Kad ieraudzīju Daigas Rokpelnes vārdu pie ieteikumiem stipro sieviešu stāstiem, atcerējos, ka mēs esam pazīstamas no 3×3 nometņu kustības, un nedomājot Daigu arī uzrunāju, jo jau no tiem laikiem atceros viņas spilgtumu, enerģiskumu un atklātību. Par savu aizrautīgo darbu Valmieras bibliotēkā Daiga saņēmusi Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Atzinības rakstu un titulu “20 personības 20 gados. Vidzemnieku godināšana 2024”, bet galvenais – iedvesmojusi citus darīt un apzināties sevi.
Pašu ieteikumu par Daigu saņēmu no kolēģa, ReTV ziņu moderatora Gustava Māziņa, kurš par viņu raksta tā:
“Daigu pazīstu jau salīdzinoši ilgi – vairāk nekā 10 gadus, kad vēl kā pavisam jauns skolēns diezgan aktīvi darbojos bibliotēkas projektos. Vēlāk izveidojām tur jauniešu organizāciju. Daiga visus šos gadus mums, jauniešiem, ļāva aktīvi darboties, visu laiku mūs aicinot attīstīties, meklēt virzienu, virzību. Daigai nekad nav jāmeklē pēc vārda kabatā, viņa vienmēr prot ļoti trāpīgi izteikties. Viņai ir fantastiska humora izjūta, kas gan, jāatzīst, kādam varētu atstāt vieglā šokā pavērtu muti, bet tā kā es esmu melnā humora fans, tad man šķiet tieši laikā. Redzot, kā Daiga strādā bibliotēkā, iesaistoties dažādos projektos, piesaistot gan līdzekļus, gan cilvēkus, var tikai priecāties un apbrīnot! Bet galvenais vārds, kas man asociējas ar Daigu ir “tolerance”. Kamēr vien darbojos bibliotēkā, viņa nepagurstoši mūs mācīja un atgādināja būt tolerantiem, ka nu jau man gribētos domāt, ka esmu diezgan tolerants pret visu, visās šī vārda nozīmēs. Bet tā, lai pa īstam saprastu, kāpēc Daiga ir stiprā sieviete – vajag Daigu satikt un nedaudz ar viņu aprunāties, tad nebūs jautājumu!”
Šo iespēju tad arī piedāvājam – vismaz virtuāli ar Daigu aprunāties.
Daiga, ja tev būtu par sevi jāpastāsta cilvēkam, kurš neko par tevi nezina, ko tu teiktu?
Es teiktu, ka esmu cilvēks, kuram patīk interesanta dzīve, un es pati esmu gatava ieguldīties, lai tādu dzīvotu. Man patīk strādāt, apgūt, izzināt un ieviest jaunas lietas, vienlaicīgi es arī cienu un kopju tradīcijas. Lieli mērķi un jēgpilni piedzīvojumi, kas izaicina un attīsta, ir mans stāsts. Es esmu stereotipu lauzēja, misijas un ideju cilvēks, ja esmu pārliecināta, tad varu daudz izdarīt un spēju aizraut arī līdzcilvēkus. Es cenšos veidot vidi un apstākļus, kuros cilvēkiem ir iespēja attīstīties un uzplaukt. Es dzīvoju atbildīgi un pateicībā – Dievam, cilvēkiem un visām tām situācijām, kas man ļāvušas būt tur, kur esmu.
Man ir gandarījums, ka veiksmīgi ir izdevies atrast to trauslo balansu starp darbu, sabiedrisko dzīvi un ģimeni. Ikdiena kā jau ikdiena, tagad jau bērni un mazbērni katrs dzīvo savu dzīvi Latvijā un citās valstīs, bet nozīmīgos brīžos, kad sanākam visi kopā, tad ģimenes fotogrāfijā pulks ir iespaidīgs. Nenoliedzami, ģimene ir mans dzīves pamats un spēks.
