Kārsavas Kultūrvēstures centrā “Līču mājas” šobrīd apskatāma izstāde “83 jeb Sibīrija bērnu acīs”. Tā vēsta par no Ludzas apriņķa izsūtīto Sibīrijas bērnu atmiņām. Fotogrāfiju izstādes pamatā ir no Ludzas novada 1941. gadā deportēto bērnu un jauniešu atmiņas dialogā ar mūsdienu jauniešu fotogrāfijām un pārdomām.
“Kad vagoni bija pilni, devāmies ceļā, divas nedēļas braucām un paši nezinājām, uz kurieni. Pirmajā nedēļā ēst nedeva neko. No bada glāba vienīgi no mājām paņemtais tauku spainītis. Paldies tam zaldātiņam, kurš to no pieliekamā ielika mūsu vezumā, jo es pati biju kā nemaņā.” (F. Laganovskas atmiņas, LdNM krājums)
“Kad pie žoga sazaļoja zālīte, mēs pusrāpus izlīdām no barakas, plūcām un ēdām pirmās lapiņas, jo bijām taču izbadējušies.” (Bule, M. Atceroties 1941.gadu. Ludzas Zeme, Nr.44., 11.06.2021., 1.,4.,5.lpp.)
“Mamma Judīte saņēma biešu lapas, pie tām pielika kartupeļu mizas, kuras deva vietējie iedzīvotāji, un cepa plāceņus.” (A.Zuseres atmiņas, LdNM krājums)
“Visai ģimenei uz nedēļu tika dots viens ķieģelītis maizes. To apēdām vienā dienā, pārējās dienas ēdām to, ko vien varējām atrast.” (A.Korniļjevas atmiņas. Katrs izvēlas pats – dzīvot ļaunumā vai mīlestībā. Ludzas Zeme, Nr.95., 3.12.1999., 4.,8.lpp.)
“..manā dzimšanas dienā, kad pavisam nebija ko ēst, mana māte uzdāvināja man mazu, no miltiem un sēnalām izceptu pīrādziņu.” (A.Korniļjevas atmiņas. Katrs izvēlas pats – dzīvot ļaunumā vai mīlestībā. Ludzas Zeme, Nr.95., 3.12.1999., 4.,8.lpp.)
Marika Čerņavska
Teātra pedagoģe un režisore
“Ideja radās, patiesībā, sen, 2023. gada ziemā, uz pavasara pusi. Tas bija tāds grūts laiks, jau gadu ritēja Ukrainas karš, pie mums bija daudz Ukrainas bēgļu, mums arī ģimenē bija viens sāpīgs zaudējums, aizgāja mūžībā viens mūsu radinieks, un, patiesībā, pirmais impulss bija ļoti personisks”. Par ko šajā laikā runāt? Kas ir svarīgi? Kas ir arī reizē vienojoši gan vietējiem krievem, gan ukraiņiem, kas ir iebraukuši šeit? Gan latviešiem, latgaliešiem? Un tad notādas ļoti lielas neziņas man iznira trīs tēmas – šis te doportāciju stāts, iznira Ludzas ugunsgrēka pieredze – Ludzā bija ļoti liels ugunsgrēks 1938.gadā ar traģiskiem notikumiem un reizē tur ir tāds spēka stāsts viņā iekšā – un trešais bija Otrais pasaules karš.”
Pēc Latvijas Nacionālā arhīva datiem no tā laika Ludzas apriņķa, kurā ietilpa arī Kārsavas pilsēta, 1941.gada 14.jūnija deportācijās Latviju kopumā pametis 641 cilvēks, bet 1949.gada 25.marta deportācijās – 484 cilvēki.
Mērķis bija caur šiem notikumiem atrast spēku un vienojošās vērtības, kas ir kopīgas pierobežā dzīvojošajiem cilvēkiem. Ar stāstu par deportācijām strādāts visilgāk. 2023.gada ziemā Marika pati uzsāka darbu bibliotēkas arhīvos, strādājot ar no Ludzas apriņķa izsūtīto bērnu atmiņām. Apjoms ir bijis liels, tādēļ šajā procesā iesaistīti arī jaunieši, kuriem dots uzdevums izrakstīt tās atmiņas, kas viņus uzrunājušas visvairāk. Pirmais tika iestudēts Ludzas ugunsgrēka stāsts, kas performances veidā izspēlēts Ludzas ezerā.
Par pamatu izrādei un izstādei ņemti 1941.gada jūnijā deportēto atmiņas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka bibliotēku arhīvos tās esot bijušas uzreiz pieejamas. Fotogrāfa Māra Justa uzņemtajos kadros redzami vietējie jaunieši, kas, veidodami izrādi, mēģināja iejusties deportācijas dienas momentos.
