Uz savu 33. dzimšanas dienu savā mīļākajā Turcijas pilsētā Izmirā spontāni nopirku sarkanu balles kleitu – līdzīgas turku līgavas ģērbj uz saderināšanās svētkiem. Par kāzām domas man, protams, nebija, bet likās, ka būs taču pietiekami daudz pasākumu, kur noderēs. Atvedot kleitu mājās, es skaidri sapratu, ka Latvija savu svinīgo pasākumu vērienā un dreskodu izvēlē nav Turcija, un tādā kleitā tikai ja uz skaistuma konkursu. Tiem es nekad neesmu atbildusi ne pēc viena sejas vai ķermeņa parametra. Tad radās doma – varbūt vienkārši sarīkot fotosesiju.
Man palaimējies būt pazīstamai ar lielisko fotogrāfi Martu Meldru Martinsoni, kurai bija jāpiedāvā kas neikdienišķs, lai viņa parakstītos braukt no Straupes uz Rēzekni. Un man ienāca prātā nedaudz vieglprātīgi un pietiekami banāli pieturēties pie tēmas “Svētki ikdienā” un sarīkot fotosesiju pārtikas veikalā. Pirkt vakarkleitā kartupeļus. Jo kāpēc nē?
Foto: Marta Meldra Martinsone
Bet brīdī, kad laba kadra dēļ sēdēju stūrī ar pilnu klēpi “Coca-cola Zero“ pudelēm vakarkleitā apmeklētāju pilnā pārtikas veikalā, es sev pirmo reizi godīgi pajautāju – priekš kam? Nē, pat ne priekš kam, bet – kāpēc? Kas mani, izglītotu, pieaugušu, pie (jācer) normālas domāšanas esošu sievieti ar tendenci uz feminismu ir nosēdinājis te – stūrī ar pilnu klēpi “Coca-cola Zero“ pudelēm vakarkleitā apmeklētāju pilnā pārtikas veikalā?
Dzīvojot laikmetā, kad ir tik daudz versiju par to, kas vari kļūt un kam, atbilstoši miljoniem noteikumu paveidu atkarībā no lokācijas, hierarijas un sabiedrībā ieņemās klases, tev būtu jākļūst, es domāju, mīlēt sevi līdz galam nav iespējams. Un sievietēm jau izsenis tas bijis vēl grūtāk – mums rāmīšu izvēle šajā dzīvē ir daudzās un krāsainās variācijās, bet katram klāt nāk detalizēta instrukcija. Izskaties tā, strādā tur, tici tam.
Neskatoties uz to, ka mūsdienu sieviete ir finansiāli un emocionāli neatkarīga, izglītota, spējīga pati pieņemt lēmumus un koordinēt savu dzīvi, mēs vienmēr sapņojam par balles kleitām un prinčiem. Ir tā, tur nav, ko liegties. Un tas ir tāpēc, ka no mums jau izsenis slēpti (kopš brāļu Grimmu laikiem) īstenie pasaku motīvi un to mācības, un, domāju, ka ļoti lielai daļai pasaules meiteņu “Pelnrušķīte” ir ja ne mīļākā, tad viena no mīļākajām pasakām.
Un te iestājas paradokss – esmu stipra un neatkarīga, mani neinteresē apkārtesošo domas, man ir skaidras manas vērtības, es pati nosaku, vai un kādas attiecības būs manā dzīvē.. bet gribu balles kleitu un lai mani vakaros kāds samīļo, un par skaisto kleitu lai zina visi, tikai kur to kleitu vilkt? Teikšu no pieredzes, pārtikas veikals nav sliktākais variants – kad “gribu skaistas bildes savā skaistajā kleitā” ir pārāks par “ko teiks manas mazpilsētas iedzīvotāji”. Realitātē saproti, ka, vismaz Latvijā, cilvēkiem ir vienalga, ko un kas dara, kur un kāpēc. Vēl vairāk – viņi pacentīsies netraucēt un neiekļūt kadrā. Katram savas pasakas galvā.
Terminu “Pelnrušķītes komplekss” 2006. gadā ieviesa amerikāņu psiholoģe Koleta Doulinga. “Pelnrušķītes komplekss” pauž sieviešu tieksmi būt atkarīgām no citiem, nevis realizēt savu potenciālu un neatkarību. Vēlmi realizēt savu potenciālu un neatkarību mēs esam pazaudējuši nebeidzamajās filmu un multfilmu ekranizācijās, kur pasaku žanram atbilstoši priekšplānā izvirzās skaistas balles kleitas un cilvēka slinko dabu glaimojošais variants tikt pie pils un prinča, nesmērējot rokas.
Foto: Marta Meldra Martinsone
Bet atcerēsimies pašu Pelnrušķītes stāstu: jauna sieviete dzīvo nožēlojamu dzīvi, tad maģiski tiek pārveidota, liekot uzsvaru uz skaistu ārieni un dārgām drēbēm. Tas ļauj viņai apmeklēt satriecošu balli un galu galā noved pie viņas laimīgas dzīves ar princi, kas it kā iemīlas Pelnrušķītē uzreiz, bet pēc būtības dienu vēlāk aizmirst, kā viņa izskatās; it kā kleita un kurpes būtu bijis tas, kas piešķīra viņai balles naktī esību. Cik reizes jūs esat redzējuši “Pelnrušķīti”? Un tieši caur atkārtojumu, atgādināšu, mūsu smadzenēs veidojas reakciju kopums uz konkrētām situācijām.