Protams, arī profesionālā vide un kolēģi ir bezgala svarīgi – tie ir cilvēki, ar kuriem kopā īstenojam idejas, piedzīvojam sasniegumus un ikdienu. Esmu laimīga, ka jūtas, prāts, veiksme un arī humora izjūta man ir palīdzējusi noturēt līdzsvarā šīs dažādās pasaules – darba un privāto dzīvi. Jā, nekas nav ideāls, bet vai tiešām mēs vēl aizvien no kāda gaidām pilnību?
Kā tu nonāci no sava bērnības sapņa līdz vietai, kur esi šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Man nebija izteikta bērnības sapņa, man bija parasta padomju laika bērnība ar uzstādījumu, ka “es dzīvoju labākajā valstī pasaulē”. 7. klasē pionieru vienības konkursā saņēmu apbalvojumu par labāko kolekciju. Tā kolekcija bija klade/albums, kurā salīmētas kosmonauta Jurija Gagarina fotogrāfijas. Es biju gadiem no žurnāliem un avīzēm griezusi un līmējusi tās bildes! Acīmredzot, es tolaik ticēju padomju cilvēka varenumam. Un iespējams, ka tas ietekmēja manu izpratni par cilvēka darbības mērogu, par pienākumu pret sabiedrību, par to, ka lietas ir jādara, un tad arī izdodas.
Manuprāt, vidusskolas posmam ir milzīga nozīme cilvēka pieaugšanā un tapšanā. Mācījos Rīgas 64. vidusskolā, teātra klasē. Šajā skolā valdīja padomju laikam netipiski demokrātiska, brīva un radoša atmosfēra un arī augsti akadēmiskie standarti, labi mācīties mūsu klasē vienkārši bija norma. Vidusskolu atceros kā spēcinošu, iedvesmojošu dzīves periodu. Vidusskolas laikā manī nostiprinājās pārliecība, ka pasaule ir droša vieta – ka tu tiec gaidīts kā cilvēks, kurš var; ka ar tavu līdzdalību lietas notiks.
Augu vidē, kur augstākā izglītība tika uzskatīta par vērtību un par sasniegumu, uz ko tiekties. Biju domājusi studēt filozofiju, bet nonācu bibliotekāros. Atskatoties vērtēju – labi, ka tā. Mūžs nostrādāts jaudīgā nozarē, kas dod nozīmīgu ieguldījumu un piedāvā iespējas katra cilvēka individuālajai izaugsmei, kultūrvides attīstībai un stiprina kopienas. Strādājot bibliotēkā, man ir bijušas ļoti plašas iespējas pašai mācīties un veidot atbalsta sistēmu citu izaugsmei.
Universitātes trešajā kursā atbraucu uz praksi Mazsalacas pilsētas bibliotēkā un apprecējos. Pēdējo studiju gadu jau apvienoju mācības un darbu Skaņkalnes bibliotēkā. Tad piedzima trīs bērni un pienāca pārmaiņu laiki. Sākoties Atmodai, vīrs pirmais izstājās no kolhoza un nodibināja zemnieku saimniecību, mēs bijām pirmie brīvie Breša zemnieki Skaņkalnes pagastā. Brīvības un atjaunotās Latvijas ideju pārņemti, mēs sākām saimniekot. Tas bija lielisks, ar sapņiem, darbu un emocijām piepildīts laiks. Kā vēsturnieki vērtē Breša zemnieku devumu Latvijai, uzzinājām 2024. gadā Madonas muzejā rīkotajā konferencē “Latvijas PSR Zemnieku likumam 35”, kur mūs uzaicināja piedalīties kā “dzīvo vēsturi”. Bet dziļi personīgi man ir tuvs vecākā dēla vērtējums, ko viņš rakstīja starptautiskās skolas esejā par savu ģimeni, ka viņa vecāki mainīja valsts iekārtu, un jau kopš bērnības viņam ir skaidrs – cilvēks var ietekmēt lietas. Kad ko tādu pasaka tavs bērns, tu arī pats daudz skaidrāk ieraugi, kas īsti esi.
