Labklājības ministrija (LM) rosina precizēt valsts apmaksāta sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņēmēju loku, pakalpojuma izvērtēšanas kārtību un tā pārcelšanas kritērijus, lai pakalpojums būtu pieejams savlaicīgāk cilvēkiem, kuriem tas var palīdzēt atjaunot vai saglabāt darbspējas, liecina LM sagatavotais noteikumu projekts.
Grozījumi izstrādāti noteikumos par sociālās rehabilitācijas pakalpojuma saņemšanu no valsts budžeta līdzekļiem sociālās rehabilitācijas institūcijā. LM skaidro, ka patlaban noteikumos iekļautā mērķa grupa aptver pārāk plašu personu loku, tādēļ daļa cilvēku uz pakalpojumu nonāk novēloti, pakalpojumu nevar nodrošināt samērīgā laikā un mazinās sociālās rehabilitācijas paredzētais efekts.
Pašlaik sociālās rehabilitācijas pakalpojumu var ieteikt jebkurai personai ar funkcionēšanas traucējumiem pēc valsts apmaksātas multiprofesionālas medicīniskās rehabilitācijas pabeigšanas stacionārā vai dienas stacionārā, ja ārstniecības iestāde izsniedz rekomendāciju.
LM ieskatā šāda pieeja praksē ļauj pakalpojumu rekomendēt ļoti plašam cilvēku lokam, tostarp arī gadījumos, kad rehabilitācijas potenciāls darbspēju atjaunošanai vai saglabāšanai ir zems vai nav reāls. Pakalpojumam var pieteikties arī cilvēki ar stabilizētu hronisku veselības stāvokli, kad aktīva atveseļošanās vairs nenotiek un funkcionēšanas traucējumi ir kļuvuši stabili. Šādos gadījumos intensīvas, īstermiņa sociālās rehabilitācijas efekts esot ierobežots.
Tādēļ noteikumu projektā paredzēts noteikt, ka sociālās rehabilitācijas pakalpojumu varēs saņemt personas pēc medicīniskās rehabilitācijas pabeigšanas stacionārā vai dienas stacionārā subakūtā etapā, ja slimības vai traumas izraisītie funkcionēšanas traucējumi atbilstoši Starptautiskajai funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijai ir aktivitāšu un dalības domēnos un ārstniecības iestāde būs rekomendējusi pakalpojumu.
LM skaidro, ka sociālās rehabilitācijas pakalpojums ir paredzēts personām pēc somatiskām saslimšanām vai traumas sekām, kad nepieciešams atjaunot vai saglabāt fiziskās, praktiskās un sociālās funkcionēšanas prasmes, lai atgūtu darbspējas un patstāvību ikdienā. Pakalpojums ir intensīvs, īstermiņa un mērķēts uz medicīniskās rehabilitācijas rezultātu nostiprināšanu un cilvēka atgriešanos darba vidē vai sabiedriskajā dzīvē.
Savukārt cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām vai garīga rakstura traucējumiem nepieciešama ilgstoša un specializēta rehabilitācijas pieeja, tādēļ intensīvs un fiziski orientēts sociālās rehabilitācijas kurss neatbilstot šīs mērķa grupas vajadzībām un paredzētajiem rezultātiem.
Grozījumi arī paredz, ka ārstniecības iestādei, izvērtējot sociālās rehabilitācijas nepieciešamību, būs jāņem vērā, vai cilvēkam pastāv iespēja atgūt vai saglabāt darbspējas. Sniedzot rekomendāciju pakalpojuma saņemšanai, izrakstā no pacienta medicīniskās kartes būs jānorāda pakalpojuma mērķis – darbspēju atjaunošana vai saglabāšana.
Tāpat ārstniecības personai būs jānorāda ne tikai tas, kuros aktivitāšu un dalības domēnos cilvēkam ir funkcionēšanas traucējumi, bet arī konkrēts funkcionēšanas traucējumu kods un ierobežojumu smaguma apzīmētājs. Pakalpojumu varēs rekomendēt tad, ja cilvēkam būs funkcionēšanas traucējumi vismaz divās aktivitāšu un dalības jomās atbilstoši Starptautiskajai funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijai.
LM skaidro, ka šādas izmaiņas ļaus pakalpojumu nodrošināt cilvēkiem, kuriem nepieciešama multidisciplināra sociālā rehabilitācija, nevis gadījumos, kad piemērotāks būtu viena speciālista ambulatorais pakalpojums vai pašvadīta rehabilitācija mājās.
Noteikumu projekts paredz arī mainīt pakalpojuma pārcelšanas kārtību. Pašlaik Sociālās integrācijas valsts aģentūra pakalpojuma saņemšanas laiku var pārcelt vienu reizi sešu mēnešu laikā. LM vērtējumā šis termiņš ir pārāk garš, jo pārtrauc rehabilitācijas pēctecību un var mazināt iepriekš sasniegto funkcionēšanas uzlabojumu. Turpmāk pakalpojuma saņemšanas laiku paredzēts ļaut pārcelt vienu reizi trīs mēnešu laikā. Ministrijas ieskatā trīs mēneši ir pietiekams periods, lai cilvēks atgūtos pēc veselības problēmām vai citiem īslaicīgiem šķēršļiem, vienlaikus saglabājot rehabilitācijas procesa pēctecību.
Savukārt pārtrauktu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu cilvēks varēs turpināt tikai tad, ja no kursa būs atlikušas ne mazāk kā četras dienas. Pārtrauktu kursu būs jāatsāk trīs mēnešu laikā no lēmuma par pakalpojuma pārtraukšanu pieņemšanas dienas.
LM skaidro, ka pašreizējā kārtība ļauj turpināt pārtrauktu kursu sešu mēnešu laikā arī gadījumos, kad no pakalpojuma atlikusi tikai viena, divas vai trīs dienas. Ministrijas vērtējumā tas rada nesamērīgu administratīvo slogu un dod minimālu rehabilitācijas ieguvumu.
Par noteikumu projektu vēl būs jālemj valdībā.