Folklorista Gata Ozoliņa ieskatā dievturība Latvijā pilnveidojusies 20. gadsimta. 20.–30. gados un pastāv arī mūsdienās. Dievturība attīstīta radošu personību (galvenokārt literātu, mākslinieku, mūziķu) vidē, tā kalpo par latviešu tautas un latviskās kultūras turpmāku pastāvēšanas pamatu. Šobrīd Latvijas Dievturu sadraudzei ir 600 piederīgo, un nupat, pēc vairāku gadu darba pie atsevišķa likuma izstrādes, dievturība Latvijā atzīta par oficiālu reliģiju.
Kāds ceļš ejams, lai reliģiskās grupas darbību atzītu par tradicionālu reliģiju Latvijā, vaicāju Uģim Nastevičam, (Ph.D., Mg. paed.), Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītājam.
Dievturi par šo jau vairāk nekā simt gadu domājuši, sapņojuši un cerējuši. Bet tā aktīvi sākām pie šī jautājuma strādāt no 2018. gada, kad Saeimā bija priekšlikums noteikt, kas Latvijā ir tradicionālās reliģiskās grupas. Arī Reliģisko organizāciju likumā tika skatīts jautājums par dievturu līdztiesību, kas sākotnēji neguva pietiekami lielu atbalstu, bet fakts, ka dievturības jautājumi tika apspriesti veselu stundu Saeimas sēdē, rosināja pārdomas par to, kāpēc dievturība nebauda savā cilmes zemē līdztiesību reliģiskajā jomā. Tad, 2022. gadā sekmīgi virzot jautājumu par laulāšanas tiesībām, 2023. gadā Civillikumā tika iekļauts dievturu vārds līdzās tām reliģiskajām grupām, kuru svētnieki ir tiesīgi izsniegt laulības apliecību. Taču, kad trešais lasījums bija noticis, Latvijas Republikas Saeimas Juridiskais birojs norādīja uz savdabīgu situāciju. Visām pārējām reliģiskajām grupām, kurām ir tiesības laulāt, pastāv atsevišķs likums, savukārt dievturiem šāda likuma nebija bijis. Tas nozīmēja, ka, ja laulāttiesības stātos spēkā ar iekļaušanas brīdi Civillikumā, rastos precedents, ka laulāttiesīgi ir arī tie, kam nav sava likuma. Tādēļ Juridiskais birojs pieprasīja, ka arī dievturiem jābūt savam likumam, kā tas ir citām reliģiskajām savienībām. Tobrīd mums jau no 2022. gada bija sagatavota iestrāde šādam likumam, pie kā turpinājām strādāt, ilgāk kā gadu saskaņojot likuma tekstu ar ministrijām — tā kā Latvijā iestādes var atbildēt 30 dienu laikā, atbildīgās institūcijas lielākoties pamanījās sagaidīt šo 30. dienu, pirms sniegt atbildi. Tādējādi process ievilkās, taču, galu galā, rediģējot likuma tekstu kopā 10 reizes, mēs ieguvām visus “jā” vārdus, un nupat, Veļu mēneša 9. dienā bija zīmīgais trešais likuma lasījums, kad stājās spēkā Latvijas Dievturu sadraudzes likums.
Dievturu kāzas jeb vedības – Toms un Nelda.
Cik saprotu, tad šobrīd jūsu tiesībās ietilpst laulāt pārus, neiesaistot dzimtsarakstu nodaļu?
Civillikums nosaka, ka tie, kas ir piederīgi dievturiem, var tikt laulāti atbilstoši šai kārtībai ar likumīgu spēku, nepiesaistot dzimtsarakstu nodaļu. Ja topošais jaunais pāris lemj, ka viņi grib pieredzēt latviskās vedības, bet vēl nav nolēmuši kļūt par saviešiem, sanāk, ka dzimtsarakstu nodaļas pārstāvis būs jāpiesaista.
