Cīņa līdz pēdējam – aprit 77 gadi kopš Īles partizānu pēdējās kaujas

Šodien aprit 77 gadi, kopš Īles nacionālie partizāni cīnījās savā pēdējā kaujā. Nevienlīdzīgajā kaujā pret vairāk nekā 700 cilvēku lielo Valsts drošības ministrijas karaspēku bojā gāja 15 partizānu, bet deviņus arestēja. Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948. gadā Dobeles novada Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu. 27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja – īstajā vārdā Visvaldis Brizga.

Otrais pasaules karš ir beidzies. Latvija ir okupēta, bet mežos vēl ir vīri, kuri cer, ka Latvija atkal var būt brīva. Arī šeit, Īles bunkurā, ir 24 partizāni, kuri cer uz izdošanos. Tomēr 1949. gada 17. martā viņi izcīnīja savu pēdējo kauju.

17. marta agrā rītā Dobeles novada Īles meža masīvu ielenca 760 Valsts drošības ministrijas karaspēka karavīru. Pēc dažām stundām sākās uzbrukums. Uzvarēt šo skaitlisko pārspēku partizāniem nebija nekādu iespēju. 15 partizānu krita kaujā, bet deviņus arestēja.

Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis bilst – tā bija cīņa par brīvību: “Mums jau nebija citu variantu kā vienīgi cīnīties, kam bija ieroči rokās un kas varēja to darīt tajā brīdī. Ja valsts bija zaudēta, tad cīnījās par valsts atgūšanu. Vai tā bija utopija, vai nē, neviens jau tā nevarēja iedomāties, jo, principā, jau visu laiku bija kaut kādas cerības, ka kaut kas mainīsies, ka mēs netiksim pamesti vieni paši, ka kaut kāda palīdzība nāks.”

Īles partizānu grupa bijusi viena no lielākajām un spēcīgākajām bruņotajām grupām, kurā bija apvienojušies gan lietuvieši, gan latvieši. Tās pastāvēšanas laikā tika veiktas ap divdesmit bruņotas pret padomju režīmu vērstas akcijas.

Zigmārs Turčinskis: “Pirms tam šajā apkārtnē darbojās vairākas nelielas grupas, bet 1948. gada jūnijā sākās Berlīnes krīze, kad padomju puse bloķēja Rietumberlīni, mēģinot nomērdēt visu Rietumberlīni badā. Tas bija tāds cerību uzplaiksnījums, ka beidzot starptautiski notiks kādas pārmaiņas, ka varētu sākties kāds lielais karš, un attiecīgi šīs mazās grupas sāka apvienoties.”

Īles bunkuru pirmoreiz atjaunoja 2009. gadā, bet pēc trīs gadiem tas iebruka. 2013. gada rudenī to izbūvēja ar betonu. Šogad jau 35. reizi, dienā, kad norisinājās Īles partizānu pēdējā kauja, notiek piemiņas pasākums un kaujas rekonstrukcija, lai atgādinātu par nacionālo partizānu cīņām un neaizmirstu, ka par brīvību jācīnās ik dienu.

Atvaļināts pulkvedis NBS komandieris (1994.-1998.) Juris Dalbiņš: “Mums šodien tiešām ir ļoti sarežģīta situācija, un notiek pasaules lietu kārtības pārdalīšana. Ar ko tas beigsies, es jums pateikt nevaru, bet pašreizējā situācijā vienīgais, ko mēs varam darīt, un tas ir jādara, ir jābūt tai milzīgajai ticībai, kas bija arī tiem vīriem, kuri pirms 77 gadiem bija gatavi iet cīņā par savu valsti. Viņiem šī pārliecība bija, un mēs šādu pārliecību nedrīkstam zaudēt nevienu minūti.”

Gan Īles partizānu bunkurs, gan pēdējā kauja rekonstruēta pēc pēdējā izdzīvojošā partizāna Modra Zihmaņa atmiņām, kurš mūžībā devās 2021. gadā. No toreizējā grupējuma starp mums ir tikai kādreizējā sakarniece Biruta Būčiņa-Rodoviča, kuru kopā ar brāli arestēja dažas dienas vēlāk. Nacionālā partizānu kustība aizsākās 1944. gadā un ilga līdz 1957. gadam.