Manu dzīvi izmanīja intervija žurnālā “Santa” (1994), kas bija ļoti atklāta tam laikam, un cita starpā dalījos pārdomās, ka lauksaimniecība tomēr nav mana vieta. Mani uzaicināja atgriezties studētajā profesijā un strādāt Valmieras bibliotēkā. Tā bija uzdrīkstēšanās – mazi bērni, saimniecība un darbs 50 km no mājām. Es to esmu spējusi, jo mans vīrs Kārlis vienmēr mani ir atbalstījis. 30 gadus vadot Valmieras bibliotēku, esmu ne tikai piedzīvojusi, bet arī vadījusi straujas pārmaiņas bibliotēkās.
Valmierā sāku strādāt 1996. gadā, kad tika nodibināta Vidzemes Augstskola, savukārt 16 publiskās bibliotēkas, ieskaitot Valmieras, ar Sorosa fonda atbalstu ieguva pirmos datorus. Esam ātri un intensīvi apguvuši jaunas lietas un spējuši saglabāt tradīcijas, mainījuši izpratni un vidi, ieviesuši tehnoloģijas. Bibliotēkas ir izveidotas par kopienu centriem un kļuvušas par būtisku balstu informācijas uzticamībai digitālās pārbagātības laikmetā.
2027. gadā tiks svinēta Valmieras Integrētās Bibliotēkas 20. dzimšanas diena. Ilgtermiņā sadarbojoties divām bibliotēkām – Valmieras bibliotēkai un Vidzemes Augstskolas bibliotēkai – esam attīstījuši eksperimentālu darba kultūru darbiniekiem un mūsdienīgu bibliotēku iedzīvotājiem un studentiem. Šī sadarbība ir pamats daudzām inovācijām, iespējām un starptautiskām sadarbībām. Starptautiskā sadarbība būtiski ir paplašinājusi manu redzesloku un spēju pieņemt dažādību. Valmierai kā pilsētai un Valmieras bibliotēkai kā reģiona galvenajai bibliotēkai ir labs mērogs, lai profesionāli piedzīvotu principu “lokāli sakņots, globāli saistīts”.
Kas, tavuprāt, ir stipra sieviete?
Stiprai sievietei ir spēks. Spēks būt pašai, spēks mīlēt, spēks strādāt, spēks dalīties un iedvesmot citus. Droši vien nozīme ir arī dabas dotajam enerģijas daudzumam, bet man gribas domāt, ka spēku tāpat kā prieku var un vajag vairot sevī. Zināšanas un prasmes, līdzcilvēku atbalsts dod spēku un iedrošina. Bet vispār mani dara uzmanīgu jēdziena “stipra sieviete” izmantošana. Man šķiet, ka tūlīt parādīsies kāds, kas saslavēs sievieti, lai no viņas paprasītu par mazu samaksu izdarīt divreiz vairāk nekā vajadzētu, vai arī sāks salīdzināt ar vīrieti, un tas nebūs labi (smejas). Mana izvēle ir būt pavisam parastai sievietei, darīt, cik spēju, bet ar labpatiku atļaut, lai arī vīrietis par mani rūpējas.
Es parasti nesalīdzinu un nedalu cilvēkus pēc dzimuma, tāpēc es teiktu, ka stipram cilvēkam ir spēks, bet spēks var izpausties ļoti daudzveidīgi. Man šķiet, ka stipri cilvēki spēj līdzvērtīgi sadarboties, cienīt citus cilvēkus, parūpēties par vājāko un pieņemt citādo. Un spēku var vairot, sadarbojoties un atbalstot citus.
Kopš 2002. gada darbojos Valmieras Zonta klubā, kas ir daļa no starptautiskās sieviešu organizācijas “Zonta International”. Tā iestājas par sieviešu dzīves kvalitāti, izglītību un tiesībām. Valmierā mēs arī īstenojam kultūras un izglītības projektus, lai stiprinātu sievietes.
Viens no veidiem, kā iedvesmot cilvēkus, ir novērtēt viņu darbu un pateikt paldies. Valmieras Zonta klubs lauza stereotipu par 8. martu kā padomju svētkiem un 2006. gadā sadarbībā ar Eiropas Komisiju atjaunoja publisku Starptautiskās Sieviešu solidaritātes dienas svinēšanu. “Zonta International” simbols ir dzeltena roze, 8. martā tiek atzīmēta Rozes diena. Valmierā šajā dienā tiek godināta kāda īpaša sieviete par nozīmīgu devumu kopienai.