Kā strukturāli darbojas dievturu reliģija?
Reliģiskā savienība — Latvijas Dievturu sadraudze — ir virsorganizācija, kuras paspārnē pastāv vairākas saimes, ko citviet sauc par draudzēm. Saime kā reliģiska vienība, kurā ir vismaz 20 biedru, tiek reģistrēta Uzņēmumu reģistrā. Katrā saimē ir ļaudis, kas pieder Sadraudzei un ir balsstiesīgi. Līdztekus saimēm mums ir arī individuālie biedri, un viņu kopas, ko sauc par puduriem. Kad pudurī esošo ļaužu skaits sasniedz 20, puduris var pārtapt par saimi. Biedrus mēs saucam par saviešiem, savieši var veidot puduri (skaitā no 2-20), tad tas var pārtapt par saimi, kas iekļaujas Sadraudzē, un katras saimes vadītājs iesaistās Vecajo padomē, kas strādā ar reliģiskajiem jautājumiem, tai skaitā ar vīkšēju, proti, ceremoniju rīkotāju, atzīšanu un viņu darba pārskatīšanu. Vecajo padomi vada dižvadonis.
Līdztekus tam mums ir ļoti svarīga izglītība, par ko atbild Latvijas Dievturu draudzes struktūrvienība, Latviskās dzīvesziņas skola, kurā mēs ļaujam jaunajiem saviešiem un savietēm pilnveidoties, uzzināt vairāk par dievturu pasaules redzējumu, par vērtībām, un turpat var apgūt prasmes, kas nepieciešamas vīkšējiem, tātad cilvēkiem, kas vada ceremonijas.
Svētes svētnīca.
Vai dievturu reliģijā pastāv dievkalpojumi, grēku atlaišana vai kādas līdzīgas prakses, ko mēs varam novērot citās reliģiskajās grupās?
Dievturi savas attiecības ar Dievu uztur patstāvīgi, individuāli, un personīgām svētdarbībām nav nepieciešama sanākšana kopā. Dievturību var praktizēt katrs cilvēks atsevišķi, lai arī kur pasaulē viņš atrastos.
Dievturi svin gadskārtas svētkus atbilstoši Saules kalendāram. Tie ir Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi, Jāņi, Māras, Apjumības, Mārtiņi un Ziemassvētki, kas ir gadu mija. Tagad esam Veļu laikā, kas ir posms no Apjumībām līdz Mārtiņiem, aptuveni 45 dienas, kad īpaši godinām savas senču paaudzes. Papildus pastāv daudzinājumi sasaistē ar vēsturiskiem noteikumiem, konkrētiem tikumiem, piemēram, saderības daudzinājums, saistībā ar dzimtenes mīlestību un citi. Šie daudzinājumi tiek rīkoti katrā saimē, un tie notiek papildus astoņiem svinamajiem laikiem.
Daudzinājumu, tāpat kā gadskārtas svētku un dzīves godu, norise iespējama gan mūsu galvenajās svētnīcās, kas ir Lokstenes svētnīca pie Pļaviņām un Svētes svētnīca Jelgavā, gan citviet. Latvijā varam atrast gana daudz īpašu koku, īpašu akmeņu, spēcīgu dabas svētvietu, kur tikpat labi šīs norises var notikt.
Dievturu svinamie laiki tiek atzīmēti atbilstoši Saules kalendāram, bet mēs dzīvojam pēc Gregora kalendāra – kā būs ar oficiālajām svinamajām dienām un brīvdienām?
