Valdis Zatlers, latviešu ārsts un politiķis, tautai atmiņā noteikti palicis kā prezidents, kura laikā tautai tika dota iespēja referenduma gaitā balsot par Saeimas atlaišanu. Latviju Valdis Zatlers vadījis no 2007. līdz 2011. gadam. Šobrīd bijušais prezidents strādā ar kultūras projektiem un joprojām darbojas arī ar ārpolitikas jautājumiem.
Ņemot vērā šī brīža tautas neapmierinātību ar vairākiem politiķu pieņemtajiem lēmumiem, valsts svētku priekšvakarā aicinājām bijušo prezidentu uz sarunu, atskatoties gan uz viņa paša ceļu politikā, gan runājot par šobrīd aktuāliem un sasāpējušiem jautājumiem.
Vai Jūs joprojām kāds uzrunā par prezidentu?
Es pats tam īpaši nepievēršu uzmanību, jo man nav tik svarīga uzrunas forma, bet ir gadījumi, kad mani uzrunā kā prezidentu Zatleru, ārzemēs tas notiek gandrīz simtprocentīgi.
Kāda bija vide, kurā Jūs augāt? Kur bija latviskuma sakne? Vai dziedājāt korī, dejojāt tautas dejas?
Korī manā laikā dziedāja gandrīz visi, un Dziesmu svētkos piedalījās gandrīz visi – tā bija tāda norma, pati par sevi saprotama. Tautas dejas gan neesmu dejojis. Bet latviskums ir nācis caur ģimeni, caur ģimenes bibliotēku, kas mūsu mājās bija ļoti vērtīga, arī caur aizraušanām – monētu, pastmarku vākšanu – tur jau tā Latvija bija joprojām dzīva, bija pastmarkas ar uzrakstu “Latvija”, bija slavenie pieclatnieki, divlatnieki ar uzrakstu “Latvijas Republika”. Tā ka tā apzināšanās, ka eksistē tāda Latvijas Republika, sākās jau pašā bērnībā.
Ko Jūs darījāt, kad sākās atmoda?
Es biju tādā pārmaiņu periodā, bija sajūta, ka dzīve apstājusies, neskatoties uz to, ka tajā laikā biju gados jauns. Apkārt daudz intensīvāka tolaik kļuva arī rusifikācija, ko tagad visi ir aizmirsuši, tas bija diezgan nepatīkams laiks, arī manā profesijā. Man gan paveicās, jo strādāju Rīgas 2. slimnīcā, kur bija latviska vide, un arī dokumentus mēs rakstījām latviski, bet bija arī citas slimnīcas, kur dokumentus vēl līdz 1994. gadam rakstīja krievu valodā. Bija izvēles, kuras bija jāizdara, un, kamēr atmoda nebija sākusies, bija domas par to, kā no šejienes tikt prom, jo es negribēju, lai mani bērni tiek pārkrievoti. Bet, kad sākās atmoda, tad vairs nebija jautājumu – ar pilnu krūti iekšā. Pirmajās reizēs, kad man tauta bija jāuzrunā par šo tēmu, man nedaudz drebēja gan sirds, gan runa, bet uzreiz bija skaidrs mērķis, ko mēs gribam sasniegt, un tās domas, ka no šejienes jābēg – tās pazuda vienā mirklī.
Kā izvēlējāties ārsta profesiju?
Kā vienmēr – nejauši. Viss dzīvē notiek nejauši. Mani vecāki manā vietā neko neplānoja, es, īstenībā, gribēju studēt valodas, bet desmit cilvēki no manas klases aizgāja studēt medicīnu, un es aizgāju līdzi. Manuprāt, šiem mirkļa piedāvājumiem un iespējām ir jāļaujas, ja vien nav ļoti spēcīgu argumentu, kādēļ nē. No tā sastāv dzīve – no jaunām durvīm, vārtiem un iešanas pretī nezināmajam.
Cik saprotu, tad šobrīd Jūsu dzīve nav saistīta ar medicīnu.
