Kopš 2019. gada 27. aprīļa Latvijā atzīmē Latgales kongresa dienu. Šajā dienā pirms 108 gadiem Rēzeknē notika pirmais Latgales latviešu kongress, kurā Latgales latvieši lēma, ka Latgalei jāapvienojas ar pārējiem valsts novadiem. Tas bija Latvijas valstiskuma sākums.
Vai zinājāt, ka līdz 1917. gada kongresam Latgalē dzīvojošie sevi sauca par latviešiem, bet pārējos Latvijas novados dzīvojošos – par baltiešiem? Terminu “latgalieši” ieviesa Francis Kemps, latgaliešu latgaliešu literāts, politiķis un kultūras darbinieks, ar mērķi, novadiem apvienojoties, uzsvērt un saglabāt Latgales latviešu citādo kultūru un valodu.
1917. gads gan Latgales, gan Latvijas vēsturē iezīmē vairāku nozīmīgu notikumu virkni, kas ļāva jau 1918. gadā dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Taču mūsdienās maz saglabājusies izpratne par 1917. gada Latgales kongresu, kura rezultātā Latgale apvienojās ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem.
Lai gan šis vēsturiskais notikums ir viens no stūrakmeņiem tādas Latvijas Republikas izveidei, kādu redzam to šodien, diemžēl joprojām par to nepietiekami tiek stāstīts vēstures stundās skolās.
Sākotnējā latgaliešu kulturālā atmoda, kas savu uzplaukumu piedzīvoja Sanktpēterburgā, kurp brauca studēt latgaliešu inteliģence, Pirmā pasaules kara laikā pārtapa par politisku atmodu. 1917. gada 12. martā Latgaliešu kara upuru palīdzības biedrības telpās Sanktpēterburgā notika plaša Latgales inteliģences, strādnieku un karavīru apspriede, kurā tika debatēts par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes un Kurzemes latviešu apdzīvotajai teritorijai, lai veidotu autonomu veidojumu. Vairums klātesošo delegātu balsoja par apvienošanos (par 43, pret 23), tādēļ tika ievēlēta organizācijas komisija apvienošanās kongresa sasaukšanai. 6.—7. aprīlī Rēzeknē notika Latgales sabiedrisko darbinieku apspriede, kas nosūtīja telegrammu Krievijas Valsts domniekam Jānim Goldmanim, prasot visas latviešu zemes apvienot vienā autonomā apgabalā.
Sapulcē pieņēma lēmumu Rēzeknē sasaukt tautas kongresu, kura delegāti izvēlami pa diviem no katra pagasta vai draudzes, pa 2—4 no strēlnieku bataljoniem, pa vienam no latgaliešu organizētām kolonijām un no sabiedriskiem darbiniekiem. Par kongresa organizācijas priekšsēdētāju ievēlēja garīdznieku, skolotāju, izglītības un kultūras darbinieku monsenjoru Nikodemu Rancānu. Kongresa apsardzei uz Rēzekni tika atvesti ap 40 latviešu strēlnieku Jāņa Rubuļa vadībā.
Kongress norisinājās 1917. gada 26.—27. aprīlī (pēc mūsdienu kalendāra 9.—10. maijā) Rēzeknē. To, ka debates bija karstas, apliecina fakts, ka kongresa pirmajā dienā sēdes vadītāja un prezidija vēlēšana notika no vieniem dienā līdz desmitiem vakarā.
Agris Bitāns, Latgales kongresa lēmumu izpildes padomes priekšsēdētājs (LKLIP), Zvērinātu advokātu biroja EVERSHEDS SHUTERLAND BITĀNS biroja vadošais partneris, zvērināts advokāts, LU lektors:
“Es dūmoju, mes vēļ pilneibā naizprūtam vysu kongresa nūtikšonys nūzeimi, cik tys ir nūzeimeigs na tikai Latgolai, na tikai latgalīšim, bet vysai Latvejai kūpumā. Viesturiski, ja mes pasoveramēs, 108 godi atpakaļ tyka radeits prīkšnūsacejums vaļsts nacejis izveidei, par tū, ka Latgolys latvīši un Baltejis gubernis latvīši dzeivuoja atsevišķuos telpuos i beja vaicuojums, voi jī ir vīna tauta voi nav. Vīna līta beja apsazynuot, ka mes asom vīna tauta, kai vīna vaļsts naceja, i nuokušais sūļs beja, veiduot vīnu kūpeigu vīneibu, kas vāluok kļyva par pamatu Latvejis vaļsts izveidei. Tys beja suokums sovai kai vaļsts nacejis pošapziņai, tai ari darbeibu veikšona, lai izveiduotu myusu vaļsti. Sait, ka kongress ir pyrmais oficialais sūļs, kod divu teritoreju latvīši pasceja, ka jī grib veiduot vīnuotu vaļsts naceju.”