Jo vairāk cilvēku izvēlas svinēt latviskās dzīvesziņas kalendāros svētkus, jo vairāk viņi vaicā, kad būtu īstais brīdis to darīt, un dievturiem šis brīdis ir skaidrs — mūsu tīmekļa vietnē (https://dievturi.lv) atbilstoši cilvēka atrašanās vietai var aprēķināt pārejas brīžus gadā un saprast, kad svētkus sākt svinēt. Protams, Latvijā pastāv arī likums Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām, kur ir norāde pie Jāņiem un Ziemassvētkiem, ka tie ir vasaras un ziemas saulgriežos, taču blakus norādītie datumi pēc Gregora kalendāra tiem neatbilst. Šajā pašā likumā lasām, ka līdzās šiem nostiprinātajiem datumiem ir atkāpe, kas attiecināma uz vecticībniekiem un pareizticīgajiem, ka viņi drīkst atzīmēt svētkus savas konfesijas noteiktajos datumos. Šāda atkāpe Latvijā ir bijusi spēkā jau no 1990. gada, kad Latvijā vēl darbojās Augstākā padome. Latvijā pastāv Darba likums, kas atsaucas uz to, ka cilvēkam ir garantēts brīvdienu kopskaits, neskaitot svētku dienas — tātad, atkāpe vecticībniekiem un pareizticīgajiem ļauj savus svētkus svinēt viņu konfesiju atbilstošajās dienās. Tas, kas būtu jārisina — nepalielinot un nesamazinot kopējo svētku dienu kopskaitu gadā, ļaut šos astoņu svētku datumus “iztērēt” dievturiem nepieciešamajos datumos, līdzīgi, kā tas bijis iespējams vecticībniekiem un pareizticīgajiem, kuri savu gada ritumu balsta Jūlija kalendārā. Mums pie tā vēl ir jāstrādā, jo tas ir būtiski arī plašākai sabiedrības daļai.
Lokstenes svētnīca.
Tradicionālās reliģijas statusa piešķiršana dod dievturiem ne vien tiesības laulāt, bet arī strādāt kā kapelāniem militārajās instancēs, cietumā, slimnīcās — vai plānojat strādāt arī šajās jomās?
Kapelāna nosaukums latviešu valodā ir “dvēseļkopējs”, un kapelāna darbība ir dvēseļkopšana. Tā ir ļoti būtiska sastāvdaļa no cilvēka garīgās dzīves. Protams, cilvēks var vērsties pie psihologa vai kāda cita cilvēka, kas palīdz pārvarēt garīgos izaicinājumus, bet arī dievturi, gluži tāpat kā citas reliģiskās grupas, sniedz šādu palīdzību. Kaut arī Ministru kabineta noteikumi par kapelānu dienestu jau no 2010. gada paredz dievturiem tiesības izvirzīt kapelānus, līdz šim mūsu atsevišķā likuma neesamība bija kavēklis. Ceram, ka tradicionālās reliģijas statuss pavērs ceļu tiem dievturu svētniekiem, kuriem ir šāda vēlme — palīdzēt cilvēkiem vietās, kur citādi svētnieka atbalsts nav pieejams.
Kas attiecas uz grēka atlaišanu, grēka jēdziens dievturībā nepastāv, bet pastāv goda un kauna pretstats — ir rīcība, kas ir godpilna, un ir rīcība, kas ir kauna lieta. Raugāmies, kā cilvēks var mainīties, augt un attīrīties no līdzšinējiem sārņiem, kļūstot par labāku cilvēku, tiekot galā ar savām ikdienas likstām un paraugoties uz esošo situāciju no cita skatupunkta.
Kas dievturiem ir godpilns un kas — kaunpilns?
Visa pamatā ir tikumi. Pamattikums ir — esi labs! Labestība. Seko paštikumi — esi gudrs, darbīgs, daiļš un līksms. Tas ir tas, kā mēs paši pret sevi attiecamies un kā mēs rīkojamies. Tad mums ir četri ļaužtikumi — esi mīļš, saderīgs, devīgs un taisnīgs, tas ir veids, kādā mēs attiecamies pret citiem. Un visbeidzot ir dievtikums — esi dievbijīgs! Tiecamies sevī izkopt to, ko iemieso Dievs, Māra un Laima mūsu tautas dziesmās. Šiem visiem tikumiem pretī, protams, ir netikumi, no kuriem cenšamies atsvabināties un tapt par labākiem latviešiem Latvijai un labākiem cilvēkiem cilvēcei.
