Ilga Šuplinska ir latviešu literatūrzinātniece, pētniece un politiķe, ilgus gadus strādājusi Rēzeknes Augstskolā (tagadējā Rīgas Tehniskās universitātes Rēzeknes akadēmijā), kur ieņēmusi visdažādākos amatus – no asistentes līdz profesorei, no katedras vadītājas amatam līdz zinātņu prorektorei. 13. Saeimas deputāte. Bijusi Latvijas izglītības un zinātnes ministre. Kopš 20. gadsimta 90. gadiem darbojas nevalstiskajā sektorā, strādājot ar Latgali un latgaliešu valodu saistītiem projektiem, ir Latgaliešu kultūras biedrības valdes priekšsēdētāja, daudzu grāmatu un digitālo resursu autore un redaktore. Šobrīd strādā Zemessardzē par komunikācijas nodaļas speciālisti, un visbiežākais vārdu salikums, ko var dzirdēt, kad prasa raksturot Ilgu, ir tieši “stipra sieviete”.
Ilga, ja tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkam, kurš par tevi neko nezina, kas būtu pirmais, ko tu uzsvērtu?
Tas ir sarežģīts jautājums. Droši vien es teiktu, ka esmu doktore filoloģijā un ka mana interešu joma ir latviešu un latgaliešu literatūra, sevišķi modernā literatūra. Mani interesē literatūras uztvere sabiedrībā. Otrkārt, es teiktu, ka esmu zemessargs, jo man ir ļoti svarīga manas zemes drošība. Un, treškārt, es teiktu, ka es esmu triju bērnu mamma, kas ir pamatojums gan manai palikšanai Latgalē, gan iešanai Zemessardzē.
Kāds ir bijis tavs ceļš no bērnības sapņa līdz tai vietai, kur esi šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Bērnībā, domāju, kā visiem manas paaudzes cilvēkiem, man kādu brīdi gribējās strādāt veikalā, jo likās, ka tādējādi varētu tikt pie visa, kas mājās pietrūkst, bet tas otrs un ilgākais sapnis bija strādāt bibliotēkā – man bija ļoti daudz grāmatu, un visām es rakstīju grāmatu apstrādes kartiņas, un mēs ar draudzenēm spēlējām bibliotēku. Šķiet, ka tas ir diezgan zīmīgi, jo skaidrs, ka tolaik un arī mūsdienās, piemēram, mēs nevaram atrast daudz tādu piemēru bērnu vidē, kas paralēli paslēpēm, lellēm un mašīnītēm būtu spēlējuši bibliotēku. Tas, ka grāmata ir ne tikai cita pasaule, bet arī tilts starp dažādām kultūrām, vērtībām, valodām – tas ir palicis kā viens no manas dzīves vadmotīviem.
Un kā notika pievēršanās tieši latgaliskajam un latgaliešu literatūrai?
Tas ir vēl viens sarežģīts ceļš – droši vien, ja es nesatiktu profesoru Vitoldu Valeini un profesori Lidiju Leikumu savā ceļā, es arī nekļūtu par latgaliešu literatūras un valodas pētnieci, bet otrajā kursā mums bija jāraksta studiju darbs, kas visu mainīja. Es jau biju tolaik izvēlējusies savam darbam tēmu, kas man šķita atbilstoša temperamentam – gribēju analizēt piedzīvojumu literatūru, biju jau arī izvēlējusies grāmatu, taču profesors Valeinis norādīja, ka, ņemot vērā manu labo potenciālu analizēt dzeju, man vajadzētu pētīt latgaliešu dzeju. Uz to man tolaik, tas bija 1989. gads, iepletās acis – es neko nezināju par latgaliešu literatūru. Jā, bija zināma trimdas literatūra, bet ne latgaliešu, jo tas viss bija aizliegts padomju laika posmā. Un, kad profesors man paziņoja, ka varu pētīt Marijas Andžānes dzeju, kas nāk no Šķaunes, vietas, kur es pabeidzu pamatskolu un kur man dzīvo mamma, es biju izbrīnījusies vēl vairāk. Protams, uzreiz teicu, ka neesmu spēcīga tieši latgaliešu valodas zināšanās, jo mana vienīgā pieredze, runājot latgaliski, bija ar vecmammu, bet profesors teica, ka tas neesot šķērslis, un tā es iesāku.