“Es domāju, mēs vēl pilnībā neizprotam visu kongresa notikšanas nozīmi, cik tas ir nozīmīgs ne tikai Latgalei, ne tikai latgaliešiem, bet arī visai Latvijai kopumā. Vēsturiski, ja mēs paskatāmies, 108 gadus atpakaļ tika radīts priekšnosacījums valsts nācijas izveidei, tāpēc, ka Latgales latvieši un Baltijas guberņas latvieši dzīvoja atsevišķās telpās, un bija jautājums, vai viņi ir viena tauta vai nav.”
“Tas bija sākums savas kā valsts nācijas pašapziņai un arī darbību veikšana, lai izveidotu mūsu valsti. Sanāk, ka kongress ir pirmais oficiālais solis, kad divu teritoriju latvieši pateica, ka viņi grib veidot vienotu valsts nāciju.”
Latgales latviešu kongresā neizpalika bez starpgadījumiem. Tolaik spilgtākās personības latgaliešu kultūras un politiskajā kustībā bija Francis Trasuns, latgaliešu un latviešu kultūras un garīgais darbinieks, valstsvīrs un literāts, un jau pieminētais Francis Kemps. Kemps tolaik iestājas nevis par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem steidzamības kārtā, kā to rosināja Francis Trasuns un citi kongresa vadītāji, bet gan par atdalīšanos no Vitebskas guberņas, Latgales iekšējo jautājumu atrisināšanu vispirms. Un tam sekojošu apvienošanos ar pārējiem novadiem uz nosacījumiem, kas garantē Latgales kultūras, reliģijas un valodas īpatnību saglabāšanu, līdzīgi kā bija ar Slovākiju un Čehiju.
Kempa oponenti kongresā bija vairākumā un 182 no 232 delegātiem bija pret šādu pieeju. Kempa un viņa atbalstītāji pie vārda netika laisti, un viņi kongresu pameta. Pēc viņu aiziešanas lēmums apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem tika pieņemts vienbalsīgi, taču ar šo notikumu Kemps nepamatoti iemantoja separātista slavu. Un arī mūsdienās termins “separātisms” diemžēl bieži tiek nepamatoti saistīts ar Latgali, sevišķi gadījumos, kad runa ir par lielākām latgaliešu tiesībām attiecībā uz savas – latgaliešu – valodas lietojumu.
“Nu, suoksim ar tū, ka vuords “separatisms” pats piec sovys byuteibys, ja mes skotomēs, nav švaks, bet tys nav attīcynoms uz Latgolu i latgalīšim. Viesturiski pat interesanti ir tys, ka vēļ pyrms tyka izveiduota atsevišķa guberņa, kai beja suokūtneji dūmuots – cariskuos Krīvejis īkšīnē -, jau beja puormatumi nu puornūvadnīkim, ka latgalīši ir separatisti, lai ari nikas vēļ nabeja izveiduots. Tai ka patīseibā tys ir gadejums, kod nav cytu argumetu – pādejais, ar kū tu ej viersā. Ar separatismu bīži apzeimoj daejumu, kod tu gribi napamatuoti nu kaut kuo atsadaleit voi veiduot nalykumeigā veidā kaut kaidu cytu kuorteibu. Tys, par kū runuoja latgalīši, tys nabeja separatisms, jī runuoja par sova veida, nui, vēļ vīns vuords – “autonomeji” – kū bīži ari napareizi lītojam; ir sovs režims, ir sovys lītys un nūsacejumi, kas byutu normali, ka Latgolā i saisteibā ar latgalīšim ir atškireigi. Cyta līta, kai tū nūstuoda – voi tū nūstuoda kai īrūbežuojumu teritoriali, voi tys nūstuodiejums ir puori rūbežom. Kai pīmārs ir Norvegeja, kur ir divys volūdys formys vīnai un tai pošai norveģu volūdai, juos nav aprūbežuotys ar teritoreju, ir teritorejis, kur lītoj vairuok, ir teritorejis, kur lītoj mozuok obejis volūdys, bet vaļsts leimenī juos obys teik atzeitys, i nivīnam tys naizraisa nikaidu problemu. Taitod, ja tys vyss tyktu atzeits Latvejā kūpumā, par nikaidom cytom aktivitatem – separatisms, autonomeja – vyspuor pat navajadzātu byut runom.”