Šogad jau 20. reizi tika pasniegts Valmieras Zonta kluba Atzinības raksts un metālmākslinieka Andra Dukura darināts unikāls svečturis – roze, un to saņēma Inta Balode – starptautiskās bezpeļņas organizācijas LAUKKU līdzdibinātāja, dejas kritiķe un kuratore, Dance.lv Žurnāls redaktore, Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāja.
Par veselīgo pašapziņu – redzam, ka mūsdienās sievietes kļūst aizvien līderīgākas un dzirdam aizvien vairāk runu par “vīriešu vientulības epidēmiju”. Ko tu teiktu par šo situāciju?
Es vienmēr esmu bijusi par sieviešu tiesībām, sieviešu līdztiesību, sieviešu dzīves kvalitāti, bet tajā brīdī, kad es ieraugu, ka ļoti sarežģītu darbu un problēmu risināšanā piedalās tikai vīrieši vai sievietes, man rodas jautājums par balansu. Es esmu par godīgu lomu un darbu sadalījumu un balansu. Jāveicina abu dzimumu veselīga pašapziņa, līdzvērtīga iesaiste un iespējas.
Manuprāt, mazliet tiek pārspīlēts ar šiem nemitīgajiem līderības un izcilības stāstiem, nemitīgā pieprasījuma pēc efektivitātes un sasniegumiem. Stāsti jau ir, bet dzīve tomēr ir mazliet citāda. Tas tiešām cilvēkus var satracināt.
Droši vien, ka lielā lieta ir izglītība un audzināšana. Bet man nav receptes, kā audzināt laimīgas sievietes un vīriešus. Mēs ģimenē neesam bērnus audzinājuši, mēs kopā esam dzīvojuši dzīvi.
Ko tu teiksi par sievietes “nepieciešamību” nepārtraukti labi izskatīties un nenovecot?
Es teiktu, ka nevajag no sevis un citiem prasīt un gaidīt neiespējamo. Man ir patīkami būt kopā ar zinātkāriem, labvēlīgi noskaņotiem un atvērtiem cilvēkiem. Visu cieņu veselīga un atraktīva dzīvesveida kopējiem, tas vairo enerģiju, dzīvesprieku un arī pozitīvi ietekmē izskatu. Bet pārspīlētais smukums un nebeidzamā jaunība mani nesaista. Arī liela daļa no patērētāju sabiedrības izdomātajiem citiem noteikumiem un ieteikumiem man nav interesanti.
Tie ir kolektīvās panikas virzieni, kuros var doties, bet var arī nepiedalīties. Katrs pats izvēlas attieksmi pret šādām citu uzstādītām prasībām. Izvērtē informāciju! Pārsteidz galvu – domā! Droši vien, katram jāatrod savs veids, kā noturēties, neapjukt informācijas pārbagātībā, neļaut pasaulei sevi nerrot. Man ar zināmu regularitāti vajag lēnu, klusuma laiku, vienkāršu informācijas un digitālās vides detoksu, lai trakajā pasaules troksnī turpinātu saklausīt skaistu melodiju.
Es esmu rīdziniece, kas ieprecējās un dzīvo laukos Skaņkalnes pagastā, strādāju Valmierā, aktīvi darbojos nacionālos un starptautiskos projektos, daudz ceļoju. Ir skaidrs, ka maniem kaimiņiem, kolēģiem Valmierā, Briselē vai Dienvidāfrikā varētu būt atšķirīgi vērtējumi par skaistumu un manu vizuālo tēlu. Es pucējos tik daudz un tā, cik tas man sagādā prieku. Ir tāds teiciens – dzīvot ir tik interesanti, ka nekam citam neatliek laika. Laikam jau jo saturīgāka un jēgpilnāka, interesantāka dzīve, jo mazāk laika domāt par ārišķībām.