Mūsdienu pārpilnības laikā, sevišķi pirms svētkiem, par Ziemassvētku simbolu jau sen kļuvušās piparkūkas pieejamas dažādās garšu, krāsu un formu variācijās, taču šī kāruma vēsture ir daudz senāka, nekā varētu šķist, un visos laikos piparkūkas ieņēmušas īpašu vietu gardumu vidū, jo tās gan dāvātas dieviem, gan izmantotas medicīnā, gan kalpojušas par bagātības simbolu.
Piparkūkām līdzīgu saldumu vēstures pirmsākumus var meklēt Tuvajos Austrumos, kur piparkūku cepumi bija pazīstami jau pirms 5000 gadiem. Tolaik tie bija pieejami tikai ļoti turīgiem cilvēkiem, un ēģiptieši ticēja, ka medus kūkām piemīt spēja atbaidīt ļaunos garus – tās tika upurētas dieviem un ņemtas līdzi uz kapenēm kā maize ceļojumam.
Pirmā zināmā medus kūku recepte Eiropā reģistrēta Grieķijā 2400. gadā p.m.ē. Šis produkts bija pazīstams arī Senajā Romā, kur medus kūkas tika upurētas arī pagānu dievībām. Šīs maizes pagatavošanai tika izmantotas izejvielas no tālām zemēm, kas noteica tās augsto cenu. Parastam cilvēkam medus kūkas bija nesasniedzams gardums.
Sākumā piparkūkas pārdeva tikai klosteros un aptiekās, vēlāk arī svētdienās pie baznīcām. Taču ar laiku tās kļuva par gadatirgu un tirdziņu delikatesi visā Eiropā. Cietie cepumi, dažreiz apzeltīti ar zelta lapām un veidoti kā dzīvnieki, karaļi un karalienes, bija neatņemama viduslaiku gadatirgu sastāvdaļa Anglijā, Francijā, Holandē un Vācijā.
Garšvielas tolaik bija neticami dārgas, tādēļ piparkūku pasniegšana bija arī veids, kā parādīt savu bagātību, taču tām bija arī praktisks mērķis mielastos – piparkūkas tika pasniegtas kā saldums maltītes beigās, lai veicinātu gremošanu un saldinātu elpu.
Ingvers kā atsevišķa piparkūku sastāvdaļa jau izsenis tika slavēts par tā spēju veicināt gremošanu. Elizabetes laikmetā piparkūkas tika raksturotas kā kūkas vai pastas veids, kas paredzēts kuņģa remdēšanai (tika uzskatīts, ka tās ir labas zāles arī pret vēdera uzpūšanos un līdzeklis redzes uzlabošanai.
Leģenda vēsta, ka piparkūku vīriņi tika radīti jau kopš karalienes Elizabetes I laikiem, kura, domājams, lika saviem pavāriem veidot mīklu savu iecienītāko galminieku formās un labprāt dāvināja augstiem viesiem ingvera cepumus, kas bija ēdamas karikatūras. Ap to pašu laiku pastāvēja uzskats, ka, ja sieviete apēd “piparkūku vīru”, tas var novest pie viņas laulībām.
Savukārt Vācijā piparkūku cepumi, ko sauca par lebkuchen, bija sirds formas un dekorēti ar romantiskiem vēstījumiem. 17. gadsimtā Nirnbergas pilsēta kļuva pazīstama kā “pasaules piparkūku galvaspilsēta”, kur maiznieki radīja sarežģītus piparkūku mākslas darbus. 1643. gadā Nirnbergā savu amata ģildi izveidoja pirmie 14 reģistrētie piparkūku cepšanas meistari. Divus gadus vēlāk tika izdoti speciāli “piparkūku statūti”, kas strikti reglamentēja ar piparkūku cepšanu saistītus jautājumus, piemēram, noteica, ka pārdot piparkūkas ir tiesības tikai tiem, kam pieder sava krāsns, izņemot Ziemassvētkus un Lieldienas, kad piparkūkas cept drīkstēja ikviens.