“Nu, sāksim ar to, ka vārds “separātisms” pats pēc savas būtības, ja mēs skatāmies, nav slikts, bet tas nav attiecināms uz Latgali un latgaliešiem. Vēsturiski pat interesanti ir tas, ka vēl pirms tika izveidota atsevišķa guberņa, kāda bija sākotnējā doma, cariskās Krievijas iekšienē, jau bija pārmetumi no pārnovadniekiem, ka latgalieši ir separātisti, lai arī nekas vēl nebija izveidots. Tā kā patiesībā tas ir variants, kad nav citu argumentu – pēdējais, ar ko tu ej virsū. Ar separātisms apzīmē gadījumu, kad tu gribi nepamatoti no kaut kā atdalīties vai veidot kaut ko nelikumīgā kārtībā.
“Cita lieta, kā to nostāda – vai to nostāda kā ierobežojumu teritoriāli, vai tas nosacījums iet pāri robežām. Kā piemērs ir Norvēģija, kur ir divas valodas formas vienai un tai pašai norvēģu valodai, tās nav aprobežotas ar teritoriju, ir teritorijas, kur lieto vairāk, ir teritorijas, kur lieto mazāk abas valodas, bet valsts līmenī tās abas tiek atzītas, un nevienam tas neizraisa nekādas problēmas. Tātad, ja tas viss tiktu atzīts Latvijā kopumā, par nekādām citām aktivitātēm – separātismu, autonomiju – vispār pat nevajadzētu būt runām.”
Viens no centrālajiem Latgales kongresa dokumentiem ir Latgales kongresa rezolūcija, uz kuras pamata Latgales latvieši pieņēma pozitīvu lēmumu par apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem. (Pilns rezolūcijas teksts: vietnē latgalesdati.du.lv – Latgales kongresa rezolūcija)
Rezolūcijas otrais punkts skaidri nosaka: “Mēs, Latgales latvieši, apvienodamies ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, paturam savu pašvaldību, pilnas pašnoteikšanās tiesības valodas, reliģijas, baznīcas, skolu jomās un ekonomiskos, tāpat arī zemes jautājumos, baznīcas lietās pievienojot Latgalei arī Kurzemes un Vidzemes katoļus.” Neskatoties uz to, ka šis ir konstitucionāls dokuments, praktiski tas joprojām netiek pildīts.
“Tys ir dokuments, kas paruoda nūsacejumus, iz kaidim tei apsavīnuošanuos nūtyka. Tī ir prīkšnūsacejumi, tys ir vīns nu konstitucionalajim dokumentim, kas juonam vārā. Jā, tys nav lykums, bet tī ir taidi principi, kas juojam vārā, i svareigi, ka piec tam jūs atzyna ari Vydzemis kongresa laikā, un natīšā veidā atzyna suokūtneji piec Latyvejis vaļsts izveidis, de facto tū poilitiki atzyna. Cyta līta, ka vāluok nu tuo palyka mozuok i mozuok, i myus svareigi beja ari, atzeimiejūt Latgolys kongresa symtgadi, vēļ reizi pasceit, ka mes naatsasokom nu tim pamata principim, uz kurim tyka veiduota Latveja kai vaļsts. Taitod latgalīši grib saglobuot gon sovu volūdu, gon sovu kulturviesturiskū identitati, un tei ir vīna nu valsts sastuovdaļom un pamatnūsaciejumim. Tys ir svareigi – tū saparst ari myusdīnuos un kasdīnā.”
“Tas ir dokuments, kas parāda nosacījumus, uz kādiem tā apvienošanās notika. Tie ir priekšnosacījumi, tas ir viens no konstitucionālajiem dokumentiem, kas jāņem vērā. Jā, tas nav likums, bet tie ir tādi principi, kas jāņem vērā, un svarīgi, ka pēc tam tos atzina arī Vidzemes kongresa laikā un netiešā veidā atzina sākotnēji pēc Latvijas valsts izveides, de facto politiķi to atzina. Cita lieta, ka vēlāk no tā palika mazāk un mazāk.”
