Veļu laiks latviskajā dzīvesziņā – godinājums un lūgums pēc palīdzības
Gada tumšais un vientuļais laiks līdz Ziemassvētkiem noteikti liek daudz vairāk palikt vieniem un reflektēt par paveikto, kalt nākotnes plānus, arī – aizdomāties par smalkajām pasaulēm mums apkārt.
Dievturība Tieslietu ministrijā kā reliģija atzīta jau pirms 100 gadiem, bet nupat pieņemtais Dievturu sadraudzes likums to atzīst par senu un Latvijai tradicionālu reliģiju un deleģē dievturu svētniekiem tiesības laulāt ar likuma spēku.
Latviskajā dzīvesziņā, kurai seko Dievturība, gada tumšais laiks saistās arī ar cilvēka iekšējiem meklējumiem, spēku uzkrāšanu un nākotnes plānošanu, paturot prātā un godinot no šīs pasaules aizgājušos tuviniekus Veļu laikā, kad viņsaulē esošie tiek mieloti un kad tiem lūgta palīdzība nākotnes plānu veiksmīgā realizācijā. Taču ar Veļiem varot sarunāties arī veidojot savu rituālu individuāli, pielāgojot šo komunikāciju sev.
Atbildes uz jautājumiem par Veļu laika būtību un komunikāciju ar aizgājušajiem no latviskās dzīvesziņas viedokļa sniedza Svētes Dievturu draudzes Jelgavā vadītājs un vīkšējs Bišu Andris:
Vai varat paskaidrot, kāda latviskajā dzīvesziņā ir atšķirība starp dvēseli, garu un veli? Cik esmu dzirdējusi, Velis ir tā dvēseles fragmentācija, kas aizsaulē paliek tādu pat dzīvi dzīvojot, kā šajā pasaulē – ja tā ir, kas notiek ar pašnāvnieku veļiem?
Dažās ezotērajās mācībās apgalvo, ka cilvēkam ir septiņi (vai pat divpadsmit) enerģētiskie apvalki jeb ķermeņi. Latviskajā tradīcijā tādi ir tikai trīs. No raupjās, acīm redzamās un rokām taustāmās matērijas veidotā miesa un dievišķā dvēsele, ko varētu salīdzināt ar domas enerģiju, ir tik atšķirīgas, ka savā starpā var savienoties un nest dzīvības sparu tikai caur veli. Gluži kā smadzeņu impulsus mūsu muskuļiem pārnes nervu sistēma, tā arī velis, kas ir no tik smalkas matērijas, kura spēj saistīties gan ar miesu, gan ar dvēseli, ir tām starpnieks. Šodienas cilvēkam vieglāk saprast, ja ķermeņa smalko apvalku mēs saucam nevis par veli, bet par spoku. Starp citu, dainās tas tiek dēvēts arī par gariņu. Kā jebkura materiāla lieta, arī velis ir iznīcīgs.
Dažādu iemeslu dēļ var būt traucēta veļa starpnieka funkciju izpilde. Mēs to dēvējam par psihisku novirzi, par garīgu slimību. Daudzu cilvēku pieredzējumi dažādās pasaules malās liecina, ka mirušā velis jeb spoks eksistē ilgāk par raupjo ķermeni. Šķiet, ka tas, palicis bez miesas un dvēseles, ne pārāk apzinīgi turpina atdarināt savulaik piedzīvoto. Pašnāvniekam ir smaga pieredze. Tas nozīmētu, ka cilvēks, kurš apzināti izvēlējies beigt savu dzīvi, varētu būt sagādājis šādu pieredzi arī sava ķermeņa smalkajam apvalkam — velim. Tad vikingu Valhalla, kurā turpina cīnīties kaujās dzīvību atdevušie varoņi, šķiet atbilstoša arī mūsu izpratnei.
