Daudz graudaugu, daudz garšvielu un maz gaļas un dārzeņu – tāda bijusi ēdienkarte vidusslaikos. Kā pagatavot ēdienus vidusslaiku gaumē, piemēram, piparkūkas bez cepšanas, lasiet rakstā!
Ēšana ir viena no senākajām cilvēces baudām. Mūsdienu iespējas un produktu dažādība gan būtiski atšķiras no vidusslaiku virtuves. Pirms sešiem, septiņiem gadsimtiem atšķīrusies arī pilsētnieku un zemnieku ēdienkarte. Kā skaidro vēsturniece, rekonstrukcijas un eksperimentālās arheoloģijas grupas ”Senzeme” dalībniece Gunta Deģe, liecību par lauku iedzīvotāju uzturu viduslaikos esot ļoti maz. ”Galvenokārt ēda dažādus graudaugu produktus. Putras, biezeņus, maizi dažādos veidos. Gaļu ļoti, ļoti nedaudz, drīzāk kā našķi, kā aizdaru. Saknes arī.. nu, tā… daudz kāpostus, rāceņus, rutkus, bet pārsvarā graudaugus. 75% dažādus graudaugus,” viņa skaidro.’
Turklāt, pretēji mūsdienu uzskatiem, ka dārzeņi pēc iespējas vairāk jālieto svaigā veidā, viduslaiku ēdienkartē tos svaigā veidā neesot iekļāvuši, skaidro Gunta Deģe: ”Jā, tieši tā, gatavoja, jo uzskatīja, ka tajos ir mazāka uzturvērtība, un tas vienkārši nav pareizi – ēdiens ir jāpagatavo.” – Kura viduslaiku recepte jums pašai no mūsdienu skatu punkta šķiet visnesaprotamākā? “Pirmkārt, dažādais garšu savienojums. Piemēram, siļķe ar cukuru un vēl viskaut kādas īpatnības. Bija viena recepte, kā gatavot gaļu bez uguns. Ņem gaļu ar garšvielām, ieliek podiņā. Mazo podiņu ieliek lielākā podiņā, pa starpu saliekot kaļķus un aplej ar ūdeni, uzliek vāku un dodies septiņas jūdzes garā pastaigā. Kad tu atgriezīsies, atradīsi gaļu gatavu. Lūk, tas man šķita ārkārtīgi interesanti. Ja es atradīšu divus podiņus, kuros mēģināt uzvārīt, un kaļķus, tad mēģināšu.”
Lekcijā – meistarklasē Tukuma novada Jaunsātos Gunta Deģe kopā ar palīgiem vārīja miežu putru ar dārzeņiem, un vistu burgundiešu gaumē. Guntas Deģes meita Laura stāsta, ka pieredze ar viduslaiku ēdienkarti esot diezgan liela: ”No pašas bērnības piedalos pasākumos un pēdējos gados arī diezgan daudz pa virtuvi ņemos.” – Kā tev tās vidusslaiku garšas patīk? “Man patīk, garšo interesanti. Man garšo gaļa, un tā ir vienmēr ļoti interesanti pagatavota. Es arī citreiz mājās uztaisu kādu tādu recepti.”
Putras vārīšana.
Laura atzīst, ka salīdzinājumā ar mūsdienu ēdieniem, vēsturiskos pagatavot esot daudz vieglāk: ”Visu samet kopā. apcep, pēc tam visu samet katlā, samaisi, pielej ūdeni, pieber garšvielas un ēd. Tagad, te 15 minūtes jācepina viena puse, vajag trīs gramus tādas garšvielas, bet te tā uz aci.. izskatās labi, un tā arī samet visu.”
Dzīrēs ēdieni gan tikuši bagātīgi dekorēti, bet vienmēr tajos bijis ļoti daudz dažādu garšvielu, no kurām daudzas bija importētas, stāsta vēsturniece Gunta Deģe: ”Tas ir vienkārši, lai parādītu, ka tev ir ļoti daudz naudas, jo safrāns arī tad bija ļoti dārgs, un, ja tu vari vērsi pagatavot ar safrānu, tad tev ir ārkārtīgi daudz naudas. Rozmarīns un muskatrieksts mums šeit vistai arī būs klāt, ko parasti neliek, un arī safrāns vistai būs klāt. Piedod ļoti īpatnēju garšu.”
Meistarklasē Gunta gatavo arī ļoti īpatnēju desertu – piparkūkas, kuru pamatā ir uzvārīts medus, bet, kuras netiek ceptas: ”Ideja tāda – uzvāra medu, kādu brīsniņu to pavāra, un tad medū maisa iekšā garšvielas – koriands, kardamons, muskatrieksts, ingvers, krustnagliņas. Kanēlis atsevišķi un safrāns. Vienkārši no visas sirds ber, jo vairāk, jo tu esi bagātāks.”
Gunta stāsta, ka ar piparkūkām viduslaiku gaumē reiz Ziemassvētkos cienājusi kolēģus. “Es dziedu ”Skandeniekos”, un es cienāju. Es visiem teicu, ka tās ir piparu kūkas. Pirmais bija – ham, tad iepletās acis, un tad bija divas versijas. Vieni teica, dod vēl, citi, tā klusiņām paslēpa un teica – bija garšīgi.”
Pie medus un garšvielu maisījuma piejauc rīvmaizi, un mīca līdz sanāk biezas mīklas konsistence. Tad mīklu izliek uz pamatnes, pārkaisa ar biezu slāni kanēļa un veido cepumu formu. Kad karstais medus ar visām piedevām ir atdzisis, var nobaudīt viduslaiku piparkūkas, kas tolaik neesot bijis tikai Ziemassvētku našķis.