Teikšu, ka es ne tikai saslimu ar to visu, bet guvu pārliecību, ka Latvijas vēsturē ir daudz tādu lappušu, ko mēs ne tikai nezinām, bet noteiktu apstākļu dēļ tās nav publiskotas, ir noklusētas, līdz ar ko veidojas dažāda izpratne par fundamentāli svarīgām lietām, identitāti, un, protams, ir ļoti daudz tabu un mītu, kas ir laužami elementāri – ar izglītojošām darbībām. Tā es uzrakstīju savu pirmo pētījumu, mani uzaicināja uz pirmo konferenci, un tad arī tika nodibināts “Latgales Studentu centrs” – tā tas viss aizgāja.
Kā ir mainījies latgaliskais un attieksme pret to pa gadiem, kamēr strādā ar šiem jautājumiem, kopš tevis jau pieminētā studentu centra dibināšanas?
Esmu iesaistīta latgaliskajos procesos jau kopš studiju laika, 1990. gada.
2012. gadā, līdz ar 4. Latgales kongresu, varēja redzēt patiešām strauju un dinamisku kāpumu. Pirmkārt, latgaliskais tika ielaists mediju politikā, vairāki Sabiedrības un Integrācijas fonda projekti tika mērķēti tieši uz latgaliskā attīstību, skolās ienāca novadmācība, skolotāji tam sāka pievērsties. Daudzas lietas nostiprinājās zinātniskajā jomā, tika veikti plaši pētījumi, tautskaite – kopējais noskaņojums bija tāds, ka tas viss sāk veidoties par normālu procesu, kurā latgaliskais ir viens no Latvijas kultūrtelpas bagātību izpaudumiem – gan valodā, gan kultūrā, gan konceptos – tapa lingvoteritoriālā vārdnīca par pašiem konceptiem, datorspēles latgaliski – līdz 2017. gadam tas viss tika attīstīts un nostiprināts un līdz pat nesenam laikam gāja savu attīstības ceļu. Taču šobrīd šī aina ir citāda.
Iespējams, ka Ukrainas kara sākums 2022. gadā visas lietas un vērtības parādīja citā gaismā. Es tikai pieļauju, ka tā ir baidīšanās no tā, ka Latgales reģions ir etniski multinacionāls, ka te vienmēr ir bijusi trilingvāla situācija, kas valsts līmenī līdz galam nav tikusi pieņemta. Īstenībā tas ir viens no nepiepildītajiem sapņiem – gan 1990. gadu sākumā, gan 2008. gadā pētījumi rādīja, ka, ja Latgalē latgaliešu valodai būtu lielākas tiesības, ja tā būtu vairāk publiskota un pieejama mediju telpā, lingvistiskajā ainavā kopumā, tad krieviski runājošais cilvēks būtu tolerantāks Latvijas valstij, bet tas netika izmantots. Es pati esmu beigusi divplūsmu skolu, un, patiešām, te lielākā daļa krievvalodīgo zināja latgaliešu valodu, viņi nezināja latviešu literārās valodas formu.
Kopš 2022. gada tiešām var just tādu nedrošību attieksmē pret latgalisko – visspilgtāk tas izpaudās Latvijas televīzijā, kur pagājušā gada pašvaldību debašu laikā žurnālists kādam latgaliski komentējošam deputāta kandidātam aizrādīja: “Lūdzu, runājiet latviski!” Tad arī tika izstrādātas LSM vadlīnijas latgaliešu valodas lietojumam, un šobrīd esam situācijā, ka valsts medijā tikai intervējamais drīkst atbildēt latgaliski, bet ir skaidrs – ja žurnālists neuzrunā intervējamo latgaliski, ļoti reti kurš sniegs atbildi latgaliešu valodā, tas ir viens no komunikācijas automātiskajiem principiem.