Kā veikt Veļu mielošanu mūsdienās, teiksim, dzīvoklī? Vai ir variācijas Veļiem pasniedzamajiem ēdieniem? Vai Veļiem obligāti jāpalūdz, lai tie dodas atpakaļ? Ja jā, vai to var izdarīt tikai ar tautasdziesmu vai kā citādi?
Nav divu vienādu koku, nav divu vienādu rituālu. Tos nosaka vietējās iespējas, jūsu puses tradīcijas, vīkšēja izpratne par veicamo pasākumu un daudzi, daudzi citi apstākļi. Teiksim, korekcijas norisē var ieviest slims bērns mājā. Turklāt viss mūsu dzīvē mainās un attīstās. Tas attiecas arī uz ēdienu. Vienīgi dainu iespaidā mēs pieturamies pie tā, ka veļu galdā allaž ir arī biezputra.
Ikvienam rituālam ir skaidri iezīmējamas robežas — kad tas sācies un kad beidzas.
Mans vecaistēvs Rundāles pusē pie Bauskas bērnībā pieredzēja veļu mielošanu rijā. Večiņa iz Tukuma novada Tumes pagasta mums kādā pasākumā stāstīja, ka viņas bērnībā veļu galds klāts laukā zem klajas debess. Abos šajos gadījumos rituāla sākumu iezīmēja uzklāts mielasta galds un varbūt arī neredzamo viesu aicināšana, bet nobeigumu iezīmēja rīta ausma. Bez projām raidīšanas. Abos šajos gadījumos mājenieki gājuši skatīties kas ir ēsts un kādā formā velēnieši te viesojušies – kā putniņi iz debesīm, vai htoniskais pazemes dzīvnieks pele, varbūt kā mājas kaķis. Pēc tā esot zīlēts, kā noskaņoti ir viņas saules viesi un kāds varētu būt to iespaids uz nākamā gada labklājību.
Mūža nogalē mans vecaistēvs klāja galdu virtuvē pie vaļējām durvīm un iedegtas svecītes. Nez vai viņš gaidīja peles pa galdu dancojam, domāju, viņam bija apziņa, ka velēniešiem pietiek ar cienasta smalko, astrālo daļu. Rituāla nobeigumu netiku redzējis, bet to varēja iezīmēt svecītes apdzēšana un durvju aizvēršana. Varbūt pirms tam notika arī viesu izraidīšana. Tā vismaz to darām mēs, Svētes svētnīcā:
Velīši gariņi gulēti mājā,
Gulēti mājā ne aizkrāsnēi!
Izraidīšanai nebūt nav jānotiek ar krāsns kruķi pagultes un kaktus izbakstot, kā minēts kādā tradīcijas pierakstā, vai klaudzinot ar cirvi pie stenderes, tai nav jābūt obligāti dziesmā ietvertai. Nepiedaloties publiskā pasākumā, bet taisot veļu vakaru sev, savai dvēselei, mēs varam runāt arī domās, telepātiski.
Vai svecīšu vakari kapos ir ar līdzīgu būtību Veļu godināšanai?
Gan jā, gan nē. Veļu mielastu tradīciju lielā mērā radījušas seno cilvēku bailes no kaut kā abstrakta, no miroņiem, no to spokiem, bailes no nezināmās viņpasaules, kura rudeņos šķiet pārāk pietuvojusies. Tā ir bijusi pielabināšanās pēc principa:
“Še, Zemes māte, tava daļa,
Neņem pate savu roku!”
Kapos mēs ejam ar pretējām jūtām: ar mīlestību, ar pienākuma apziņu, ar žēlumu pret aizgājēju un sevi, t.i. palicēju, kuram šī nāve nodarījusi pāri. Mēs dodamies ne pie miroņiem, bet pie savām atmiņām, saviem tuviniekiem — ar kuriem labprāt, kaut domās, kaut sapņos — vēl parunātos. Tātad svecīšu vakars ir ar stipri šaurāku un intīmāku jēgu. Veļu mielastā ir abas šīs lietas, bet vairāk misticisma: mēs pieminam gan tuviniekus, gan nezināmo Viņpasauli, dodam tai, lai saņemtu, harmonizējam sevi ar to, cenšamies ietekmēt un veidot savu nākotni.
