūrmalas muzeja pētniece Līga Strazda stāsta, ka vēstures lappuses liecinot, ka “viņš uzrunā kādus no Kaugurciema zvejniekiem, lai viņi ar laivu viņu aizved no Kauguriem uz Vecāķiem. Garām Rīgai, iedomājieties to gabalu. Viņi brauc, bet pie Bolderājas to laivu apšauda, un vēl uznāk vētra.” Tomēr laivai izdevies apbraukt Rīgu, tikai plānoto trīs stundu vietā tā peldējusi diennakti līdz Carnikavā varēts izkāpt krastā. Un tad Elzas Žiglevicas tēvs nonācis mājās un uzzinājis par meitas traģisko likteni.
Gadu pēc traģiskā notikuma viņas draugi un kolēģi izdevuši brošūru par Elzu Žiglevicu. 1925. gadā tā izdota atkārtoti, papildinot tekstu ar fotogrāfijām, bet 1928. gada 25. oktobrī Lāčplēša Kara ordeņu dome Elzai Žiglevicai piešķīra III šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr. 2073, ko meitas vārdā saņēmuši vecāki. Tas arī bijis pēdējais piešķirtais Lāčplēša Kara ordenis, kas simboliski nozīmēja pateicību visām atbalsta personām, kuri pielika savu roku, lai Neatkarības karš beigtos ar mūsu uzvaru.
III šķiras Lāčplēša Kara ordenis Nr. 2073, piešķirts Elzai Žiglevicai. Tas bija pēdējais piešķirtais Lāčplēša Kara ordenis.