Kā tad nav! Es esmu normāls pacients! [smejas] Tā ir mana saikne ar medicīnu. Bet, ja jūs tā jautājat, vai no medicīnas var aiziet prom, aizcērtot durvis, tad es teikšu, ka nevar gan. Tas ir cits domāšanas veids un dzīves uztveres veids, kas man nav mainījies. Tomēr tā ir bijusi liela daļa manas dzīves pieredzes, un bez tās es nebūtu es pats – nemēdz būt bijušo ārstu.
Kas ārstus atšķir no citu profesiju pārstāvjiem, kādas prasmes tiek izkoptas šajā arodā?
Ārsti satiekas ar ļoti dažādiem cilvēkiem, no ļoti dažādiem slāņiem, viņi ir spiesti meklēt kontaktu ar viņiem, viņus uzklausīt, viņus saprast, līdz ar to šī spēja klausīties uz saprast ir daudz augstākā līmenī. Mūsdienās gan medicīna sāk dehumanizēties, parādās daudz vairāk tehnikas, nevis sarunu ar cilvēku; es vienmēr jautāju, ar ko atšķiras labs ārsts no ļoti laba ārsta? Labs ārsts ir tas, kurš visu zina un prot, ievēro vadlīnijas, bet ļoti labs ārsts – domā. Un domā par pacientu.
Visas šīs kvalitātes Jums ir palīdzējušas izveidot arī veiksmīgu politiķa karjeru.
Tieši tā, šī pieeja un prasmes jau nepazūd – politikā iet ar visu dzīves bagāžu, tas, kas ir vērtība, un kas nav – nemainās. Tāpēc mums ir tik dažādi politiķi.
Vai Jūs gribējāt kļūt par prezidentu?
Noteikti nē, es sāku par to domāt tikai tad, kad man piedāvāja kandidēt. Vai es interesējos par politiku? Jā. Bet es sevi neredzēju kā politiķi. Es arī nekad neesmu centies kļūt par priekšnieku jebkurā citā amatā, bet ik pa brīdim nezin kāpēc par tādu kļuvu – tie apstākļi bieži vien sagadījās tādi, ka man atlika vien piekrist. Viens, ko es tiešām gribēju – būt labs ārsts – tas gan bija mans mērķis.
Kāda bija Latvija tajā laikā, kad Jūs bijāt prezidents?
Latvijā tajā laikā bija diezgan dumpīga sabiedrība, kas visu noliedza, kas gribēja visu mainīt, kas domāja, ka neviens nav labs un visi ir korumpēti – tas bija tāds īpatnējs fons – tolaik man prasīja, ko es ēdu un kurā veikalā to esmu nopircis. Jautājums “Cik maksā piens?” intervijās bija absolūta norma, un es teicu, ka es pienu nedzeru, es nezinu, cik tas maksā, es varu pateikt, cik elektrība maksā, jo par to gan es katru mēnesi saņemu rēķinu. Tas bija tāds visa apšaubīšanas periods, un, tajā pašā laikā, sākās ekonomiskā krīze. Mēs samazinājām algas, bija jāiziet cauri noteiktām grūtībām, un uz šo brīdi daudz kas ir mainījies, šobrīd vairs politiķiem neprasa, cik maksā piens.
Jūs esat vienīgais prezidents, kas deva tautai tiesības atlaist Saeimu, ierosinot referendumu – vai esat kādreiz nožēlojis šo lēmumu?
Man vislabāk patīk, ja to sauc par legālu valsts apvērsumu, valsts apvērsumu ar likumīgiem valsts līdzekļiem, lai gan sākumā šim formulējumam tika piedēvēts negatīvs konteksts. Es neesmu nekad to nožēlojis, un, jo vairāk gadu paiet, jo vairāk es saprotu, ka viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Tas nebija pašmērķis, atlaist Saeimu, tā nebija arī nekāda atriebība, lai gan ar to arī tika spekulēts – situācija bija tāda, kāda tā bija, un jaunas vēlēšanas bija nepieciešamas, lai sapurinātu cilvēkus un arī politiķus. Man arī šodien prasa, vai šāds solis būtu nepieciešams – šodien, manuprāt, tādam solim nebūtu nekāda iemesla, šodien pat nav nekādas līdzības ar to brīdi. Tolaik tā tiešām bija tāda, varētu teikt, parlamenta izšķīšana, kad mēs redzējām, ka viņi nevar pieņemt lēmumus saprotamā veidā.