Kopš 1996.gada Nirnbergas piparkūkas (Nürnberger Lebkuchen), saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, ir aizsargāta ģeogrāfiskās cilmes preču zīme, kas nozīmē, ka šāda nosaukuma piparkūkas var ražot tikai rūpnīcas un amatnieku darnbīcas, kas atrodas pilsētas robežās.
Līdz 17. gadsimtam medus lietošana pakāpeniski tika pārtraukta, kad plaši kļuva pieejams alternatīvs saldinātājs – melases. Arī piparkūku receptēs vairs nebija rīvmaizes, un tās tika aizstātas ar miltiem.
Lai gan piparkūku pamatsastāvdaļas bija kļuvušas pieejamākas plašākai sabiedrības daļai, tās joprojām tika uzskatītas par kārumu, ko ēst īpašos gadījumos. Piparkūkas bija īpaši saistītas ar gadatirgiem. Gadatirgū nopirktas piparkūku šķēles apēšana tika uzskatīta par veiksmi.
Mūsdienās galvenais Ziemassvētku piparkūku iemiesojums, protams, ir piparkūku mājiņa. Ir izteikts pieņēmums, ka šīs ēdamās konstrukcijas radās Vācijā laikā no 16. līdz 18. gadsimtam. Daži cilvēki uzskata, ka piparkūku mājiņu popularitāte Vācijā saistījās ar pasaku “Ansītis un Grietiņa”, ko brāļi Grimmi uzrakstīja 1812. gadā, jo tā esot bijusi celta no piparkūkām.
Arī mūsdienās piparkūku mīklas pagatavošana nav tas lētākais prieks, bet, pretēji vispārpieņemtajam viedoklim, pašu mīklu pagatavot nav nemaz tik sarežģīti.
Mīklai nepieciešams:
100 g sviesta
300 ml medus
100 g brūnā cukura (vai cukura sīrupa)
Šķipsniņa sāls
100 g skābā krējuma
1 ola
30 g cepamā pulvera
30 g piparkūku garšvielu (var izveidot pats, sajaucot 50g malta kanēļa, 30g smaržīgo piparu, 20g ingvera pulvera, 20g malta muskatrieksta, 10g krustnagliņu, 7g koriandra, 5 – 10g kardamona, aptuveni 1/2 tējkarotes maltu melno piparu)
700-900 g miltu
Mīklas pagatavošana:
1. Katliņā liek kausēties sviestu. Kad tas izkusis, pievieno medu, cukuru un šķipsniņu sāls. Vāra, nepārtraukti maisot, līdz cukurs izkusis. Pievieno piparkūku garšvielu.
2. Kad cukurs izkusis, katliņu noņem no uguns un atdzesē istabas temperatūrā vismaz 15 minūtes.
3. Katliņa saturam pievieno piparkūku garšvielas.
4. Tad katliņa saturam pievieno cepamo pulveri, krējumu un olu (es pārliku mīklu lielākā traukā, jo masa sāks nedaudz “putoties” un celties uz augšu).
5. Jauc klāt miltus pa daļām. Es sākumā piejaucu aptuveni 300g, samaisīju, tad bēru klāt vēl 300g, un mīklu turpināju mīcīt ar rokām. Vajadzīgais miltu daudzums var nedaudz atšķirties, galvenais, lai gatavā mīkla nelīp pie rokām.
6. Mīklu ietin cepamajā papīrā un liek ledusskapī vismaz uz 2 stundām (ja mīkla tiek turēta ledusskapī visu nakti, jāļauj tai pirms cepšanas pastāvēt istabas temperatūrā, citādi būs grūti izrullēt).
7. Mīklu izrullē ap 5mm biezas (tas pēc pašu ieskatiem), veido piparkūkas, cep 7-8 minūtes 180° C. Ja plānots piparkūkas dāvināt, pirms cepšanas tajās ar salmiņu var izveidot caurumiņus, lai tās būtu iespējams iekārt lentē.
