Muzeju darbinieku un nereti arī bibliotekāru ikdiena saistīta ar senu grāmatu, fotogrāfiju un dokumentu pieņemšanu krājumos. Lai no jauna pieņemtais dokumentārais mantojums nesabojātu citus krājumā esošos papīra priekšmetus, jāveic pirmapstrāde. Visbiežāk darbinieki šīs prasmes apgūst, lasot literatūru vai skatoties video pamācības internetā, bet šonedēļ Tukuma muzejā šādas prasmes var iegūt, mācoties pie restauratores-vecmeistares Ārijas Urbarstes.
Durbes pils kalpu māja šādas nodarbes, visticamāk, savā pāris gadsimtus senajā vēsturē nav piedzīvojusi. Šonedēļ šeit rosās muzeju un bibliotēku speciālisti, kuri iepazīst konservācijas un restaurācijas pamatus, kas palīdz saglabāt vēsturiskas grāmatas un dokumentus. Praktiskajā darbā izmantotais materiāls gan nav no muzeja krājumiem, bet no katra paša mājām.
Kārļa Ulmaņa piemiņas muzeja “Pikšas” speciāliste Elva Svalpe cenšas salabot kādu lapu no senas un mīļas grāmatas: “Šī ir viena lapa no grāmatas, ko manai vecmammai uzdāvināja viņas vecāmamma. Grāmata ir ļoti mīļa bijusi, lasīta katru vakaru. Grāmata ir izdzīvojusi vairākas paaudzes un pamatīgi cietusi. Es gribu to kā dāvanu omei kaut vai nedaudz atjaunot.”
Nodarbību apmeklētāji vispirms apguvuši teorijas pamatus, bet tagad iegūto izmēģina praksē. Galds teju vai noklāts ar visdažādākajiem instrumentiem, tostarp tādiem, kas biežāk redzēti stomatologa kabinetā, vai pie būvdarbu veicējiem.
Elva Svalpe nodemonstrē, kā palīdzēt var kāds parasti zobārstniecībā pielietots darba rīks: “Ja ir ielocījumi, ar šo var saudzīgi nogludināt, salikt, lai viss sapas, kā vajadzētu.”
Jautājot, cik noderīga ir šāda apmācība ikdienas darbam, Elva atbild: “Es strādāju Kārļa Ulmaņa muzejā “Pikšas”, un mums ir ļoti svarīgi novērtēt katru atnesto lietu, ko mēs vēlamies ielikt mūsu glabātuvē. Mums jāskatās, lai grāmata nebojā citas, lai mēs to spētu saglabāt tādu, kā to atnesa, un ideālā gadījumā arī uzlabot.”
Muzeja darbiniekiem sastapšanās ar vēsturiskiem dokumentiem ir ikdiena, bet konservācijas un pirmsapstrādes prasmes lielākoties tiek iegūtas darba vidē, tāpēc šāda pieredze esot ļoti noderīga, atzīst arī Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” galvenā krājumu glabātāja Daiga Šatrovska.
“Man neienāca prātā, piemēram, ka rūsas traips ir jāizņem pilnībā, jo rūsa ir aktīva un darbojas uz priekšu. Ļoti daudz dokumentu mums ienāk krājumā, piemēram, ar sarūsējušām saspraudēm. Rūsu no papīra var izņemt ar skalpelīti un tukšumu vai zudumu pēc tam salabot ar jaunu papīru,” stāsta Daiga Šatrovska.
Pieredzējusī restauratore-vecmeistare Ārija Urbarste stāsta, ka nenovēršami bojājumi esot ārkārtīgi reti, tomēr nereti gadoties, ka cenšoties ko labot, rezultāts nav gaidītais: “Mēs runājam par papīra kolekcijām, tā ir līmēšana ar skočiem vai līmlentēm, kas iet ātri, veikli. Sadzīvē mēs to varam darīt, bet muzejā to vairs nevajadzētu darīt, jo tā noveco daudz ātrāk par šo priekšmetu, veido traipus, un ar šo traipu praktiski restaurators vairs netiek galā.”
Apmācības Tukuma muzejā noslēgsies piektdien, kad dalībnieces saņems apliecību par dokumentārā mantojuma saglabāšanas pamatu apgūšanu.
 |
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Novadu ziņas kanālā ReTV" saturu atbild SIA "Re MEDIA” |
| Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. | |