Signe Ezeriņa varētu būt plašākai publikai jau pazīstama no televīzijas šoviem un intervijām – viņa sekojusi savam bērnības sapnim un jau vairāk kā 30 gadus dzīvo laukos, kur iekopta atpūtas māja viesiem, dzīvo zirgi un tiek audzināti bērni – Signe ir audžumamma kopumā 15 audžubērniem, un viņu droši var saukt arī par īstenu latviešu saimnieci.
Signe, ja jums būtu par sevi jāpastāsta cilvēkam, kurš neko par jums nezina, ko jūs teiktu?
Esmu lepna kurzemniece, kas jau 30 gadus dzīvo laukos. Laukos nonācu, pateicoties savam lielajam bērnības sapnim par zirgiem – tas bija galvenais iemesls, kāpēc dzīvoju laukos – lai man būtu savi zirgi. Esmu precējusies, mums ar vīru ir divi savi bērni un 15 audžubērni, no kuriem lielākā daļa gan jau ir izaugusi liela, bet šobrīd audzinām 6 bērnus. Mani hobiji ir floristika un pirts, esmu arī pirtniece, un savā lauku sētā viesiem esam izveidojuši arī romantisku atpūtas vietu “Indāni”.
Kāds bija ceļš no bērnības sapņa līdz brīdim, kur esat šobrīd?
Esmu dzimusi Jūrmalā, augusi ļoti mīlošā ģimenē ar mammu, tēti un divām māsām. Vienmēr esmu bijusi bērns, kam patīk daba – kur bija suņi un kaķi, tur biju es. Jau apzinātākā vecumā mani pirmo reizi uzsēdināja zirgam mugurā, un man bija liela laime, braucot pie vecmāmiņas, kas dzīvoja Aknīstē, ka viņai kaimiņos dzīvoja zirgs, kuram mēs gājām pakaļ, lai varētu apstrādāt viņas mazo dārziņu. Tā mīlestība pret zirgiem laikam nāk no turienes, lai gan precīzi to es nevaru pateikt.
Tie bija padomju laiki, kad es saviem vecākiem dīcu, ka ļoti gribu pie zirgiem, un tētis mani aizveda uz Slampi, kur bija zirgu stallis un notika treniņi. Tolaik tur strādāja trenere Lūcija, pie kuras nonācu 7 gadu vecumā. Mans pirmais zirgs bija skaista, ruda ķēve vārdā Zvaigzne – kad es pirmo reizi piegāju viņai klāt, es biju tieši viņas priekškājas garumā. Trenere Lūcija manam tētim toreiz skarbi teica: “Ja tas bērns var pats tikt zirgam mugurā, lai nāk, jo neviens te netaisās bērnus cilāt!” Tētis gan piepalīdzēja man uzkāpt seglos, mēs ar zirgu pasoļojām, un trenere Lūcija teica: “Pārāk skaisti tu tajā zirgā sēdi! Labi, ja vecāki grib, lai tevi ved.” Un tā es sāku strādāt ar zirgiem. Zirgs man nav vajadzīgs sportiskām ambīcijām, bet tīri kā sarunu biedrs, ar kuru mēs varam izrādīt savstarpēju cieņu un mīlestību.
Kad padomju savienība sabruka, man savu dzimtas māju uzdāvināja Silvijas kundze, kas ir manas vecmāmiņas kaimiņiene. Tur gan bija sabrukusi kūts un aizaudzis ābeļdārzs, bet es sapratu, ka es kļūstu par īstenu lauku cilvēku un ka es varu īstenot savu sapni par zirgu un dzīvi laukos.
Pabeidzot vidusskolu, sapratu, ka tā kārtīgi par laukiem neko nezinu. Absolvēju Smiltenes lauku tehnikumu, tolaik arī gāju uz stalli trenēties. Mans draugs Normunds teica, ka mēs varētu beidzot apprecēties, tad viņš arī nākšot uz laukiem dzīvot – tā arī izdarījām! Un tā pamazām, atjaunojot sētu, sapnis kļuva aizvien reālāks. Mēs sākotnēji nodarbojāmies ar sivēnu audzēšanu, un, kad parādījās brīvāka nauda, es braucu pie pazīstamas vetārstes noskaidrot, vai kāds nepārdod zirgu tepat apkārt. Viņa man teica, ka esot pārdevēji, un mēs aizbraucām skatīties gadu veco ērzelēnu Kredo, redz, pat atceros vēl viņa vārdu! Aizbraucot tur, es secināju, ka ar Kredo mums neradās abpusējas simpātijas, bet stūrītī stāvēja viena Lietuvas ķēve, Žemaitijas ķēve, ar ieliektu muguriņu, tāda nekāda, un es prasu: “Kas tas par zirdziņu?” Uz ko man atbildēja, ka tas jau ir norakstīts zirgs, kas dosies uz gaļas kombinātu. Tā es dabūju savu pirmo norakstīto ķēvi Žibuti par 100 latiem.
Man jau bija piedzimusi meita. Beāte toreiz vēl nestaigāja, bet jau brauca zirgam mugurā. Pēc diviem gadiem es gaidīju Tomu, man piedzima Toms, un nedēļu pēc tam manai Žibutei piedzima Mēness Mikus. Un tā tie zirgi ir nākuši un gājuši. Šobrīd man ir 3 lieli zirgi un 2 poniji.
Vai zirgi tiek trenēti un piedalās sacensībās? Ar kādu mērķi tos audzējat?
Nē, nē, sacensībās nepiedalās – citi tur mājās kaķus un suņus, bet es turu zirgus, tie ir mani mājdzīvnieki (smejas). Lai gan mums ir arī 6 kaķi, 3 lieli suņi un mopsis.