Otra lieta – tas, kas ir noticis ar kultūras gada balvu “Boņuks” – šobrīd ir trīs kategorijas neapmierināto. Pirmie – tie, kas redzēja raidījumu televīzijā, ir pret to, ka raidījums pamatā bija latgaliski, un nebija saprotams daļai auditorijas; otrie – tie, kas ir Aleksandra Bartaševiča aizstāvētāji un uzskata, ka šis pasākums ir pārvērties par politisku propagandu un kultūra būtu jāšķir no politiskās propagandas; un trešie – paši latgalieši, daļa no tiem ir veidojuši un gadiem jutuši līdzi “Boņukam”, kas uzskata, ka tieši šī gada pasākums ir producējis ļoti daudzus mītus un stereotipus par Latgali, kurus mēs kopš 2012. gada bijām ne vien mazinājuši, bet arī parādījuši, ka te ir moderna vide, kur latgaliskais ir dabiska norise un ka tajā var attīstīties absolūti eiropeiskas un Rietumu pasaulei atbilstošas lietas un domāšana.
Ja runājam tieši par vārdu savienojumu “stipra sieviete”, tad tas ir visbiežākais tavs raksturojums, ko dažādās variācijās var dzirdēt no citiem. Ko tu pati saproti ar šiem vārdiem?
Man ir bijušas vairākas iesaukas, kas droši vien nav tādas, ar ko lielākā daļa sieviešu lepotos, bet es pati tajās redzu līdzību ar Margaritu Tečeri, ko arī sauca par “dzelzs lēdiju”. Es arī esmu saukta par “dzelzs lēdiju”. Domāju, ka visi, kas mani pazīst, zina, ka esmu ātri un kritiski domājoša, taču kritiski nevis noliedzošā ziņā, bet gan tādā ziņā, ka es esmu strukturēta un nepārtraukti analizēju man doto situāciju.
Līdz ar to, ņemot vērā, kā to redz citi, teikšu, ka šo “stiprās sievietes” būtību manī ieaudzināja jau bērnībā mans tēvs, kurš man mācīja nebaidīties paust savu viedokli, prast to aizstāvēt un argumentēt, nemētāties ar skaļiem vārdiem, ja man nav pierādījuma, un nekautrēties paust savu viedokli autoritātēm un gados vecākiem cilvēkiem, jo katoliskajā Latgalē kopumā valda pieņēmums, ka ir jārespektē vecākas personas un amatpersonas tikai šīs “šiltes” dēļ. Es nesaku, ka man nav cieņas pret šādiem cilvēkiem, bet šī cieņa noteikti nerodas tikai amata nosaukuma dēļ. Es nepieņemu bezierunu pakļaušanos un man nav pieņemama nedomāšana. Stipra sieviete manā gadījumā ir cilvēks, kas spēj patstāvīgi pieņemt lēmumu, spēj argumentēt savas domas, bet tajā pašā laikā man ir tuvs teiciens: “Veselā miesā vesels gars”, kas nozīmē, ka visam ir jābūt līdzsvarā.
Es ļoti labi apzinos, ka nav iespējams visās lomās, kas sievietei ir dotas – sieviete-māte, sieviete-sieva, māsa, draudzene, aktīva sabiedriskā darbiniece – būt līdzsvarā, bet es pati joprojām sportoju, cenšos atsaukties uz dullām idejām, kas nozīmē, ka man ir svarīgi, ka šī stiprā sieviete netiek ielikta rāmjos. Tā ir arī tāda brīvības un neatkarības garša, kas man ļauj justies man pašai un nodot to tālāk maniem studentiem, maniem bērniem un visai pasaulei, un es redzu, kā šīs idejas attīstās gan manos studentos, gan manos bērnos – es īpaši lepojos ar manējiem, kas nedomā MS Excel tabulas rāmī vai Ministru kabineta noteikumu ietvarā, bet gan paši spēj radoši un brīvi piepildīt telpu ap sevi.
Vai tavā dzīvē vai dzimtā ir bijis kāds stiprās sievietes piemērs, kas tevi ir iedvesmojis?
