Jautājums, kā sabalansēt nepieciešamību pēc ”zaļās enerģijas” ar vēja turbīnu ietekmi uz apkārtējo ainavu un iedzīvotāju veselību, pēdējā laikā kļuvis īpaši aktuāls. Lai meklētu kompromisu, Latvijas Vēja enerģijas asociācija Kuldīgā rīkoja konferenci, kurā piedalījās visas iesaistītās puses.
Kuldīga Latvijas kartē ieņem īpašu vietu, jo tās vecpilsēta kopš 2023. gada iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tas nozīmē ne tikai vēsturiskās apbūves, bet arī ainavas aizsardzību. Lai iezīmētu riska zonas ar īpaši augstiem objektiem, pie kādiem pieskaitāmas arī vēja turbīnas, Kuldīgā veikts apjomīgs pētījums. Stāsta Kuldīgas novada pašvaldības Attīstības nodaļas vadītājas vietnieks Kaspars Rasa: ”Runa ir nevis par aizliegumu, bet par novērtējuma zonu, kas ir pamatoti radīta pēc rūpīgi veikta pētījuma. Kā arī attāli, bet ļoti augsti un dominējoši objekti var ietekmēt tās vērtības, kas Kuldīgā tiek aizsargātas. Tai skaitā pilsētas ainava un Ventas ielejas ainava.”
Vēja parku iecerēm Kuldīgas apkaimē papildus tikšot vērtēta arī ietekme uz mantojumu, kas noteikšot, vai vispār ir vērts uzsākt ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN).
Kā savā prezentācijā norādīja ainavu arhitekts Guntis Kalniņš, lai saglabātu ainavu, vēja turbīnām kuru augstums sasniedz 250 metrus, būtu jāatrodas četrus kilometrus no ciematiem un desmit no viensētām. Atgādināšu, ka strīds starp VARAM un pašvaldībām samilzis par attālumu līdz diviem kilometriem.
Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis (ZZS): ”Tas, kas ir pozitīvi, ka jau esošajā projektā ietver, ka attālumi ir lielāki nekā 800 metri. Tas parāda, ka dialogs starp pašvaldību, iedzīvotājiem un attīstītāju notiek. Tas, kas ir jāsaprot, kas laikam ir svarīgākais, par ko ir strīds Bauskas un Preiļu gadījumā – par to, kur var vai nevar veikt izpēti. Vispār, pētījumu.Tas nenozīmē, ka uzreiz tur kāds kaut ko būvēs. Tas nozīmē, ka izpēta, cik var likt vēja turbīnas un vai vispār var.”
Latvijas vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs gan uzskata, ka diskutēt par vēja parku iekļaušanos ainavā var, bet tā var būt tikai fona diskusija: ”Es nedomāju, ka, ja desmit kilometru attālumā kāds kaut ko redz, tas ir iemesls pateikt ”nē.” Uzņēmumu ”Dobeles dzirnavnieks” arī var redzēt pie Nākotnes, braucot no Jelgavas. Tad ko – jauksim ”Dobeles dzirnavnieks” nost? Tas kompromiss, visticamāk, ir ļaut uzbūvēt kaut kādu saprātīgu apjomu, ko noregulēs ekonomiskie faktori, jo vēja parku var būvēt tikai tad, ja ir pietiekami augsta elektrības cena. Elektrības cenas ar katru uzbūvēto vēja parku krītas, un vienā brīdī elektrības cenas ir tik zemas, ka vēja parkus vairs nevar nofinansēt. Tas nozīmē, ka, apmēram, pēc diviem trīs gadiem Latvijā vēja parkus neviens vairs nebūvēs.”
Viens no biežākajiem iebildumiem vēja elektrostaciju (VES) būvniecībai ir arī to ietekme uz veselību.
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) darba drošības un vides veselības institūta direktors, profesors Ivars Vanadziņš: ”Kaut vai var minēt Dāniju, kā to valsti, kas mums visiem saistās ar vēja elektrību. Tur no 1982. gada trīsdesmit.. vairāk gadu pētīti konkrēti cilvēki, vai viņi ir slimāki nekā citi Dānijā. Atbilde ir nē – nav. Ja mēs ceļam augstākus ģeneratorus, es arī būtu tajā nometnē, kas aicinātu attālumu pārskatīt, jo esošie pētījumi tiešām ir par zemākām vēja turbīnām – 80, 100, 120 metri.”
Pēc ekspertu aprēķiniem, lai Latvija būtu energo pašpietiekama, līdz 2030. gadam jāsaražo 1200 līdz 1500 MW ”zaļās enerģijas.” Rudens pusē, kad darbu sāks vēja parks Kaigu purvā, tikšot saražots ap 250 MW vēja enerģijas.