Kādu Jūs redzat šī brīža Latviju?
Cilvēki sāk pēkšņi pamosties, sāk aktīvāk paust savu viedokli, piedalīties politiskajos procesos, un, protams, līdz ar to pamostas arī politiķi. Ja mēs paskatāmies ar kādu ātrumu viņi reaģēja, atpakaļ atdodot to likumu [red. Par Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu], praktiski momentāli, lai, Dieva dēļ, tikai protesti neturpinātos, jo ir skaidrs, – jo ilgāk turpinās protesti, jo tos ir grūtāk apturēt. Ik pa brīdim, kad mēs paliekam miegaini, ir vērts atmosties.
Tad šīs ātrās reakcijas ir mērķis apturēt protestus vai tomēr atrisināt problēmu pēc būtības?
Pirmajā mirklī tas bija īstermiņa mērķis – apturēt protestus, pēc iespējas samazināt šo cilvēku augošo aktivitāti, nobremzēt to. Un, jāsaka, ka pati Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, un to vajag saukt pilnā vārdā, pretējā gadījumā šī konvencija mums šķiet kaut kāds mistisks tēls – tā ir spēkā. Tā nav atcelta. Te ļoti svarīgi ir diskutēt un saprast, ka tā neveiksmīgā vieta pašā konvencijā, kas ir dažādi interpretējama, par to Latvijā pašiem ir jātiek skaidrībā, pieņemot par šiem jūtīgajiem jautājumiem atsevišķus likumus – mēs varam pieņemt atsevišķus likumus savā valstī, kas regulētu tieši to, par ko cilvēki tik ļoti uztraucas.
Tas, ka konvencija joprojām ir spēkā, daudz kur tiek saukts par “demokrātijas beigām”, jo Saeimas vairākums tomēr bija lēmis citādi, kas nozīmē, ka Saeimas lēmumam mūsu valstī nav varas. Kā Jūs to komentētu?
Demokrātiskas valsts beigas būs tikai tad, kad mēs pārstāsim ievērot demokrātijas pamatprincipus, un demokrātijā, pirmkārt, ir jāatzīst, ka cilvēkiem var būt dažādi viedokļi, arī pretēji. Un viņi drīkst šos viedokļus gan paust, gan censties pierādīt, ka tieši viņu viedoklis ir pareizākais. Protams, dalīt uzreiz – “pareizie” un “nepareizie” – ir ļoti muļķīgi. Mums ir jāuzklausa visi, jāmēģina saprast, un tad jālemj, ko tas vairākums, un šeit es domāju tieši tautas vairākums, domā un deleģē saviem deputātiem. Tautai pieder vara, tā rakstīts mūsu Satversmē.
Tas muļķīgākais ir tas, ka cilvēki ik pa brīdim iedomājas, ka viņiem ir teikšana par to, kas ir “pareizs” un kas ir “nepareizs”, un tā nav tikai Latvijā, tā bija izteikta tendence arī rietumos, un, pilnīgi agresīvi uzbrūkot tiem, kas domā savādāk, mēs neko neatrisināsim, mums ir jāuzklausa arī visi tie, kas domā savādāk, pretējā gadījumā tas viss pāriet tādā kliegšanā un bļaušanā, kur viens otru nesaprot, viens uz otru apvainojas un tā tālāk.
Kāda ir Jūsu nostāja? Jūs esat par vai pret konvencijas denonsēšanu?
Es uzdošu jums pretjautājumu – vai šo divu gadu laikā, kamēr konvencija strādā, tā ir nodarījusi kaut ko sliktu kādam Latvijas cilvēkam, cilvēku grupai, tautai kopumā vai valstij kopumā? Šādus argumentus neviens nemin, tāpēc, es domāju, ja jau mēs esam viņu pieņēmuši, vajag domāt, kā to izmantot. Kā jau minēju, var domāt par atsevišķiem likumiem, kas regulētu tās sadaļas, par kurām cilvēki tik ļoti uztraucas, tas ir politiķu rokās. Un te nav jāpieņem deklarācija, bet likums, jo, pieņemot deklarāciju, tas parasti ir ātrs un emocionāls balsojums, bet tajā brīdī, kad tiek strādāts pie likuma, tiek apsvērti visi “par” un “pret”, kas likumam der un kas neder, tiek skatīti riski un tiek nodrošināts, ka nebūs konfrontācijas starp cilvēkiem.