Marika Čerņavska
Teātra pedagoģe un režisore
“Ar tiem jauniešiem, kas ir gatavi, kas ar mani tajos arhīvos sēdēja, plus kādiem pavecākiem cilvēkiem, kam tas varētu būt interesanti, es aizsūtīju ziņas, ka sanākam 14. jūnijā 5.00 no rīta un vienkārši pastaigājam pa pilsētu – pabūt – pie Stacijas palasām tās atmiņas, esam tajās, un es atsaucu arī Māri Justu mums līdzi, brīnišķīgo fotogrāfu.”
Marika bija sameklējusi lielu arsenālu ar aptuveni 1940.gadu apģērbiem, un visiem iesaistītajiem izdevies patiešām iejusties tā laika cilvēku atmiņās.
Marika Čerņavska
Teātra pedagoģe un režisore
“Viena no kolēģēm atnesa kazas pienu un ķieģelīti, un tas bija tik dziļš un spēcīgs rīts, bez baigi precīza scenārija mēs bijām kopā piecas stundas, līdz 10.00 rītā, un tad mēs gājām uz mājām.
Mēs kopā gājām un meklējām, kur mēs gribam pastāvēt, mēs absolūti nepretendējam uz to, ka mēs varētu saprast šos pārdzīvojumus, kas bija manu jauniešu vienaudžiem izvešanas rītā un pēc tam nez cik gadu garumā, kamēr viņi tika uz mājām, bet man ir tāda sajūta, ka mums izdevās pabūt viņiem blakus, un es ļoti ceru, ka tas kopumā ir tāds notikums un process bez tādas žēlošanas, kas mums, piedodiet, kā nācijai ir pārāk tipiski, ka mēs tā: “Ak, mēs, nebadziņi, mēs nevaram to aizmirst, mums tā par to sāpīti jāparunā”, bet es negribu runāt par sāpīti, es gribu runāt par izdzīvošanas spēku, par to, ka mums tas ir, ka mēs varam viens otram būt blakus, mēs paši sevī to varam atrast, mums ir, kam pateikt paldies, mums ir kāds kaut kad padevis palīdzīgu roku vai tauku spainīti īstajā brīdī, ka ļoti bieži tās izdzīvošanai svarīgās situācijas, tās sastāv no ļoti praktiskiem soļiem, uz kuriem mēs esam spējīgi un mūsu līdzcilvēki ir spējīgi, un, ja vajadzēs, mēs būsim spējīgi, tādu spēku paņemt. Un, tajā pat laikā, es centos ļoti pieskatīt, lai tas ir tādā veidā un dziļuma pakāpē, kas šo 1941.gada izsūtīto bērnu vienaudžiem ir pa spēkam.”
Izrāde pati par sevi ir aptuveni pusstundu gara, tajā ir daudz neverbālās komunikācijas līdzekļu un tā iezīmē stāstu no izsūtīšanas brīža līdz brīdim, kad deportētie varējuši atgrizties mājās.
Marika Čerņavska
Teātra pedagoģe un režisore
“Tajā ceļo priekšmeti, ceļo ķermeņi, tajā ir daudz neverbālā, izrāde ir askētiska, tā nebliež ar daudz impulsiem, tā nomierina un koncentrē. Jo, man liekas, aiz tās nekoncentrētās, izkaisītās izklaides uztveres, kas šobrīd ir bērniem, kaut kur dziļi jau ir tas pats cilvēks, kuru cilvēkstāsts spēj aizkustināt un uzrunāt. Un to vienkārši vajag piedāvāt ar draudzīgiem, atverošiem, laipniem līdzekļiem, lai norimtu, sāktu ieklausīties, sāktu skatīties. Un, es domāju, te ļoti nospēlē tas, ka tie ir bērnu un pusaudžu stāsti, ko spēlē bērni un pusaudži – parasti bērni un pusaudži, parastiem bērniem un pusaudžiem. Tad, kad mēs, kā pieaugušie sākam bāzties pa vidu ar savu: “Es tev paskaidrošu, es tev parādīšu,” tas nestrādā. Man ir bijušas ļoti dažādas reakcijas uz izrādi, ir bijušas reizes, kad to noskatās ar ļoti lielu uzmanību divgadīgi, trīsgadīgi bērni. Es esmu redzējusi krievu pusaudzīšus, kas noskatās, un man pēc tam saka: “Шоу было прикольное”. Viņi saprata tā daļēji, bet viņus tā vizualitāte uzrunāja.”
Veids, kā Marika strādā ar jauniešiem teātra nodarbībās, ir audzinošās drāmas metode, ko Marika studējusi Čehijā – tā ir metode, kurā drāmu lieto personības attīstībai un socializācijai.
