Palielinoties interesei par “zaļo” dzīves veidu un veselīgu uzturu, pieaug interese par senajām prasmēm. Šoreiz devāmies uz “Pastariņa” muzeju Tukuma novadā lūkot, kā top zedeņu žogs un kā cep rudzu maizi pēc sentēvu metodēm.
“Pastariņa muzejs” Tukuma novada Zentenes pagastā veltīts rakstniekam Ernestam Birzniekam – Upītim. “Bisnieku” sēta, kurā rakstnieks dzimis, atjaunota tāda, kāda tā bijusi 20. gadsimta vidū. Arī saimniekošana šeit notiek pēc senajām tradīcijām, kuras apgūt var arī muzeja apmeklētāji.
Viena no senajām prasmēm ir zedeņu žoga pīšana, kas bijuši izplatīti visā Kurzemē, bet jo īpaši Zentenes pagastā.
Foto: ReTV
“Pastariņa” muzeja vadītāja Gita Gasiņa stāsta, ka vispirms tiek veidota žoga konstrukcija, tad liek horizontālas kārtis starp kurām pin klūgas: “Tikai rāmim ir naglas. Ja materiāls biezāks, tad ir arī žogā naglas, bet tā tas tiek taisīts tikai no klūgām, kas ir izliektas. Vēlāk tās mazliet piesit, tā kā iedzen zemē, un galus vai nu ar dārza šķērēm apgriež, lai ir līdzeni, vai zāģīti.”
Šāds zedeņu žogs bez mūsdienīgas impregnēšanas kalpojot 2-3 gadus. Skaidro Gita Gasiņa: “Egle, egles zari esot tas ideālais materiāls, bet realitātē mēs pinam ar to, kas mums ir pieejams, bet tas populārākais materiāls ir kārkls.”
Jānis no Džūkstes pagasta ir gandarīts, ka mūsdienās tiek ierādītas šādas lietas, tomēr savā sētā zedeņu žoga tomēr nebūšot. “Jātaisa obligāti, tikai man divi hektāri ir ap māju, tā kā drusku par daudz, lai šitādu uztaisītu. Paies noteikti kādi gadi desmit.”
Viena no senajām nodarbēm, kas “Bisnieku” sētā tiek piekopta regulāri, ir maizes cepšana. Vēsturiskajā abrā jau rūgst mīkla, jo, kā stāsta saimnieces, maizes cepšanai nepieciešamas divas dienas.
Foto: ReTV
Stāsta “Pastariņa” muzeja darbiniece Ilze Ivanovska: “Protams, tas ir divu dienu process. Vakar jau ielikām ieraudziņu ar ūdentiņu un rudzu miltiņiem skāba krējuma biezumā, tad nosedzam un līdz rītam stāv. Ieraudziņš ir tas pēdējais atdalītais, ko mēs atstājam katru reizi pēc maizes cepšanas. Tas mazais gabaliņš. Viņš gadu gadiem mums iet jau divdesmit gadu garumā. Ik pa divām nedēļām ir jākustina – jācep maizīte. Senos laikos cepa katru nedēļu, bet mēs varam turēt ledusskapī un glabāt divas nedēļas.”
Ieva un Ilze, strādājot muzejā, pašām pat īsti par to nedomājot, kļuvušas par maizes cepējām un cepšanas skolotājām. Abām prātā arī dažādi seni ticējumi.
“Pastariņa” muzeja darbiniece Ieva Garastas: “Rudzus sēj rudenī. Pavasarī saka, ka divas nedēļas rudzi zied, divas briest un divas kalst. Un tad ir Annas un Jēkabi, kad cep pirmo maizi no jaunās ražas, bet vēl agrāk skaitījās, ka tad, kad cep rudzu maizi no pirmās ražas, no pirmā cepiena viens kukulis jāatstāj līdz nākamā gada rudzu ražai. Tas tā simboliski, lai pārticība ceļo no gada uz gadu.”
Mīklas mīcīšana agrāk esot bijis nebūt ne viegls sieviešu darbs, skaidro “Pastariņa” muzeja darbiniece Ilze Ivanovska. “Tā mīcīšana dod visus sviedrus ārā, mīcot jāmīca tā, lai sviedri tecētu.”
Tomēr muzeja virtuvē šis pienākums, tāpat kā maizes krāsns kurināšana, uzticēts Kristapam Cīrulim, kuram pirmā tikšanās ar maizes abru bijusi, atnākot strādāt uz muzeju, bet tagad maizīte ar viņu “runājot”: “Kad līp nost no rokām, uztaisa to formu, uzvelk krustiņu, miltus pa virsu un var likt raudzēt. Maize runā. Viņa paukšķ, kad ar kulakiem sāc spiest, kad riktīgi nospiest, viņa pukšķ.”
Foto: ReTV
Kad mīkla uzrūgusi, to atliek vien sadalīt gabalos un izveidot vēlamā kukulīša formu. Skaidro Ilze Ivanovska: “Te sanāks vairāki. Būs sadalīts, un varēs vieglāk izņemt. Tad ar miltiņiem liek uz lizas. Uzkaisām klijas, lai nepielīp un vieglāk varētu iešaut krāsnī. Un veidojam kukulīšus, paijājam, mīļojam. Protams, pirmajam liekam krustiņu, lai no mājas svētību ārā neiznes, un pirmo kukulīti nevienam līdz nedodam, jo tad aiznes līdz svētību, tāpēc nedrīkst dot pirmo kukulīti.”
Lai maizi varētu likt cepties, krāsns jākurina vairākas stundas. Pēc tam jāizgrābj no tās kvēlojošās ogles, tā jāiztīra, un tikai tad tajā nonāk glīti sarindotie kukulīši. Lai maizīte būtu gatava karstajā krāsns mutē, tai jāpavada 40 – 50 minūtes. Lai zinātu, ka visi kukulīši ir gatavi, tos pēc izvilkšanas no krāsns pārbauda. Gatavs maizes kukulītis skan gluži tāpat kā gatavs arbūzs.