Sociālo darbinieku trūkums – pašvaldības jau gadiem nespēj aizpildīt vakances

Martā atzīmējām Pasaules sociālā darba dienu. Tika godināti sociālie darbinieki, viņu ieguldījums sabiedrībā, kā arī aktualizēts jautājums par profesijas nozīmi. Un jau gadu no gada kā viena no nozares problēmām un izaicinājumiem tiek izcelts darbinieku trūkums. 

Ogres novadā darbojas viens no lielākajiem sociālajiem dienestiem valstī. Tajā paredzēts nodarbināt teju 150 darbinieku. Taču jau gadiem neizdodas aizpildīt vairākas vakances, un tās joprojām paliek brīvas.

Ogres novada Sociālā dienesta vadītāja Vita Kalniņa: “Pat no administratīvās teritoriālās reformas ieviešanas brīža atbalsta nodaļā ģimenēm ar bērniem mums nav bijis neviens brīdis, kad mēs esam nokomplektējuši visus darbiniekus, kas ir paredzēti šajā nodaļā. Tāpat sociālo rehabilitētāju, mēs divus pat meklējam, nupat jau pusotru gadu.”

Iemesli, kāpēc jaunie darbinieki nepiesakās, ir dažādi. Taču galvenie šo gadu laikā ir izkristalizējušies.

Vita Kalniņa: “Ir varbūt arī tāds prestiža jautājums. Tāpat arī, protams, ir svarīgs jautājums – atalgojums. Un diemžēl nākas konstatēt, ka šobrīd patiešām “pārpērk” dienests no dienesta, respektīvi, pašvaldība, kura var piedāvāt lielāku atalgojumu.”

Ogres novadā vairākkārt pārskatīts atalgojums, kā arī jauniešiem tiek maksātas stipendijas studijām. Tomēr darbinieku piesaistes jautājums joprojām ir aktuāls. Undīne Gavriļenko Ogres novada Sociālajā dienestā sāka strādāt pirms teju četriem gadiem. Pārnāca no tirdzniecības sfēras. Ieguva maģistra grādu sociālajā jomā. Viņa uzsver, ka, lai gan atalgojums ir svarīgs, tas ne vienmēr ir izšķirošais faktors, kā arī, rakstot maģistra darbu par sociālo darbinieku trūkumu, secināja, ka sabiedrībā un jauniešu vidū pastāv maldīgs priekšstats par profesiju.

Ogres novada Sociālā dienesta sociālā darbiniece Undīne Gavriļenko: “Ir jāiet, jārunā vairāk par sociālo darbu, sociālo dienestu. Ir stereotips, ka mēs mainām pamperus. Nē, mēs to nedarām, mēs palīdzam savādāk. Viņi pat nav informēti, kas tas ir, viņi dzird – sociālais darbinieks – ir kaut kādi aizspriedumi. Kaut kas dzirdēts, kaut kādas interpretācijas. Bet viņi pat nav mēģinājuši painteresēties.”

Visgrūtāk izdodas piesaistīt darbiniekus atbalsta nodaļā ģimenēm ar bērniem. Arī Aizkraukles novadā šī vakance ir visaktuālākā.

Aizkraukles novada Sociālā dienesta vadītājs Edvarts Pāvulēns: “Mēs esam meklējuši veidus arī, kā palielināt darbiniekiem algu, bet speciālistu vienkārši darba tirgū trūkst vai viņi nav gatavi šo sarežģīto darbu darīt.”

Arī Latvijas Pašvaldību savienībā atzīst, ka problēma aktuāla daudzās pašvaldībās. Atalgojums pašvaldību sektorā no valsts var atšķirties pat par 60%, tādēļ darbinieki nereti dod priekšroku darbam valsts iestādēs.

Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte: “Iespējamais risinājums ir, piemēram, Lietuvas pieredze, kur valsts līmenī ir noteikts minimālais nodrošinājamais atalgojums, ko sedz valsts, un pašvaldības piemaksā papildus par izglītību, papildu kompetenci, par papildu darbinieku iesaisti, jo kolēģi runā, ka tas varētu būt līdzīgs modelis, kā, piemēram, pedagogiem vai medicīnas iestāžu darbiniekiem.”

Labklājības ministrijā uzsver, ka jaunākie pieejamie dati par 2024. gadu liecina – kopumā trūkst 440 darbinieku, no tiem 121 ir sociālie darbinieki. Lai gan darba tirgū ienāk jauni speciālisti, to skaits un pieejamība nav tik liela un strauja, kā gribētos.

Labklājības ministrijas Sociālā darba un sociālās palīdzības politikas departamenta direktore Ilze Skrodele-Dubrovska: “Nav man tāds pētījums par vidējo vecumu, kas jomā strādā, bet, kā kolēģi saka, darbinieki noveco un tā maiņa varbūt nav tik strauja, kā vēlētos.”

Kā norāda sociālajos dienestos, trūkstošo darbinieku dēļ pakalpojumu pieejamība netiek mazināta, bet to veic kā papildu darbu esošie darbinieki, bet arī šeit esot svarīgi domāt, lai viņi neizdegtu un paliktu strādāt nozarē.