Rudens ar savām mūžīgajām slimošanām mani ir neviļus aizvedis bērnības atmiņās, kuras nevarēšu aizmirst nekad. Ārstēšanās atmiņās, kas gluži kā trauma no manis neatstājas. Kā bērnam esot, slimošanas acīmredzami, bija daudz, un māte nevilcinājās visas dabiskās, toreiz pieejamās ārstniecības metodes izmantot un pārbaudīt uz mani. Vai man vienīgai šķiet, ka slimošana tais laikos bija tāds kā sods? Es personīgi neatceros sevišķi mīļākus vārdus vai dāvanas, kā citreiz mazam slimniekam veltī, bet bailes no zālēm, to neiedarbošanos un augsto temperatūru, kuru mērīja ar aukstiem, veciem dzīvsudraba termometriem, gan. Tie bija resni, vienmēr ar agresiju jākrata, lai dabūtu iepriekšējo mērījumu nost. Ar agresiju, bet arī ar lielu uzmanību, jo, nedod dies, tas nokritīs un saplīsīs. Vienreiz gan saplīsa un es, neapjēgdama briesmas, dzenāju sudrabainās un nenoķeramās bumbiņas pa virtuves galdu. Kopš tā laika man vairs termometru mājās nav, pat ne modīgie digitālie. Kaut kā dabiski esmu iemācījusies sev pati noteikt temperatūru – pēc iekšējām sajūtām.
Bērnībā es daudz slimoju un vēmu. Tas bija nogurdinoši, un mātes ārstniecības metodes manam trauksmainajam prātam galīgi nepalīdzēja, tieši otrādāk – radīja vēl lielākas bailes un satraukumu. Visbiežāk tas viss radīja vēl lielāku vēlmi vemt. Jo slimāks paliki, jo lielākas šausmas mātei un arī man, redzot satraukumu viņas sejā.
Deviņdesmito un divtūkstošo gadu ārstniecības metodes mūsdienās raisītu jautājumus, bet toreiz pie ciema ģimenes ārsta veda tikai tad, kad šķita, ka nu ir hanā – kad vietējās metodes vairs nestrādāja, bija vajadzīgs kas stiprāks un māti bija pārņēmis izmisums. Bet iesim hronoloģiskā secībā.
Tējas
Tas bija pats pirmais ārstniecības līdzeklis pie jebkā – kakla sāpēm, temperatūras un citiem švakumiem. Liepziedu, gaiļbiksīšu un piparmētru tējas bija patīkamais variants, kuru vēl varēja izbaudīt. Bet, ja slimošana ieilga un tās savu efektivitāti bija zaudējušas, aiz stūra mātei rokās parādījās tējas, kuras labāk redzēju lejam ārā, nekā iekšā krūzē – ķērpis un pelašķis. Ķērpis bija ellīgi rūgts, un to vien iedzerot, tas rāvās no manas mutes un gremošanas sistēmas ārā. Es arī neteiktu, ka tas būtu vairāk palīdzējis, bet mātei iebilst nebija manā varā. Pelašķis nebija tik traki rūgts kā ķērpis, tomēr man negaršoja un brīvprātīgu patikšanu tas arī neizpelnījās.
Kumelīšu tvaiki un sinepju kāju vannas
Kad kakls sāpēja vairāk un tēja kā dzēriens īsti nelīdzēja, palīgā nāca kumelīšu tējas tvaiki, kuri karsti bija jāelpo iekšā, apsegtam zem dvieļa vai segas. Parasti zem abiem. Sākumā mazliet nav elpas, tvaiki ir dedzinoši karsti, bet tas ar laiku pāriet. Šo vienmēr uzskatīju par mazliet spa variantu, jo savā ziņā kumelīšu tvaiki deva labumu arī sejas ādai. Katrā ziņā bija sajūta kā pēc pirts un tas man patika. Par sinepju kāju vannām gan man sajūsmas nebija. Bļodā tiks liets verdošs ūdens, kas kājas mazliet apdedzināja un sinepes pretīgi smaržoja. Joprojām tās pasmaržojot, es neviļus brienu pa bērnības sinepju ūdens bļodu, pat pēc 30 gadiem. Īpaši svarīgi pēc šādas peldes bija kājas pa taisno ievilkt vilnenēs un gulēt ar tām visu nakti.
C vitamīna bumbiņas
Aptiekas vitamīnus tajā laikā īsti neatminos, katrā ziņā to nebija tādā kvantumā, krāsainumā un izvēlē kā tagad. Toties ļoti labi atminos askorbīnskābes jeb C vitamīna dzeltenās bumbiņas, kuras es ēdu saldumu vietā. Stabili veselu sauju uzreiz vai pa vairākām bumbiņām pa visu dienu. Citreiz apkodu bumbiņas dzelteni saldo apvalku, atstājot skābeno viduci. Citreiz vienkārši to pārkodu uz pusēm, lai redzētu, kas iekšpusē. Variāciju un izklaižu bija daudz.
