“Zelta rudens ir dabā, un zelta rudens ir cilvēka dzīvē – krāsains un skaists, ja tu pats to krāso,” saka ilggadējais senioru festivāla “Zelta ritmi” vēstnesis, gerontologs un profesors Jānis Zaļkalns. Viņš ir pārliecināts, ka vecums pats par sevi nenosaka dzīves kvalitāti – to daudz vairāk ietekmē cilvēka domāšana, vēlme būt aktīvam un spēja nezaudēt interesi par dzīvi. Gaidot senioru festivālu “Zelta ritmi”, profesors dalās pārdomās par to, kā saglabāt dzīvesprieku, izvairīties no vientulības un arī cienījamā vecumā atrast iemeslus katru dienu celties ar prieku.
Darbs un ikdiena kā dzīves dzinējspēks
Kad profesors Jānis Zaļkalns sasniedza pensijas vecumu, viņš nepārtrauca savas profesionālās gaitas, aizvien turpinot strādāt slimnīcā un vadot lekcijas studentiem. Uz jautājumu, ko viņam sniedz šī nepārtrauktā darbošanās, profesors atbild tieši: “Es vispār bez darba nevaru iedomāties savu dzīvi.”
Viņš norāda uz sabiedrībā bieži dzirdētu, taču mānīgu priekšstatu – aiziešanu pensijā uztvert kā brīdi, kad beidzot varēs nedarīt absolūti neko. Profesors uzsver, ka vārds “atpūsties” nedrīkstētu nozīmēt slinkumu tā visplašākajā nozīmē.
“Sliktākā filozofija novecošanas gaitā ir tad, ja cilvēks sev saka: nu tagad man vairs neko nevajag, tagad es varu neko nedarīt, tagad es atpūtīšos. Ja dzīvo ar šādu uzskatu, tad tas ir beigu sākums,” viņš brīdina.
Vientulība un paša iniciatīvas nozīme
Tieši aiziešana no darba, pēc profesora domām, daudziem kļūst par vienu no lielākajiem dzīves lūzuma punktiem. Līdz ar darbu nereti sašaurinās arī sociālo kontaktu loks, tāpēc arvien aktuālāka kļūst vientulības problēma.
Tā vietā, lai sēdētu mājās un gaidītu, kad kāds piezvanīs vai uzaicinās satikties, Zaļkalns aicina pašiem uzņemties iniciatīvu.
“Kāpēc tu nezvani? Kāpēc tu neaicini? Kāpēc tev nav kādas idejas par tikšanos?” mudina ārsts, uzsverot, ka cilvēkam pašam ir jābūt ieinteresētam uzturēt attiecības ar citiem. Viņaprāt, vientulība un sociālo kontaktu trūkums ir viens no lielākajiem riskiem, tāpēc prieka un kopā būšanas klātbūtne ikdienā ir vitāli nepieciešama.
Domāšanas spēks un sevis pieņemšana
Runājot par veselīgu novecošanu, profesors uzsver, ka viss nesākas ar fizisko veselību, bet gan ar domāšanu.
“Lai cilvēks pieņemtu to, ka viņam nav 18, bet 81, nevajag sevi šaustīt par to, ko es vairs nevaru,” skaidro gerontologs.
Viņš savā praksē novērojis, ka iekšēji stabili un mierīgi cilvēki daudz retāk saskaras ar reālām slimībām, kamēr tie, kuri nepārtraukti satraucas par sīkumiem, paši burtiski izsauc veselības problēmas.
Runājot par satraucošo statistiku, kas rāda, ka Latvija atrodas pēdējā vietā Eiropas Savienībā pēc kvalitatīvi nodzīvotajiem dzīves gadiem, profesors šo tendenci daļēji skaidro ar padomju gadu psiholoģisko mantojumu. Tolaik cilvēkiem vienkārši nebija pieņemts domāt par sevi un savas dzīves kvalitāti. Tomēr par savu labsajūtu ir jārūpējas vienmēr – neatkarīgi no tā, vai esi aktīvs darbaholiķis vai jau baudi pelnītu atpūtu.
Vienīgās zāles pret novecošanu – treniņš un strukturēta ikdiena
No domāšanas profesors sarunā nonāk arī pie praktiskām lietām, kas palīdz saglabāt labu pašsajūtu un asu prātu.