Minējāt, ka joprojām strādājat arī ar ārpolitikas jautājumiem – kāds būtu Latvijas tēls no ārpolitikas skatupunkta, ja mēs tomēr no konvencijas izstātos?
Noteikti būtu negatīvs novērtējums, bet arī to mēs dažreiz pārvērtējam – ja mēs dzīvojam demokrātiskā Eiropā, tad arī šajā līmenī vienam otru ir jārespektē otra lēmumi. Tādas situācijas, kad vairākums valstu saka kādai vienai: “Fui, jūs dīvaini rīkojaties!” – tas notiek ik pa brīdim, tā ir demokrātija, un no tā nevajag baidīties. Skaidrs, ka reakcija būtu, bet tā vairāk būtu īstermiņa reakcija, kad uz mums paskatītos kā uz tādiem dīvainīšiem – pieņemat kaut ko, un tad pēc diviem, gadiem atceļat, nu ko tad, vai nevarējāt uzreiz izdiskutēt? Pie tam – tie paši cilvēki. Kas notiek viņu galvās? Tas ir dīvaini. Bet risinājums savēlēt nākošos un skatīties, ko tie darīs, ir samērā racionāls. Tas nomierina un dod laiku diskusijām, strīdiem, arī likumu pieņemšanai, kā es jau minēju.
Mums nesen bija vēl viens protests bēgļu atbalstam – kā vērtējat šo jautājumu Latvijā, ņemot vērā, piemēram, skumjo Zviedrijas piemēru un situāciju uz Baltkrievijas robežas?
Šis tiešām ir uzbrukums visai Eiropai, nevis tikai Latvijai. Šī ir organizētā migrantu plūsma – vai tā būtu kriminālorganizāciju veidota plūsma, vai tā ir specdienestu organizēta plūsma, kā tas ir Baltkrievijā – tas neko labu nenodara, jo bieži vien paši cilvēki nesaprot, kādēļ viņi nokļūst uz robežas, un bieži vien viņiem nav arī atpakaļceļa. Visiem šiem migrācijas regulējumiem ir jābūt ļoti striktiem. Varbūt ne tik traki kā Vācijā, kur katrs punktiņš ir jāpārbauda un ļoti birokrātiski viss ir, bet pēc būtības. Mums ir jāsaprot, ka, lai nezaudētu mūsu kultūrtelpu un ierasto vidi kā mēs viens ar otru līdzdarbojamies, mums ir jāskatās, cik lielu cilvēku skaitu mēs varam integrēt. Es saku “integrēt” nevis “asimilēt”, jo starp mums vienmēr būs ļoti liela atšķirība, starp itāliešiem un vāciešiem, starp latviešiem un krieviem – vienalga, cik mēs ilgi kopā dzīvosim. Bet šie te, kas ienāk no pilnīgi citas kultūras, ir saprotams, ka cilvēki, kas viņus ierauga, uzdod sev jautājumus par to, vai mēs spēsim ar viņiem sadzīvot, vai viņi būs bīstami, kādi ir mērķi no viņu puses – vai viņi te grib iedzīvoties, vai panākt tādu skaitli, kas vienkārši maina lietu kārtību pašā Latvijā – to nedrīkst pieļaut, tam jābūt monitorētam un regulētam procesam – ja tas ir legāls – jā, bet, ja tas ir nelegāls – nē, strīpa pāri un nekas nedrīkst notikt. Nedrīkst likt vienādības zīmi starp legālu migrantu un nelegālu migrantu. Tas ir tas pats, kas likuma pārkāpējs.