Pelnrušķītes kompleksa simptomi? Panikas sajūta, domājot par partnera aiziešanu vai nāvi; sajūta, ka nekad nepietiek ar kaut ko; tukšuma sajūta. Pie tam – esot bez partnera, cilvēki ar šo sindromu lieliski jūtas vieni, labprāt izolējas un nejūt vientulību tās klasiskajā izpratnē, bet, tikko izveidojot attiecības, ir pilnīgi no tām atkarīgi, pazaudējot tajās sevi. Un dārgā psihosomātika tālāk ļauj “saslimt” arī fiziskajā plānā, piemēram, ar ilgstošu gripu, saaukstēšanos, var attīstīties arī hroniskas slimības.
Šī mums ierastā pasakas versija rāda, ka sievietes, kas tiek pie laba vīra, ir sabiedriskas, laipnas, ģimeniski orientētas, sirsnīgas, savukārt vīriešiem jābūt uzņēmīgiem, prasmīgiem, uz darbu orientētiem, kompetentiem un pārliecinātiem. Citu versiju nav. Un te sākas visa dzimumu stereotipu ķēdīte: vīrieši ir aktīvi, sievietes – pasīvas; attiecībās vīrieši dod, bet sievietes ņem.
Šie neobjektīvie vīriešu un sieviešu priekšstati rada neobjektīvas cerības attiecībās. Tie, kas uzskata sievietes par mazāk kompetentām, mēdz uzskatīt, ka viņas ir trauslas un jūtīgas un ka viņām nepieciešama vīriešu aizsardzība. Dzimumu stereotipu sociālās un kultūras saknes veido sociālu spēku pret stereotipu atspēkošanu – stāsti, kas apstiprina dzimumu stereotipus, iegūst sociālu atzinību, savukārt stāsti, kas ir vērsti pret stereotipiem, tiek ignorēti un nosodīti. Tas ir saistīts ar jau pieminēto atkārtojumu – smadzenes vienmēr izvēlēsies pārbaudītu un drošu variantu nevis inovatīvu, pat tad, ja inovatīvais variants var atnest daudz vairāk labuma.
Un trakākais – tas nav tikai stāstā iekodēts vēstījums, “lasot starp rindām”, pat lingvistiski, aprakstot pasakās sievietes, piemēram, uzsvars ir uz īpašības vārdiem, kamēr aprakstot vīriešus – uz darbības.
Jau pieminētās Koletas Doulingas versija ir tāda: sievietes tiek audzinātas, lai būtu atkarīgas, un šī neapzinātā vajadzība tikt aizsargātām un glābtām noved pie pastāvīgas tieksmes sabotēt savus panākumus un laimi. Tāpat kā Pelnrušķītes, mēs uzskatām, ka mūsu pašu smagais darbs un intelekts nav pietiekams, domājot, ka mums ir nepieciešams ārējs spēks, cita persona, kas ieradīsies un glābs situāciju.
Kā min Doulinga, šis termins patiesībā var attiekties uz ikvienu, jebkura dzimuma pārstāvi, kurš mēdz atlikt savu dzīvi citu cilvēku dēļ, neapzināti signalizējot, ka vēlas tikt glābts, nevis dzīvot to pats.
Foto: Marta Meldra Martinsone
Lai gan pasaule it kā ir attīstījusies un gājusi uz priekšu kopš Doulingas “Pelnrušķītes kompleksa” termina ieviešanas, tas tā ir bijis ne visiem un ne visur. Daudzi joprojām aug ģimenēs, kas, apzināti vai neapzināti, mudina būt atkarīgiem, nevis neatkarīgiem. Te piederas arī audzināšana ar “tradicionālajām vērtībām”, kur drosmīgi ir zēni. Meitenēm ir jābūt labām un mīļām.
Pie “Pelnrušķītes kompleksa” ārstēšanas metodēm – “darbs ar sevi”, “apzinātība”, kas novestu pie tā, ka: “Mēs esam atkarīgi viens no otra nevis no vajadzības vai izmisuma, bet gan no vēlmes un sazemētības sajūtas.”
Rezumējot jāsaka, ka pat kristālskaidri apzinoties savas uzvedības iemeslus un, īstenībā, muļķīgumu (t.i. neatbilstību reālajai, nevis patērētājam radītajai realitātei), saprast un rīkoties ir dažādas lietas; un trakākais, ka zinot vairs nevar attaisnoties ar pieradumu pie konkrēta šablona, jo, kad automātiskā rīcība kļūst apzināta, katrs nākamais atkārtojums jau ir izvēle.
Gribēju vēl par guļošo skaistuli pastāstīt, bet tik daudz neiedziļināšos, lai gan viņai par godu arī nosaukts sindroms. Tikai pačukstēšu, ka vienā no iespējamajām franču izcelsmes pasakas oriģinālversijām: “Princese vārdā Zellandīne iemīlas vīrietī vārdā Troils. Viņas tēvs sūta meitas mīļoto veikt varoņdarbus, lai pierādītu, ka viņš ir viņas cienīgs, un, kamēr viņa nav, Zellandīne ieslīgst apburtā miegā. Troils viņu atrod un miegā apaugļo; kad piedzimst viņu bērns, tas no viņas pirksta izvelk linu sveķus, kas lika viņai gulēt. Atrodot gredzenu, ko Troils viņai atstājis, viņa saprot, ka viņš ir viņas bērna tēvs. Pēc laika Troils atgriežas, lai viņu apprecētu.” Ak, šī romantiskā apaugļošana miegā, bet tas ir pavisam cits un daudz nepatīkamāks stāsts.
Pasaku ziņā iesaku pāriet uz Annas Sakses pasaku par ziediem. Mana mīlākā ir par Jasmīnu, kas atsakās locīt muguru pasaulīgu labumu priekšā. Labs sākums.