Ko, jūsuprāt, nozīmē vārdu savienojums “stipra sieviete”?
Tas ir pietiekami filozofisks jautājums, nemaz tik viegli nevar atbildēt. Es domāju, viņa ir stabila, ar dziļām saknēm un dziļu mīlestību pret savu zemi, viņa nav vienaldzīga. Stipras sievietes ir mīlošas mammas, mīlošas sievas saviem vīriem. Stipra sieviete ir ģimenes pavarda turētāja.
Jau pieskārāties sievietes dažādajām lomām, viena no kurām ir – būšana par mammu. Pastāstiet savu audžubērnu stāstu – 15 ir daudz.
Tas nav nemaz tik daudz, es neesmu no bagātākajām audžumammām (smejas). Mēs nonācām audžu ģimeņu kustībā 2005. gadā, tad jau notika mācības Kandavā, kurās piedalījāmies. Bet vēl pirms tam, kad manai Beātei bija 3 gadiņi un Tomam tikai gadiņš, mēs pieteicāmies Irlavas bērnu namā kļūt par vasaras brīvdienu ģimeni – uzņemt pa vasaru mājās bērnus no bērnu nama. Beāte tolaik bija ļoti aktīva, viņa gribēja sev draugus, jo brālis bija maziņš, un tā mēs iepazināmies ar savu pirmo audžumeitu Līgu, kam pēc vasaras brīvdienām kļuvām par aizbildņiem.
Ar vīru pabeidzām mācību kursu, lai labāk izprastu šos bērnus, jo viņi nav mīļi un pūkaini, dzīve diezgan ir darījusi viņiem pāri, mums bija jākļūst zinošākiem, saprotošākiem un pretimnākošākiem. Kad mēs izmācījāmies un nolikām eksāmenus, kļūstot par sertificētu audžuģimeni, mums sāka zvanīt bāriņtiesas un izteikt piedāvājumus, jo izrādījās, ka šādu bērnu, kam nav ģimenes, tomēr Latvijā ir vairāk, nekā ģimeņu, kad gribētu tos uzņemt. Un tā tas sākās.
Uz šo brīdi mums ir viena 14 gadus veca meita, 3 desmitgadnieces, piecgadnieks un četrgadniece.
Kāda vecuma bērnus ņemat pie sevis?
Mūsu ar vīru sākuma doma bija palīdzēt pusaudžiem, jo viņi ir pietiekami prātīgi, viņiem nav jāstaigā pakaļ, tas bija praktisku apsvērumu dēļ – mums ir liela teritorija, ūdens, tā bija drošāk. Sākumā tie bija 11, 12 gadus veci bērni. Līdz 4 gadus atpakaļ ap Lieldienu laiku mūs uzrunāja viena no Latvijas bāriņtiesām ar lūgumu palīdzēt diviem mazuļiem, abiem no kuriem bija lielas māsas. Tas bija interesants izaicinājums, jo mazākajai meitiņai, kas ienāca mūsu ģimenē, bija vien 7 mēneši. Man pašai jau bija pāri 50, un likās, ka ir zudis šis mātes instinkts, ka, nedod dievs, es nedzirdēšu, ka tas bērns blakus gultiņā raud. Bet, nē, izrādās, ka sievietei tas nekur nepazūd, viņa visu jūt un dzird, un nu jau mazajai jaunkundzei ir 4 gadi. Tas bija liels izaicinājums, bet izrādās, ka mēs varam arī tā! Lai gan dzīve bija pilnībā jāpārkārto, es biju patiešām jaunā māmiņa. Otram mazulim tolaik bija gads un 11 mēneši.
Vai jūtas pret saviem un audžubērniem ir vienādas?
Zini, manā gadījumā – jā. Lai cik tas dīvaini neliktos. Vienīgā atšķirība ir tā, ka es savus bērnus nedaudz vairāk kontrolēju – manai meitai jau ir 30, dēlam 27, un ar pārējiem lielajiem bērniem, kad mēs sazvanāmies, runājam kā ar lieliem cilvēkiem, bet savējos gan es vairāk bakstu (smejas). Bet, kad viņi bija mazi, noteikti atšķirības nebija. Un šie mazie, kas ir tagad, vispār ir luteklīši.
Ko jūsu pašu bērni saka par tik lielu ģimeni?
Ko gan viņi var teikt, viņi jau bija tam visam iniciatori (smejas)!
Zinām, ka Latvija joprojām ir pirmajās vietās pēc vardarbības ģimenē rādītājiem, no kurienes, domāju, bērni bieži nonāk audžu ģimenēs. Jautāšu tā – kā būtu jāaudzina meitas, lai viņas nenokļūst šāda veida apstākļos?
Sarežģīts jautājums. Bet es domāju, te ir svarīga stipra dzimta. Spēks no dzimtas un dzimtas sievietēm – man ir fantastiska mamma, bija fantastiskas vecmammas, atmiņu stāsti par fantastiskajām vecvecmammām. Tas, ko es mācu savām meitām, ir izpratne, ka dzīve nav tikai materiāla pasaule, bet arī garīga. Izpratne par garīgo pasauli un uzticēšanās Dievam man pašai nākusi no vecvecākiem, un tās sievietes, kam garīgums ir ielikts pamatos, ir ar plašāku pasaules uztveri un principā izslēdz šādu situāciju iespējamību. Arī tām, kurām šobrīd ir grūti, es ieteiktu vērsties pie garīguma. Man katru rītu ir lūgšanas, meditācija, tā es sagatavojos dienai un uz visām dienas problēmām un peripetijām arī skatos citādāk – apdomīgi, spējot apstāties un paiet malā. Bet šo spēku mammām jādod meitām.