Marika Čerņavska
Teātra pedagoģe un režisore
“Diemžēl, Latvijā tā neieviesās, tā vietā ir teātra māksla skolās, lai gan man liekas, ka būtu daudz prātīgāk lietot audzinošo drāmu jeb drāmu izglītībā – tātad nemēģināt jauniešus dabūt uz skatuves, bet strādāt ar problēmu. Pieņemsim, ka mums ir mobinga problēma vai viens nabadzīgāks, otrs bagātāks, jebkas, kas mums ir aktuāls. Pamēģinām nevis par to runāt, bet paspēlējam to, dabūjam zem ādas šo tēmu. Un tas bija veids, kā mes dabūjām zem ādas šo Sibīrijas tēmu. Mēs nevaram iztēloties, patiesībā, mēs varam mēģināt paklausīties tajā pieredzē un teikt – ā, par kurpēm man arī ir viens interesants stāsts. Vai – ā, tu biji izsalcis, par izsalkumu man arī ir. Tādā līmenī runāt par radniecīgo. Mēs atrodam tēmas, kurās mēs varam satikties. Ir kaut kas vispārcilvēcisks, kur mēs esam uz viena viļņa vai vienā pieredzē.”
Pašai Marikai no lasītajiem stāstiem visvairāk atmiņā palicis stāsts par pīrādziņu.
Marika Čerņavska
Teātra pedagoģe un režisore
“… manā dzimšanas dienā mums pavisam nebija, ko ēst. Mana mamma no sēnalām man izcepa vienu mazu pīrādziņu.” Es nezinu, vai es īsti varu ar to identificēties, bet vispār bada sajūta man nav sveša. Tagadējā laikmetā, kad mēs nevaram saprast, ko bērniem dāvināt, par tāda līmeņa pateicības sajūtu mums būtu vērts aizdomāties, mums būtu vērts par to dzirdēt, un, ja mēs to dzirdētu, mēs aizdomātos, ka ir pasaules nostūri, kur šī ir realitāte. Un arī netrūkst to, kam ir vēl sliktāk.”
Jāuzsver, ka visi izstādē un izrādē redzamie un dzirdamie stāsti ir no cilvēkiem, kuriem palaimējās 90.gados tomēr atgriezties Latvijā.
Marika Čerņavska
Teātra pedagoģe un režisore
“Tā ka šis ir stāsts ar labām beigām – visi bērni, ko mēs pieminam, nodzīvoja garu mūžu.”
Paši jaunieši, kas piedalījās gan arhīvu pētniecībā, gan piedalās izrādē, atzīst, ka mūsdienu jauniešiem un cilvēkiem vispār būtu daudz grūtāk pārdzīvot šāda veida notikumus, jo esam pieraduši pie ērtībām, katram no mums ir mājas, ēdiens un silts apģērbs. Kā ieskatu izstādes un izrādes stāstos piedāvājam apskatīt Sibīrijas bērnu atmiņu stāstus un jauniešu pieredzes stāstu sasaisti ar tiem:
“Operācija tiek uzsākta rītausmā. Ieejot izsūtāmā mājā, operatīvās grupas vecākais vienā istabā sapulcina visu izsūtāmo ģimeni, pie tam veicot visus nepieciešamos piesardzības pasākumus pret jebkādiem iespējamiem ekscesiem.” (Instrukcija par operācijas veikšanas kārtību, lai no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izsūtītu pretpadomju elementus (PSRS Valsts drošības tautas komisariāta dokuments ar piezīmi “PILNĪGI SLEPENI”, 21.01.1941.)
Sibīrijas atmiņa: “Es nesapratu, kas notiek. Māte aiznesa kaimiņiem albumu, kaut kādas mantas ietina palagā, gredzenu un pulksteni iemeta tualetē, es izgāju pagalmā, pateicu kaimiņu puikam, ka nākošajā vasarā atbraukšu un mēs atkal spēlēsimies.” (B.Gamzas atmiņas, LdNM krājums)
Kates stāsts: “Man ir draudzene, kuru es zinu visu savu dzīvi. Viņas ģimene ir manas ģimenes draugi, un pēc pārcelšanās uz Ludzu, viņa palika vienīgā, ar ko uzturu kontaktu caur vēstulēm. Vēstulēs mēs rakstām par interesantām lietām, kas notiek skolā un vispār par dzīvi. Lai gan tagad mēs varam sarakstīties Whatsapā, mēs vienalga turpinām šo vēstuļu tradīciju.”
