Ar ko sākt pētīt savu dzimtu, kā veidot plānu, kādi ir pieejamie arhīvi un kā salasīt rokrakstus, kādā dokumenti rakstīti? Arvien vairāk cilvēku uzdod šos un vēl citus jautājumus un vēlas pētīt savu dzimtu. Lai raisītu interesi par Rudbāržu pusi un dzimtu vēsturi, tā bagātinot arī novadpētniecības materiālus Rudbāržu bibliotēkā, bibliotekāre ciemos aicināja dzimtu pētnieku Vari Santu.
Aizputnieks Varis Sants ar dzimtu pētniecību sācis nodarboties pamazām. Kad viņa mammas rokās nonākuši krusttēva dzimtas pētījumi no Napoleona laikiem, viņa to turpinājusi un lūgusi dēlam palīdzēt. Un tas ievelk ātri, smejas Varis. Nu viņam ir tik liela pieredze, ka apkopota informācija, lai palīdzētu citiem interesentiem savu sakņu pētīšanā.
“Mums Latvijā ar mūsu latviešu vēsturi nav nemaz tik viegli tālāk par kādu piekto, sesto paaudzi tikt, varbūt septīto, ja izdodas atrast kādu labu miršanas ierakstu, jo dzimšanas ieraksti tā ļoti sistemātiski sāka tikt veikti apmēram 1838., 1839. gadā,” saka dzimtu pētnieks Varis Sants.
Metodes, kā sākt pētīt savu dzimtu, ir dažādas. Piemēram, intervijas, sākot ar vecākajiem cilvēkiem, arī fotogrāfiju un dokumentu apzināšana. Labs palīgs var būt dažādas kartes, vēstures zināšanas, arī dažādi arhīvi un vietnes, baznīcu grāmatas, dvēseļu revīzijas, tautas skaitīšanas. Lielākas izmaiņas pētniecības paņēmienos ienāk ar iespēju pielietot DNS tehnoloģijas. Cilvēkus arvien vairāk interesē savu dzimtu pētniecība, un arī šim pasākumam Rudbāržu bibliotēkā ātri visas vietas bija aizņemtas.
Toms Cālītis atbraucis no Saldus, bet viņa saknes meklējamas arī Rudbāržu apkaimē.
“Kad vecaistēvs bija dzīvs, es jau mazotnē viņu biju intervējis. Atceros, man bija bērnu albums, un jau bija sarakstīti tuvākie senči. Es esmu ģimenē tas, kurš to visu dara, velk kopā un iesaista arī citus,” stāsta Toms Cālītis, pasākuma apmeklētājs no Saldus.
Rudbāržniece Mārīte Vaitkus: “Man patika, ka atvēra to “Rudbāržkalnu”. Tur bija sarakstīti visi, kas tur dzīvojuši. Tur pat bija tādi, ko es nezinu, ka viņi tur dzīvojuši, jo vecaistēvs bija saimnieks, bet tur ir rakstīts, ka bija arī galdnieks. Es nemaz nezināju.”
Varis Sants uzsver, ka svarīgi ir krāt arī stāstus, lai par cilvēkiem nav tikai sausu statistikas datu, un cer uzrakstīt grāmatu par savas dzimtas vēsturi.