Kā Jūs skaidrotu Veļu laika būtību?
“Cerokšļa” 90. pantā ir teikts, ka Dievgaldu klāj mirušo tuvinieku piemiņai un mājas svētības dēļ.
Patiesībā veļu vakara jēga nav pagātnes pieminēšanā, nav žēlabās par aizgājušajiem. Veļu vakars ir nākotnes veidošanai. Mūsu nākotnes. Neba velti tradīciju pierakstos maz minēts par konkrētu personu piesaukšanu.
Savu nākotni ļoti palīdz veidot apziņa par esības īsumu un jautājums, ko mēs atstāsim? Vai sliesimies virs tās velēniešu masas? Kā atcerēsies mūs? Varam izaudzēt krietnus bērnus. Tie mūs pieminēs. Bet vērtīgāks ir devums, kas sniedzas pāri savai saimei un tās labklājībai.
Ernests Brastiņš 20 brīvības gados gleznoja, pētīja un uzmērīja lielāko daļu Latvijas pilskalnu, bija mākslas teorētiķis, publicists, Dievturu draudzes izveidotājs un dižvadonis. Pievērsās nevien tēlotājai, bet arī lietišķajai mākslai, latviešu vēstures izpētei, tautastērpu un rotu ornamentikai, kultūrpolitikai, sarakstīja vairākas grāmatas.
Ziniet teiku par cilvēka mūža garumu? Manā pārstāstā tas notikums bija šāds:
Ejot pa pasauli veca nabaga izskatā, Dieviņš ieraudzīja večuku, kurš nokritušās sētas vabiņas sēja atpakaļ ar salmu gurstēm. “Tās taču ātri sapūs un izjuks, darbs būs vējā!”, sacīja Dieviņš. Vecītis atmeta ar roku: “Manam mūžam pietiks!”
Pēc pārsimt gadiem Dieviņš redz to pašu večuku taisām sētu, bet jau no ozolkoka bluķiem. “Tā nu gan būs nopietna būve”, Dieviņš brīnās. Vecītis saka: “Es laikam nāvei neesmu pa zobam. Visi mani radi un paziņas apmiruši jau sen senos laikos, bet es tik dzīvoju! Tāpēc man jātaisa sētu, kas simtiem gadu kalpos.” Kā viņš to pateicis, tā ķēris rokas pie sirds un pakritis beigts. Un kopš tās reizes tautasdziesma saka: “Tās dieniņas nezināju, kad zūd manis augumiņš!”
Likās, ka Dievs man devis vēl 10 gadus, kuros es varu būt pietiekami ražīgs. Bet te pēkšņa avārija un trauma man atņēma fiziskās spējas: paliku tikai ar kreiso normāli funkcionējošu roku.
Pirms pāris nedēļām nokrita un palika guļošs mans 89 gadīgais tēvs. Taisa pamperos, kurus jābrauc mainīt. Jāmazgā palagus. Bet vismaz ēdienu viņam padot vēl varēja 92 gadīgā māte. Aizvakar nokrita arī viņa un nu ir slimnīcā. Kādam nepārtraukti ir jābūt pie maniem vecīšiem. Vēl nezinu, kā mēs to atrisināsim. Ar šo stāstu gribēju pateikt, ka ražīgie 10 gadi par kuriem biju tik pārliecināts, var pēkšņi un uzreiz pārtrūkt! Lūk, tā ir veļu vakara patiesā jēga: likt apzināties, cik ļoti ir jāsteidz dzīvot! Dzīvot pilnasinīgi, kā Brastiņu Ernestam, kā Krišjānim Baronam. Laiku izniekot un zaudēt ir pārāk viegli!