Īsi pirms Ziemassvētkiem vēl kādā no darbdienām ierados uz sarunu pie Saulkrastu pirmsskolas izglītības iestādes “Rūķītis” vadītājas Janas Bukovskas. Jana plašākā apkaimē kļuvusi atpazīstama ar savu rūpīgo un sirsnīgo darbu, katru gadu sarūpējot savas iestādes audzēkņiem pašdarinātas adītas vai tamborētas dāvaniņas. Kādu gadu tā bija čūska, citu gadu adīts pūķītis vai cita radībiņa, bet šogad – paštamborēti rūķīši. Turklāt, ne tikai savas iestādes vairāk nekā 250 mazajiem, bet arī Saulkrastu novada Sējas pagasta bērnudārza “Bitīte” mazajiem tikuši Janas darinātie darbiņi.
Jana sēž darba sapulcē tiešsaistes platformā Zoom, klausās runātājus un vienlaikus viņas pirksti jau čakli darina nākamo darbu. Neliels brīdis, un jau sarunājamies par viņas iedvesmu, laimes mirkļiem un atziņām par šo skaistu Ziemassvētku laiku.
Kā Tev radās šāda doma – ik gadu sarūpēt pašas radītu dāvanu ikvienam sava bērnudārza audzēknim?
Manas iedvesmas avots ir Mārupes privātā bērnudārza “Namiņš” vadītāja Līga Taube, kura saviem 80 bērniem gādāja šādas dāvaniņas. Sākumā, kad bērnudārzā strādāju kā metodiķe, braucu uz semināriem un ar apbrīnu skatījos uz kolēģi, kura ieradās uz mācībām, izvilka savu tašiņu un veikli knibināja mantiņas saviem audzēkņiem.
Tad “Rūķītī” sāku strādāt par vadītāju un biju nobažījusies, ka šajā amatā ir tik daudz nopietna papīrdarba, nekā radoša. Tā kā bez radošuma nekā, tad nolēmu sākumā pamēģināt radīt pirmās mantiņas – nākamais tieši bija peļu gads pēc Austrumu horoskopa kalendāra, un mans mērķis bija pašām mazākajām grupiņām uztamborēt miega pelītes, ko bērni varētu likt gultiņās blakus. Uz gada beigām sapratu, ka darbs man rit tik raiti, ka varēšu notamborēt ne tikai mazākajiem, bet visiem saviem vairāk nekā 250 bērnudārza audzēkņiem. Tās bija pašas pirmās dāvaniņas, un tad jau apstāties nevarēju. Nākamajā gadā jau tapa rūķis, jo šķita, ka katram bērnam, kas apmeklē bērnudārzu “Rūķītis”, ir nepieciešams savs rūķis. Tas bija pirms pieciem gadiem. Tie bērniņi, kuri dabūja pirmos rūķus, nu jau devušies skolas gaitās, tāpēc šogad atkal tapa rūķi, lai katram mūsu bērnudārza audzēknim ir vismaz viens rūķis.
Janas Bukovskas radītie tēli. ReTV
Kopumā pa šiem gadiem ir radīts vairāk nekā 2000 mantiņu, jo nav jau tikai šie 250 bērnudārza audzēkņi. Vēl jau dāvanas saņem kolēģu, radu, draugu bērni, mazbērni.
Tu tās adi vai tamborē?
Ir mantiņas, kuras adītas, ir – kuras tamborētas. Viss atkarīgs no sarežģītības. Sākumā izdomāju, kādu mantiņu radīšu, izmēģinu tehniku, un ja patīk, tad jau turpinu.
Ieminējies, ka mantiņas sākumā izmēģini, radot tādu kā prototipu. Cik ātri notiek šis process, līdz tu jau zini – jā, šīs būs īstās dāvanas!
Patiesībā tas notiek diezgan ātri. Jau radot kārtējās mantiņas, prātā rosās domas, kas būs nākamā gada darbs. Priecājos, ka ir iespēja smelties idejas Pinterestā. Tur tiešām ir daudz ideju, ko un kā pašam darināt.
Šogad sākotnēji biju domājusi adīt zirgus, jo nākamais ir Zirga gads un es jau reiz savas meitas bērnudārza grupiņai biju saadījusi zirdziņus, lai bērniem ir ar ko spēlēties. Nodomāju – reiz jau darbs darīts, mierīgi sagatavošu zirgus. Radīju sagataves, sāku šūt kopā un sapratu – nē, neiet tā lieta, nevarēšu radīt 250 zirgus. Man ir ļoti svarīgi, lai dāvinot esmu gandarīta ar rezultātu, tad nu pieņēmu lēmumu par labu rūķiem.
Tu savas radītās mantiņas katram bērnam dāvini personīgi pati. Kādi mirkļi ir palikuši visvairāk atmiņā?