Lai izvairītos no kognitīvā deficīta, neeksistē nekādas brīnumzāles. Kā uzsver Jānis Zaļkalns, 21. gadsimtā ir tikai viena reāla un pārbaudīta metode gan fiziskās, gan mentālās veselības saglabāšanai – treniņš. Mūsdienu senioriem, no kuriem daudzi brīvi pārvalda IT tehnoloģijas, paveras plašas iespējas prāta asināšanai – ja kaut ko vairs nav spēka izdarīt fiziski, to bieži vien var kompensēt ar aktivitātēm virtuālajā vidē.
Vēl viena panākumu atslēga ir strukturēta dzīve. Arī atrodoties pelnītā atpūtā, senioram ir nepieciešams nedēļas vai pat mēneša plāns – mājas darbi, pašaprūpe, sporta nodarbības un tikšanās ar ģimenes locekļiem, draugiem vai bijušajiem kolēģiem.
“Šāda mērķtiecīga plānošana neļauj dienām saplūst bezjēdzīgā pašplūsmā un dod iemeslu katru rītu celties ar prieku,” teic profesors.
Nūjošana, kas atvēra pasauli
Lai parādītu, cik liela nozīme ir socializācijai, profesors dalās ar piemēru no savas pieredzes. Kāda viņa maģistrantūras studente apņēmās uzlabot lauku pagasta senioru socializāciju, aicinot viņus uz nūjošanas nodarbībām.
Sākotnēji atsaucība bija neliela – seniori nesaprata, kāpēc viņiem tas būtu vajadzīgs. Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka nūjošana ir tikai iegansts. Cilvēki sāka satikties, ciemoties viens pie otra, jokot un iesaistīties vietējās kopienas dzīvē. Seniori, kuri pirms tam vientuļi mita savās viensētās, caur šo vienkāršo aktivitāti ieguva jaunu elpu un būtiski uzlaboja savu dzīves kvalitāti.
Kā izvairīties no īgnuma un toksiskuma
Profesors atzīst, ka līdz ar gadiem cilvēki ne vienmēr kļūst tikai mīļāki un atvērtāki. Nereti fiziskā nevarība un slimības saasina sliktākās rakstura īpašības, radot īgnumu un pat greizsirdību pret tiem, kuriem spēka vēl ir daudz.
Lai no tā izvairītos, ārsts iesaka pavisam vienkāršu mērauklu fizisko spēju izvērtēšanai – neatkarīgi no vecuma un fiziskās sagatavotības, slodze ir pareizi izvēlēta, ja pēc tās iestājas patīkama noguruma sajūta.
“Nav nepieciešams sevi izsmelt līdz pilnīgam spēku izsīkumam vai mēģināt kādam kaut ko pierādīt. Jādara tik, cik var, bet ne mazāk.”
Tikpat būtiski, viņaprāt, ir vairīties no aprunāšanas, naidošanās un toksiskiem cilvēkiem, kas atņem enerģiju.
“Svītrot no savas dzīves, no sava redzeslauka visu to, kas tev šķiet nepieņemams,” par savu personīgo izvēli stāsta profesors Zaļkalns. Viņš ir pārliecināts, ka nav vērts uzturēt kontaktus, kas grauj iekšējo mieru, un dzīvot bailēs par to, ko citi padomās.
Svinēt dzīvi katru dienu
Sarunas noslēgumā profesors uzsver, ka savas dzīves galvenais vērtētājs vienmēr ir cilvēks pats.
“Katra seniora rokās ir izvēle – uztvert dzīvi kā dāvanu un apzināti meklēt iemeslus priekam. Vai tā būtu laba grāmata, sena melodija, kas atdzīvina dvēseli, vai sirsnīga saruna – dzīve ir krāsaina tad, ja mēs paši ņemam rokās otu,” saka profesors.
Viņš kopā ar Latvijas Vecāku organizācijas vadītāju Ingu Akmentiņu-Smildziņu aicina ikvienu senioru 9. augustā Rīgā, Esplanādes parkās apmeklēt festivālu “Zelta ritmi”, lai kopā svinētu aktīvu, piepildītu un dzīvespriecīgu zelta rudeni.