Mūsu kultūra ir maza, bet ļoti iesakņota šajā vietā mēs viņu neļausim nekādā veidā atšķaidīt. Mūs ir mēģinājuši atšķaidīt diezgan ievērojami padomju kolonizācijas laikā, un tomēr mēs visi izdzīvojām un noturējāmies. Protams, var teikt, ka mums ir daudz problēmu, bet mēs esam spēcīga tauta.
Kāda ir Jūsu nostāja pret krievu valodas izzušanu no skolas vides un no 2026. gada – arī no sabiedriskajiem medijiem, atsevišķi paskatoties tieši uz situāciju Latgalē, kur etniskais sastāvs vienmēr ir krasi atšķīries no pārējās Latvijas?
Visi šie soļi ir jādara ļoti uzmanīgi un jāsaprot, ko mēs gribam panākt. Kā piemēru minēšu to, ka kādreiz bija strīdi, vai vajag pieļaut politiskās debates krievu valodā – nē, Latvijā politika ir jāveido latviešu valodā, un tur nav vispār jautājumu. Tajā pašā laikā tika slēgts Latvijas Radio 4, kur mēs varējām labi redzēt, kā krievvalodīgie domā, kā viņu doma attīstās, kā ar katru gadu viņi kļūst tuvāki Latvijai. Tas ir aizvērts. Un tā naivā doma, ka abās valodās cilvēki izteiksies vienādi par vienu un to pašu, ir neiespējami. Valoda ir kods, pirmkārt. Pat, ja jūs tulkojat, jūs nevarat iztulkot emocijas, izteiksmes veidus un līdzekļus, tāpēc to nevajadzētu nekādā veidā apkarot. Mums svarīgākais ir apkarot komunismu, impērismu un šovinismu cilvēkos, un, ja mēs to izdarām, tad mums arī tā krievu valoda nav nekāds šķērslis. Bet mēs esam ieraduši darīt lietas tā, lai tās ir vieglāk izdarīt.
Tad, kad pieņēma Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, tas bija sen, sen atpakaļ, es vēl biju prezidents, es teicu, ka obligāti vajag ielikt punktu, ka nevienā platformā nav atļauta reklāma krievu valodā, tieši reklāma, jo tādā veidā mēs nevienam nenodarām pāri – toreiz nebija iespējams pārliecināt Saeimas atbildīgo komisiju, ka tas būtu jāizdara, un tas būtu daudz efektīvāk, nekā, pieņemsim, slēgt Lavijas Radio 4, jo tas bija tiešām veiksmes stāsts mūsu kopdzīvošanā. Tāpat kā Čehova teātris – tas ir veiksmes stāsts – cik ir daudz latviešu aktieru, režisoru, latviešu publikas. Te parādās tas, ko es teicu – mēs nekad nebūsim vienādi, mums ir jāizrāda interese vienam par otru, tā notiek šīs savstarpējās izpratnes veidošana.
Ja mēs runājam par krievu valodu tieši Latgalē, tad mēs nevaram iet pret realitāti. Ir jāpiemēro tādas metodes, kas cilvēkiem der, un tas ir jādara ļoti uzmanīgi – ja krievvalodīgos šajā reģionā atbalstīs un sapratīs, tas būs daudz vērtīgāk, nekā braukt ar buldozeriem un visu nolīdzināt, sakot, ka jums te nav vietas.
Valsts visu laiku attīstās, un arī sabiedrība arī visu laiku attīstās – tā, kā mēs runājam šodien, pirms 20 gadiem mēs tā nebūtu runājuši.
Ja mēs runājam tieši par valodu, paskatieties uz veikala izkārtnēm – tur, kā vecos laikos teiktu, ir pilnīgs esperanto, milzīgs valodu samiksējums, daži negrib likt latviskus nosaukumus, daži grib tuvoties rietumnieciskajiem – varbūt jāpadomā par labākajiem latviskajiem nosaukumiem un jādod balvas to autoriem, tā veidojot dzīvu valodas vidi sev apkārt ikdienas reālijās. Mums ir jāiemācās būt cilvēcīgiem, lai panāktu to, ko mēs gribam panākt.
Ņemot vērā visu, par ko šodien runājām – kāds būtu Jūsu novēlējums Latvijai svētkos?
Mīliet savus bērnus, jo tā ir mūsu nākotne.