Emijas stāsts: “Man ir mani vasaras draugi, ar kuriem es pavadu gandrīz visu vasaru no paša rīta līdz vēlam vakaram. Tie ir draugi un dažas draudzenes tepat no Ludzas, mēs satiekamies pie daudzdzīvokļu mājas, kur dzīvo mana vecmamma. Kopā mēs esam sešu cilvēku komanda un darām visu, kas ienāk prātā, piemēram, kāpjam kokos vai no puķu poda taisām āboliem liftu. Ar viņiem man ir jautri, un es viņiem uzticos. Es pavadu vasaru priekā, jo katrs tās brīdis ir pilns ar smiekliem!”
Sibīrijas atmiņa: “..represētajiem palīdzēja vispasaules ebreju organizācija “Joint”. Tika saņemtas segas, mētelis, 46.izmēra zābaki, kuros desmitgadīgā meitene apmeklēja skolu.” (B.Gamzas atmiņas, LdNM krājums)
Lienes stāsts: “Pašas svarīgākās kurpes manā dzīvē ir tautasdeju kurpes, ar tām es braucu uz Dziesmu un deju svētkiem un visiem citiem deju koncertiem. Ar šīm kurpēm man saistās ļoti daudz patīkamu atmiņu: koncerti ar notrītiem kāju pirkstiem, ar sāpošām pēdām, taču reizē ar pašām labākajām izjūtām, kas lika man iemīlēt deju. Dienā, kad uzzinu, ka būs koncerts un atkal uzģērbšu tās pašas kurpes, es nevaru noņemt smaidu no sejas, zinot, ka atkal izjutīšu tās pašas košās un labās emocijas.”
Agneses stāsts: “Arī mani svarīgākie apavi ir tautasdeju kurpes. Tā kā tautastērpi tiek mantoti no paaudzes paaudzē, nebija lielas kurpju izvēles. Man viena kurpe spieda, centos to paplašināt visos iespējamajos veidos. Kājas parasti bija noberztas, pirms koncertiem visas pēdas tika salīmētas ar plāksteriem. Protams, sāpēja, taču dejojot tas aizmirstas, jo pēc koncerta jūtu lielu prieku un gandarījumu.”
Sibīrijas atmiņa: “1941.gada 13.jūnijā skolā man bija izlaidums. Mani pavadīja viens puika, ļoti mīļi noskūpstīja uz vaiga, tas bija ap plkst.00.00, bet plkst.5.00 no rīta pēc mums atnāca…” (M.Vaineres atmiņas, LdNM krājums)
Emijas stāsts: “Es atceros kādu zēnu, ko satiku savā izlaidumā. Viņš klusējot pienāca man klāt un uzdāvināja peoniju rozā krāsā. To zēnu es nemaz nepazinu, tikai dažas reizes biju satikusi gaitenī. Viņš uzsmaidīja, bet neko neteica. Toties tā peonija bija viskrāšņākais zieds no visiem tiem, kurus man todien uzdāvināja!”
Sibīrijas atmiņa: “1946. gadā ņēma bērnus, kam nav neviena vecāka, lai sūtītu uz Latviju. Mamma uzzināja. Bija paredzēti trīs vilcienu sastāvi uz Latviju. Viņai nebija tiesību mani sūtīt. Mamma mani aizdabūja uz Krasnojarsku.” (A.Bērziņa atmiņas, LdNM krājums)
Lienes stāsts: “Pats atbildīgākais un bailīgākais ceļojums manā dzīvē bija brauciens no Rīgas vienai pašai. Manai vecmammai bija jābrauc uz operāciju, bet neviens no vecākiem nevarēja viņu aizvest, tāpēc nācās man braukt ar vilcienu, lai aizvestu vecmammu, bet atpakaļ bija jābrauc vienai. Man tobrīd bija 14 gadi, pirms tam nekad viena nebiju braukusi tik tālu ceļu viena pati, tāpēc man bija bail, ka aizmigšu vilcienā un palaidīšu garām savu staciju vai iekāpšu nepareizajā vilcienā, bet, par laimi, viss bija labi un mājās atgriezos bez problēmām.”
Izstāde “Līču mājās” Kārsavā būs apskatāma no 25.marta līdz 14.jūnijam. Liels paldies par materiāla tapšanu jāsaka Ludzas novada Bērnu un jauniešu centra Kustību teātra audzēkņiem – Ludzas novada BJC Kustību teātra audzēkņiem Agnesei Punculei, Lienei Buceniecei, Renātei Andrejevai, Katei Vidiņai, Emijai Šteinbergai-Šternbrokai, Kamillai Krocānei, Albinai Podoļecai. Scenārijs un režija – M. Čerņavska. Horeogrāfijas konsultācijas – A.Buboviča. Scenogrāfija un kostīmi – M.Čerņavska, R.Zviedre, I.Mikažāne. Muzicē – A.Podoļeca. Ieceri īstenoja Ludzas novada Kustību teātris sadarbībā ar J.Soikāna Ludzas mākslas skolu un biedrību “Teātris azotē”.