Vai var teikt, ka dievturu Bībele ir Dainas?
Mūsu tautas garamantu lielāko īpatsvaru veido tieši Latvju Dainas. Abus vārdus rakstām ar lielajiem sākuma burtiem, jo šos avotus uzskatām par saviem svētajiem rakstiem. Latvju Dainās varam atrast atbildes uz pilnīgi jebkuru jautājumu, ar ko cilvēks dzīves laikā var saskarties. Kad domājam par to, ka ir, piemēram, civilizācija, kas cilvēcei ir sniegusi šaujampulveri, kāda civilizācija sniegusi pasaulei likumu kārtību, kādi ir snieguši medicīnu un tā tālāk. Latviešiem ir tautas dziesma pilnīgi katrai dzīves situācijai — Latvju Dainas ir pasaules atzīts UNESCO mantojums, tās ir sastopamas visos Latvijas vēsturiskajos novados, un redzam, ka tajās aprakstītās vērtības dažādos nostūros neatšķiras. Tas ir ļoti svarīgi, ka neesam izkaisīti — mēs esam kopā.
Kā es varu kļūt par dievturi?
Ceļš uz dievturību katram ir ļoti daudzveidīgs, un nereti ir tā, ka daži cilvēki, sākot piedalīties dievturu norisēs, saprot, ka viņi visu dzīvi ir bijuši dievturi. Tas ir ļoti personisks ceļš. Bet, ja par to, kā var kļūt par savieti un iekļauties Latvijas Dievturu sadraudzē, ir noteikta kārtība — sākumā jāaizpilda pieteikuma veidlapa, kas pieejama mūsu mājaslapā. Saņemot pieteikumu, mēs šos cilvēkus priecājamies redzēt mūsu klātienes notikumos, sarunāties ar viņiem, iepazīties ar viņu stāstiem. Tad seko saviešu uzņemšana, kad jaunpienācēji liek labo kāju uz akmens un pauž savu saderības solījumu liecinieku un Dieva priekšā, kļūstot piederīgi Latvijas Dievturu sadraudzei. Līdz ar šo soli, savieši iegūst balsstiesības Sadraudzē, kur lemjam par Sadraudzei svarīgiem jautājumiem. Taču kļūšana par savieti nav obligāta, lai koptu dievturu tradīcijas. Esam gan Latvijā, gan Austrālijā, gan Lielbritānijā, gan ASV, gan Kanādā, gan Brazīlijā — dievturiem Saule nenoriet.
Kā faktu, ka dievturiem piešķirts tradicionālās reliģijas statuss, uztver citu reliģisko grupu pārstāvji Latvijā?
Par to varam spriest pēc komentāriem, kas atrodami tīmeklī un sociālajos medijos — redzam ļoti polāru komentāru klāstu — ir ļaudis no dažādām reliģiskajām grupām, kas ir gandarīti un priecīgi par šo ziņu, ka savā cilmes zemē dievturi guvuši sekmes līdztiesības ziņā, bet ir arī gana ļaužu, kas saredz apdraudējumu savai ticības stājai, savai ticības tradīcijai. Reakcijas ir dažādas. Vienlaikus mēs saņemam daudz atzinīgu vārdu no cilvēkiem citviet Eiropā, kur pastāv līdzīgas garīgās tradīcijas, etniskās reliģijas, kas ir apvienojušās Eiropas Etnisko reliģiju kongresā — viņi jūtas iedrošināti ar Latvijas Republikas Saeimas pieņemto lēmumu attiecībā uz mūsu reliģiju un saredz to kā iespēju runāt par sev vien raksturīgo etnisko reliģiju tiesībām savās valstīs — tas ir katras tautas pašapziņas jautājums.