ReTV žurnālistes Elisas Ragaušas sveiciens Latvijai. Novembrī viņa domā par svētkiem un mūsu cilvēkiem. Viņas ikdiena ir pilna kustības – kā tautas dejās, tā arī darbā. Viņa atklāj jaunus stāstus un nodod tos skatītājiem.
Kas ir mana Latvijas sajūta ne tikai svētkos, bet arī ikdienā? Vārtīti kartupeļi ar biezpienu un siļķi. Arī mūsu humors un vienkāršas sarunas pie pusdienu galda. Man vienmēr īpaši tuvas ir bijušas mājas. Tur varu gan uzlādēties nākamajai darba dunai, gan rast mieru pēc aktīvi pavadītas dienas. Protams, ne vienmēr ikdiena ir koša un pilna jauku pieredžu, tomēr es jūtos piederīga šeit – un tā tas vienkārši ir. Ārzemēs es sevi neredzu!
Ir cilvēki, kas manī izraisa dusmas, kad lasu kārtējos negatīvos komentārus sociālajos medijos par dažādām tēmām, bet arī tā ir daļa no mums. Dažreiz mēs visi esam tādi mazliet pukstīgi! Tomēr zinu, ka Latvijas lielākā vērtība ir cilvēki. Kurš gan cits, ja ne mēs paši!
Jau vairākus gadus strādāju par žurnālisti ReTV, un, kad man vaicā, kā svinu Latvijas svētkus, es parasti saku – darbā. Arī šogad, 18. novembrī, došos uz Siguldu filmēt Siguldas novada pašvaldības augstāko apbalvojumu “Siguldas novada Gada novadnieks” un “Siguldas novada Goda novadnieks” pasniegšanas ceremoniju. Tur apkopošu stāstus par cilvēkiem, kuri rūpējušies par sabiedrību, iedvesmojuši citus un palīdzējuši Siguldas novadam augt un attīstīties. Iespējams, tieši tā ir mana Latvijas sajūta.
Darbā gan nav tādas vienas konkrētas dienas vai cilvēku, kas īpaši palikuši atmiņā ar stāstiem par mūsu valsti, bet reizēm, kad atbraucu no filmēšanas, jūtos uzlādēta. Cilvēki ir dažādi – cits nerunīgs, cits atkal izstāsta teju visu. Man ir interesanti viņus uzklausīt, vērot un dalīties viņu stāstos. Domāju, ka tā arī ir daļa no manas Latvijas – iespēja iepazīt vairāk, saprast, kā jūtas citi. Ikdienā par to bieži neaizdomājamies.
Teju divdesmit gadus dejoju tautas dejas, un tā ir vēl viena lieta, kas man palīdz stiprināt piederību Latvijai. Vakara mēģinājumi, kolektīva tikšanās, koncerti – arī tie man ir daļa no Valsts svētku svinībām. Izdejot “Es sakūru uguntiņu” cēli un no sirds. Jā, deja man nozīmē kustību, un patiesībā tā jau ir kļuvusi par dzīvesveidu! Tā ir iespēja būt uz skatuves, sajust skatītāju enerģiju un gūt gandarījumu – tos neredzamos laurus, kas nāk ar aplausiem un smaidīgām sejām.