Dzimtā uzreiz ir samērā grūti atrast. Es nevaru teikt, ka mana mamma ir vāja, noteikti nē, viņai arī ir pieticis spēka savam laikam atbilstoši rīkoties, nepārtraukti iestājoties par godīgumu un taisnīgumu, šī vērtība man ir nākusi no ģimenes viscaur. Es nevaru nosaukt vienu iedvesmas sievieti, taču, atgriežoties pie Margaritas Tečeres, jāsaka, ka mani uzrunā ne tik daudz viņas paveiktais praktiski, cik spēja ieņemt tik nozīmīgu lomu pasaules politikā, ka viņa tika sadzirdēta un uzklausīta. Taču visvairāk stiprās sievietes tēlu man palīdzējusi saprast latviskā dzīvesziņa un mans tēvs, kas teica: “Klau, tu esi cilvēks, tev ir savi argumenti”. Es vienmēr esmu sapratusi to, ka tas, ka esmu sieviete, neierobežo manas iespējas. Un folkloriskajā dzīvesziņā māšu kults rāda, ka tieši sieviete ir bijusi tā, kas daudzas lietas ir risinājusi, zinājusi vārdus, tikusi dedzināta uz sārta, un kristīgajā tradīcijā viņa bieži vien ir bijusi tā, kas nolikta par vainīgo. Iespējams, to visu saliekot kopā, ir gribējies parādīt, ka sievietei ir šī visaptverošā spēka būtība, ne tikai juteklīgā un emocionālā, kā to pierasts uztvert. Ar spilgtiem uzskatiem, spilgtu tēlu un brīvu domāšanu.
Nedaudz jau pieskāries spilgtajam izskatam – kāda ir tava attieksme pret sievietei uzspiesto “skaistuma kultu”?
Es jau pieminēju, ka mans modelis ir “Veselā miesā vesels gars”, kas gan mani neierobežo šajā skaistuma kultā, bet gan dod pārliecību: kamēr tu kusties, kamēr tu pats sev patīc, tikmēr tu esi dzīvs, un tas nav attiecināms tikai uz sievietēm, bet uz cilvēkiem kopumā. Protams, es nenoliegšu, ka man primāri ir svarīgs iekšējais skaistums, bet, atgriežoties pie jau iepriekš minētā, nevar būt tā, ka tu esi iekšēji skaists, bet ārēji nesakopts, netīrs un nolaists – tas viss iet roku rokā. Man nepatīk pārspīlētība televīzijā un reklāmās, bet, ja cilvēks jūtas labi, neatkarīgi no tā, kāds ir viņa ārējais izskats, un viņš spēj izteikt savu būtību, tad viss ir kārtībā.
Te der atcerēties pašas dzīves epizodi, kur apkārtējo izpratne par to, kā man jāizskatās, izpaudās īpaši spilgti. Proti, kad es iegāju politikā, man bija gari un viļņaini mati, un tad, kad es viņus nogriezu, būdama jau Saeimā, es saņēmu komentārus kā: “Ilga, ja tev būtu šāda frizūra uzreiz, tad arī mēs tevi kā ministri paturētu ilgāk un tev būtu kopumā vieglāk veidot šo tēlu, un arī cilvēki pret tevi izturētos pozitīvāk”. Tas man bija šoka moments, jo man šķita, ka tad, kad ej politikā, svarīgāk ir tas, ko tu spēj, ko tu dari, vai tavi vārdi nav pretrunā ar taviem darbiem, nevis ārējais izskats.
Tolaik es arī biju TOP 20 ietekmīgāko politiķu sarakstā tieši tāpēc, ka es katru dienu nemainīju savus lēmumus – tas, ko es redzu šī brīža politikā un kāpēc vairs neskatos uz to pusi – tur vairs nav ne vārda spēka, ne jebkādas atbildības – visi dara, kas ienāk prātā, verbālās caurejas caur un cauri. Mūsu gadsimts ir aizgājis galējībā, kad svarīgāk bieži vien ir tas, kā tu izskaties un cik attīstīti ir tavi sociālo mediju profili, nevis kas tu esi pēc būtības.
Vai tu esi domājusi par to, ka tev būtu vieglāk, ja tu būtu vīrietis, un vai ir nācies saskarties arī ar dzimumu diskrimināciju?
