Palīdzību mēs bieži saistām ar lielām lietām – ar ziedojumu akcijām, bērniem, kam nepieciešami līdzekļi dārgām zālēm, ar degošām mājām, kad sabiedrība ziedo mēbelēm un drēbēm, ar patversmēm, kuras glābj desmitiem suņu un kaķu. Tur palīdzēt šķiet loģiski. Taču var gadīties, ka tava palīdzība šobrīd ir vajadzīga vēl citur – kā gadījās arī man.
Todien ārā bija -13 grādi. Ass, dzelošs sals, kad tā vien gribas palikt mājās. Bija parasta diena, gaidīju ciemos draudzeni. It kā uzradusies īstajā brīdī, viņa man paziņoja, ka pie manas mājas ceļa malā guļ ezis – mazs, tumšs kamoliņš baltajā sniegā. Ezis? Dzīvs! Varbūt kāds to bija iztraucējis? Ežiem taču būtu jāguļ ziemas miegā.
Protams, var jau domāt – tas taču ir tikai ezis, ne suns, ne kaķis, ne kāda mājdzīvnieks, nav mana atbildība, gan jau daba pati visu sakārtos. Taču man bija skaidrs – kaut kas ir jādara. Atstāt tur viņu nevaru.
Ienesu mājās, iekārtoju kastē ar segu, noliku siltumā. Piedāvāju ēdienu, ūdeni, taču viņš tikai sarāvās mazā, nedrošā kamoliņā. Cerēju – varbūt atgūsies? Pamazām saņēmis drosmi, tas sāka mazliet pārvietoties (eži esot ļoti aktīvi dzīvnieki, īpaši naktīs). Tikai tad ievēroju, ka pakaļkājiņas ir pilnīgi nejūtīgas. Tāds ežulis savvaļā vairs neizdzīvos.
Saprotot, ka pati netikšu ar to galā, sāku meklēt padomu. Pēc ilgām pārdomām nolēmu sazināties ar Līgatnes dabas taku zvērkopi Velgu Vītolu. Viņa noklausījās manu satraukumu, mierīgi izskaidroja iespējamos variantus un piebilda: “Tā ir daba, mēs nekad nevaram zināt, kāds kuram liktenis, bet paldies, ka viņu neatstājāt ārā. Paldies, ka darāt, ko varat.” Un šie vārdi iedeva pārliecību turpināt. Par spīti tam, ka patiesībā nezināju, ko darīt.
Tālāk ar viņas palīdzību atradām Priekuļu veterinārās klīnikas ārsti Baibu Priednieci, kura bija gatava mazo pacientu pieņemt uzreiz. Kāpām mašīnā un braucām. Veterinārārste rūpīgi apskatīja, iedeva zāles, par tām nepajautājot ne centa. Vēl viens cilvēks, kurš iesaistījās bez vilcināšanās.
Vēlāk izdevās sazvanīt arī mini zoo “Mežiņi”, kur saimniece Inguna Valdmane piekrita ezīti uzņemt un par viņu rūpēties ilgtermiņā. Arī tur nebija jautājumu – tikai gatavība palīdzēt.
Tajā brīdī tas viss kļuva gandrīz neticami – cik daudz cilvēku atsaucās viena maza eža dēļ. Katrs izdarīja savu daļu. Bez ilgām pārdomām, bez noniecināšanas. Neticami, cik cilvēku iestājās par dzīvību, kas daudziem šķistu pārāk maza, lai būtu nozīmīga. Vienkārši tāpēc, ka varēja.
Līdzjūtība nemēra, cik liels vai svarīgs ir tas, kuram palīdzam. Reizēm tava palīdzība tiešām ir vajadzīga tur, kur to vismazāk gaidi – mazam ežulim sniegā, ceļa malā, -13 grādos. Pasaule neturas tikai uz lieliem, skaļiem varoņdarbiem. Tā turas arī uz mazām izvēlēm. Tajā brīdī, kad nepaej garām.