Aspirīns un paracetamols
Tās bija divas galvenās un teju vienīgās ikdienas zāles saaukstēšanās gadījumiem. Aspirīns bija vieglais gals, tas bija diezgan skābs un iepakots mīkstā papīra iepakojumā, līdzīgi kā oglīte. Mazliet nenopietnas zāles, manuprāt, bet, iespējams, mazliet temperatūru tas noņēma. Reizēm gadījās ar to aizrīties un tad bija maza elle, jo tā izšķīdušais skābums bija pielipis visām aukslējām un radīja šķebinošu sajūtu. Paracetamols bija smagā artilērija, kuru izmantoja gadījumos, kad temperatūra bija augsta vai no aspirīna nekritās. Vai, kad šķita, ka gals ir tuvu. No vārda paracetamols man bērnībā bija bail, jo manā mazajā galvā tas bija ekvivalents mātes vārdam hanā – nu ir cauri. Tas diezgan ātri tika galā ar augstu temperatūru, tomēr, ja pēc kāda laika tā parādījās atkal, tad tiešām jau sāka vilkt uz hanā pusi. Vai vismaz ģimenes ārsta virzienā. Tas bija (un kā izrādās aizvien ir) iepakots oranžā tāfelītē, arī ripas apjoms nav mainījies – tikpat resns un nenorijams. Nedod dies` tas iesprūdīs rīšanas procesā kaklā, tas sajutīs rūgtumu un gluži dabiski nostrādās vemšanas refleksi. Ir bijuši gadījumi. Varbūt tādēļ man pret paracetamolu ir respekts vēl šobaltdien.
Resnās antibiotikas un atvēmiens
Īpaši trakos gadījumos palīgā nāca ģimenes ārsts, kas pieņēma vecas padomju laika mājas pirmajā stāvā ar izmisuma pilniem gaiteņiem, skumju linoleju un tikpat skumjiem aizvēsturiskiem un atvāžamiem koka kultūras nama krēsliem. Gaiteņi vienmēr bija krēslaini un vienmēr tas bija agrs, tumšs rīts, kad pat veselam tādos esot nebija labas pašsajūtas par dzīvi, kur nu vēl slimam. Goda vārds, tā māja mani darīja drīzāk slimāku. Bet izvēles nebija. Tā nu tu tur sēdēji tāds karsts, pusaizmidzis, ar smagu elpu un klepu kā zirgam. Un gaidīji savu kārtu uz notiesāšanu. Ārstes aukstais stetoskops bija izaicinājums manai karstajai ādai un viņas pēkšņais klusums arī, značit, trokšņi bronhos vai plaušās. Vai abos. Vai kas trakāks. Izaicinājums bija arī kociņa bāšana mutē, jo bērnībā es nemācēju atvērt pietiekami plati muti, un tāpēc to bāza dziļāk, kas atkal noveda pie atvēmiena. Tikai vidusskolā, mācoties džeza dziedāšanu, es beidzot iemācījos kārtīgi atvērt vaļā muti un aukslējas “nolikt” maksimāli zemu. Kopš tā laika kakla pārbaudes ar koka puļķi man problēmas man vairs nav radījušas. Patiesībā puļķis vispār vairs nav bijis vajadzīgs, jo visu var redzēt uzreiz. Tieši tik labi es to iemācījos. Laikam man vienkārši apnika tie mūžīgie vemšanas refleksi.
Ģimenes ārste visbiežāk izrakstīja antibiotikas, kas bija ovālas un ļoti resnas, teju divu trīs paracetamolu lielumā. Ar pirmajām divām es sapratu, ka tālu šādi netikšu. Atvēmiens bija garantēts katru reizi, dubultā. Cik reizes dienā var vemt? Bet es acīmredzami kļuvu veselāka un apsviedīgāka, jo mēdzu tās slēpt gultas galvgaļa stabos, zem to dekoratīvajām un noņemamajām koka bumbām. Māte to atklāja vien pārcelšanās dienā pēc pāris gadiem.
Smirdīgā ausu puķe
Gadījās, kad vaina nebija ar bronhiem un kaklu, bet ar ausi, kas, mātesprāt, noteikti nebija infekcijas dēļ, bet staigāšanas apkārt plikai un sapūšanas dēļ. Ģerānija ir puķe, kas bija teju katrās mājās. To pakustinot tā traki smirdēja. Vēl vairāk tā smirdēja, kad salocīta tika iebāzta ausī. Guli nu tāds visu nakti ar smirdošu ausi un mēģini iemigt. Arī par šo ārstēšanas metodi man pārliecības nav, domāju, ka tā vairāk strādāja psiholoģiski vai varbūt māte par šo metodi bija izlasījusi Zintniekā. Auss pēc kāda laika tiešām beidza sāpēt, bet gan jau tas nebija puķes dēļ. Neviens, protams, nepārbaudīja, kādēļ tā vispār bija sākusi sāpēt, bet gan jau tāpēc, ka vienkārši sapūsta, staigājot plikai.
Jāuzsver, ka šīs ir personiskas bērnības atmiņas, nevis mūsdienu ārstēšanas ieteikumi. Noteikti neatkārtojiet tos mājās.