Līdz darbībai politikā – nekad. Nokļūstot Saeimā gan es to izjutu pilnā mērā, nosaukšu divas epizodes, pirmā no kurām bija Covid-19 pandēmijas laikā, kad koalīciju padomes saruka līdz partiju līderiem, un tad, kad tika dalīts finansējums, šajā sadalē piedalījās tikai vīrieši, neskatoties uz to, ka kopumā 13. Saeimā gan partijās, gan ministru rindās sievietes bija gana labi pārstāvētas. Te atklājās šī “veču būšana”, kurā sievietēm nav vietas.
Un otra – es tolaik pētīju “naida barometru”, kurā tiek iekļauti dati no trim populārākajiem Latvijas privātajiem medijiem. Tur es mēģināju izrakstīt sava laika ministrus un paskatīties, pret kuriem ir vērsts visvairāk naida runas. Korelācijas bija divas – pirmā, visvairāk naida runas saņēma tie ministri, kas veica reformas – Ilze Viņķele, es, Pūce un Bordāns. Savukārt sieviešu gammā, kur mēs bijām es Izglītības un zinātnes ministrijā, Ilze Viņķele Veselības ministrijā, Ramona Petraviča Labklājības ministrijā un Dace Melbārde Kultūras ministrijā, jāsaka, tas, kas dūrās acīmredzami acīs – mums ar Ilzi negatīvi apzīmējumi bija visur pa perimetru, savukārt Ramonas Petravičas kundzei, kas faktiski neko neizdarīja pa šiem gadiem savā jomā, vienīgie apzīmējumi bija “blondīne” un “skaista sieviete”. Tas nozīmē, ka cilvēks domā absolūti stereotipiski – ja tu esi skaista sieviete, kas plikšķina acis, katru nedēļu aiziet uz skaistumkopšanas salonu un regulāri parādās sociālo mediju bildēs un televīzijā, tu vari nezināt nozari un neko nedarīt, arī sabiedrība to vērtē atbilstoši dzimuma stereotipam.
Šobrīd pasaulē kopumā mēs redzam, ka sievietes ir aizgājušas savu līderības ceļu, kam paralēli attīstās “vīriešu vientulības epidēmija” – viņi jūtas nevajadzīgi un nespēj sasniegt sieviešu uzstādītās latiņas. Kā tu komentētu šo situāciju?
Šis piemērs droši vien apliecina, ka cauri gadsimtiem mums ir bijis sadalījums “stiprais” un “vājais” dzimums, un šobrīd šis sadalījums ir ļoti nosacīts, jo tas bieži neatbilst bioloģiskajam dzimumam. Kā es uz to skatos? Protams, to nevar nepamanīt, ka kopumā pasaule savās vērtībās ir kļuvusi trauslāka, un to ietekmē arī tehnoloģijas, kas sekmē visu cilvēku atsvešinātību – mēs digitāli nevaram tikai paēst un nokārtot dabiskās vajadzības, un arī – tikai pagaidām, vismaz par paēst…
Taču ir jāsaprot, ka tehnoloģijas lielā vairumā gadījumu ir radījuši vīrieši, jo viņi ir slinki, viņiem ir nepieciešams, ka viss ir vienas pogas attālumā, un tagad ir laiks, kad šī poga attieksmē pret sievieti nestrādā, un rodas panika – vīrieši līdz 20.gadsimtam bija iedomājušies, ka viņi ir šīs zemes valdnieki, bet izrādās, ka sieviete var tikpat labi apgūt tehnoloģijas, valodas un visu pārējo un būt pašpietiekama. Tas var, protams, draudēt ar cilvēces bojāeju, globāli un brutāli uz to skatoties, jo attiecību skaistums un emocionalitāte ne ar ko nav aizstājama, bet darbs šeit ir no abām pusēm. Sieviete neatdos savu neatkarību un brīvību, bet viņa arī neizslēgs vīrieti no savas dzīves, ja redzēs, ka viņam arī ir vēlme attīstīties, būt blakus, mīlēt un vienkārši just.