Valmiera ir pilsēta, kas kopš pilnmēroga kara sākuma kļuvusi par drošām mājām daudziem ukraiņiem. Vakar visā pasaulē un arī tepat Valmierā tika atzīmēta Ukrainas Neatkarības diena.
Svinīgās dziesmas ukraiņu valodā šoreiz skanēja īpaša iemesla dēļ – Valmierā izveidojusies liela ukraiņu kopiena, kas sanākusi kopā, lai atzīmētu savas valsts svētkus. Daļa no viņiem Latvijā dzīvo jau pietiekami ilgi un ir veiksmīgi iejutušies.
Piemēram, Ivans Kyrpa ir pabeidzis latviešu skolu Cēsīs, iemācījies valodu un tagad skolēniem pasniedz matemātiku. Piedaloties pasākumā, ukrainietis Ivans Kyrpa dalās sajūtās par to, ko viņam nozīmē šī kopā būšana: “Es teiktu, ka tā ir apvienotība kā tāda, vienlīdzība un var sajust cilvēku stāstus. Pārsvarā – tiešām apvienotība.”
Svētku galdu rotāja pašu gatavoti ēdieni pēc ģimenes receptēm no visdažādākajiem Ukrainas reģioniem, un pie katra cienasta bija pielikts arī tā pagatavošanas apraksts. Tradicionālo ēdienu gatavošana ukraiņiem palīdz saglabāt dzimtenes un māju sajūtu brīdī, kad pašiem atgriezties savās mājās nav iespējams. Savukārt par pasākuma kulmināciju kļuva kopīgi izveidotā Ukrainas nacionālā simbola mozaīka.
Tāpat pasākuma apmeklētāji atklāti dalījās pārdomās par to, ko katram nozīmē brīvība. Ukrainiete no Odesas Natalja Grizova Latvijā dzīvo jau četrus gadus un atceras, kā savulaik ar apbrīnu raudzījusies uz Baltijas valstu ceļu pretī neatkarībai: “Mēs svinam šo dienu un savulaik labā nozīmē apbrīnojām jūs – Baltijas valstis –, kad 1989. gadā stājāties roku rokā vienā ķēdē. Mums Ukrainā tas bija ļoti labs piemērs – brīvība, vēlme visiem dzīvot kopā kā lielai ģimenei un valstij, dzīvot un attīstīties. Tāpēc Neatkarības diena man nozīmē ļoti daudz.”
Savukārt ukrainiete Kateryna Kmelevska, kura pavisam nesen pārcēlusies no Slovjanskas uz Valmieru pie savas meitas, neatkarību saista ar iespēju brīvi veidot savu dzīvi un īstenot ieceres: “Būt neatkarīgai man nozīmē spēju brīvi izteikt savas domas un darīt to, kas patīk. Piemēram, visu, ko gribēju darīt savā valstī, es arī darīju – gribēju rīkot kāzas un rīkoju, gribēju strādāt televīzijā un strādāju. Pilnīgi jebko! Jebkuru iespēju, kas man bija, es varēju izmantot.”
Atsaucot atmiņā 1991. gadu, kad Ukraina ieguva neatkarību, odesiete Natalja Grizova spilgti atceras svinības dzimtajā pilsētā un pauž pārliecību par savas tautas nākotni: “Mēs ļoti ilgi neticējām, ka varam būt neatkarīgi no Padomju Savienības un Krievijas, tomēr tas notika, un mums tie bija ļoti lieli svētki. Kā jau vienmēr – Deribasovskas ielā un uz Potjomkina kāpnēm bija svinības. Bijām priecīgi un lepni, ka kļūstam par neatkarīgu valsti, kas var dzīvot un strādāt tā, kā paši vēlamies, nevis pēc pēcpadomju noteikumiem. Mums tas nozīmē ļoti daudz. Viss toreiz bija labi, un ticu, ka arī turpmāk viss būs labi – mēs uzvarēsim, būsim neatkarīgi un brīvi.”
Ukrainas Neatkarības diena Valmierā apliecināja, ka pat tālumā no dzimtenes kopienas spēks un koptās tradīcijas vieno cilvēkus un dod spēku nākotnei.