Tad, kad bērnam es saku – priecīgus Ziemassvētkus! – un viņš nepaķer mantiņu, bet tiešām stāv un arī pretī tev pasaka – priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu! Un tad vēl sirsnīgi apķer. Tieši šogad ir ļoti daudz tādu bērnu. Citus gadus ir bijis tā, ka paķer, un tad nevaru saprast – patīk, nepatīk? To var redzēt tikai pēc tam, piemēram, ja šo mantiņu nes uz bērnudārzu līdzi, liek sev gultiņā diendusā. Gadās, ka vecāki atsūta bildi, ka bērniņš mantiņu ielicis kolekcijā, vai iekāris eglītē. Arī ja mantiņas tiek krātas un visi šie zvēriņi ir kopā vienā kolekcijā. Šie ir mani mazie laimes mirkļi, kas man liecina, ka daru pareizi un noteikti ir jāturpina.
Šogad tavu dāvanu saņēmēju loks bija plašāks, jo dāvanas radīji arī otra Saulkrastu novada bērnudārza audzēkņiem.
Jā, šis bija īpašs gads. Sējas pagasta bērnudārzu “Bitīte” rudenī skāra ugunsnelaime, nopostot vienu ēkas daļu un uz noteiktu laiku atstājot mūsu novadniekus bez savas ierastās vides. Uz laiku šī bērnudārza bērni izvietoti citās ēkās un man smeldza tas, ka nekādi nevaru palīdzēt viņiem, tāpēc nolēmu, ka dāvināšu prieku veidā, kā tas man padodas vislabāk. Zināju, ka uztamborēt vēl simts rūķus man būtu nieks. Sazvanījos ar “Bitītes” vadītāju Daigu [red. Kunčerovu], lai nav tā, ka uzbāžos ar saviem rūķiem. Daiga bija ļoti atsaucīga. Īsi pirms Ziemassvētkiem biju Sējā un bija iespēja katram mazajam rokās iedot šīs dāvaniņas. Tāpat kā savējiem, arī Sējas pagasta bērniem katrai mantiņai klāt bija piestiprināta kartīte ar bērniņa vārdu un manu novēlējumu.
Svētku prieks Sējas pagasta bērnudārzā “Bitīte”, Jana Bukovska kopā ar Daigu Kunčerovu gatavojas dāvanu pasniegšanai. Foto no Janas privātā arhīva
Vai nākamgad arī jau plānots veidot nākamo Austrumu horoskopa dzīvnieku?
Nākamais ir kazas gads un neesmu pārliecināta, vai ar kazu tikšu labāk galā kā ar zirgu. Jāteic, ka no visām mantiņām man vistuvāk sirdij ir pele, kā miega pele. Tāpēc visticamāk nākamās atkal darināšu peles. Gribas, lai tas ir kaut kas mīļš un bērniem patiktu.
Kā kolēģi Tevi atbalsta šajā procesā?
Man jau vairākkārt cilvēki ir teikuši – dod kādam palīdzēt! Tomēr allaž atbildu – nē, šis ir mans sirdsdarbs, ieskaitot kartīšu griešanu, laminēšanu. Kolēģi atbalsta morāli un es jau zinu, ka vairs jau atkāpšanās ceļa nav – tagad tas jādara katru gadu.
Jūs esat viena no tām pašvaldības iestādēm, kurām pašai savs komunikācijas kanāls Facebook platformā. Ir interesanti skatīties jūsu idejas, radošumu, rūķošanos.
Tas ir komandas darbs. Iestādes vadīšana parasti ir nopietns darbs, kad jāstrādā ar dokumentiem, jārada kolektīvam vide, lai viņi justos labi, atbalstīti. Kopš kļuvu par vadītāju, esam izveidojuši virkni dažādu jaunu tradīciju, piemēram, to pašu rūķošanos. Idejas rodas kopā ar vietniekiem un mūzikas skolotāju, kas veido scenāriju, dejas.
Vēl mums jau septiņus gadus ir darbinieku teātris. Iestudējam ludziņas, ko rādām bērniem. Esam ar savu uzvedumu braukušas uz Sējas, Skultes un Liepupes pagastiem, arī uz skolu Zvejniekciemā. Šis pasākums arī ik gadu plešas plašumā, nu jau ir ļoti daudz aktieru, dekorācijas, ka vairs nav iespēju tik viegli kaut kur aizbraukt.
Esam organizējuši dažādus tirdziņus, gan Ziemassvētku darbinieku darināto lietu tirdziņš, gan Miķeļdienas tirdziņš kopā ar bērniem. Tāpat kā Saulkrastu novada vidusskola, savu “pirmo vai otro septembri” svinam brīvdabas estrādē. Tur mēs šo pavasari Ģimenes dienā audzēkņu vecākiem izrādījām arī bērnu veidoto izrādi, ko plānojam turpināt. Plānu mums ir daudz, tik jāsteidz tos īstenot.
Kādu vēstījumu Tu gribētu nodot šajā svētku laikā saviem audzēkņiem un visiem līdzcilvēkiem?
Protams, lai mums visiem ir veselība, miers apkārt un laba kopā būšana. Bet visvairāk jau – lai ir tas labais, ko mēs varam dod citiem un paši arī saņemt atpakaļ. Esmu droša, ka – jo vairāk mēs dodam citiem, jo vairāk tas nāk atpakaļ.
ReTV