“Tātad latgalieši grib saglabāt gan savu valodu, gan savu kultūrvēsturisko identitāti, un tā ir viena no valsts sastāvdaļām un pamatnoteikumiem. Tas ir svarīgi – to saprast arī mūsdienās un ikdienā.”
Ja mēs runājam par latgaliešu valodu no lingvistiskā, ne politiskā viedokļa, jāmin, ka jau 2010. gada 18. janvārī par starptautiskā standarta ISO639-3 uzturēšanu atbildīgā institūcija “SIL International” (ASV) ir piešķīrusi latgaliešu valodai savu individuālo kodu LTG, kas nozīmē, ka pasaules līmenī latgaliešu valoda jau sen tiek atzīta par valodu, ne dialektu, bet mūsu valstī valsts valodas likuma 3. panta 4. apakšpunktā tā atzīmēta šādi: “Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.” Uz šo brīdi gan redzam, ka pasākumi, kas notiek, lai attīstītu latgaliešu valodu, ir fragmentāri, valsts latgaliešu valodu attīstībā iesaistās minimāli un likuma normas joprojām paliek diezgan formālas.
“Vēļ aizviņ tys vaicuojums ir par volūdu, volūdys atzeišonu, ka na tikai tei ir kasdīnys, saimis i īlys volūda, bet ka jai juopasaruoda ari publiskajā telpā. Nui, suok pasaruodeit ceļa zeimis, vītu zeimis latgaliski, tys ir vīns, bet ūtrs – ka tei volūda ir publiskajā apritē masu informacejis leidzekļūs bez nikaidom cenzūrom, bez nikaidim uzlīkamim papyldus pīnuokumim, i plus, ka tys pasaruoda oficialā saziņā arī vaļstī, taitod, var īsnīgt dokumentus, sajimt atbiļdis iz dokumentim, un ari, ka vaļsts leimenī amatpersonys lītoj tū volūdu, vysmoz sasveicynoj gon latviski (baltiski), gon latgaliski, gon arī lībiski, ja mes grybom byut korekti – tys byutu juodora vysuos vaļsts svineigajuos uzrunuos.”
“Vēl aizvien tas jautājums ir par valodu, valodas atzīšanu, ka tā ir ne tikai ikdienas, ģimenes un ielas valoda, bet ka tā parādās arī publiskajā telpā. Jā, sāk parādīties ceļa zīmes, vietu zīmes latgaliski, tas ir viens, bet otrs – ka tā valoda ir publiskajā apritē masu informācijas līdzekļos bez nekādām cenzūrām, bez nekādiem uzliekamiem papildu pienākumiem. Plus, ka tas parādās oficiālajā saziņā arī valstī.”
Divus mācību gadus Latgales skolām bija iespēja saņemt papildu finansējumu no valsts AS “Latvijas Valsts meži” (LVM) latgaliešu rakstu valodas fakultatīvam, bet jau otro gadu šī nauda vairs nav pieejama, tāpēc sabiedriskie darbinieki pauž satraukumu. Vienlaicīgi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) akcentē iespēju latgaliešu rakstu valodas apguvei izmantot interešu izglītībai paredzēto naudu, savukārt pašvaldībās norāda, ka skolu interese par šī finansējuma piesaisti šādam mērķim ir zema, tādēļ ir jādomā par sistēmu, kā latgaliešu valodu iedzīvināt izglītībā, lai tiktu izpildīts likumā noteiktais punkts par valodas attīstību, ne vien saglabāšanu.
“Lai volūda varātu funkcionēt, juobyut izgleiteibai. Vīna līta, nui, teritorejuos, kur ir vairuok latgalīšu, tys varātu byut vēļ vīns lels pamatprīkšmats, bet puorejā Latvejā tys byutu kai minimums voi nu izvielis prīškmats, voi papyldus kursi, kur stuosta, kas ir lagalīšu volūda, voi tam ir juobytut ītvartam latvīšu volūdys apvuiceibys standartā. Dažim vēļ aizviņ dūmoj, ka latgalīšu volūda ir dialekts, nadūd Dīvs, cyta volūda. Tys cylvākim ir juoizstuosta – nā, tei ir volūda, i tys ir normali, ka tev vysmoz ir juozyna, kaidys ir atšķireibys, lai nasauktu “meitys” par “maitom”. Ūtrkuort, ir juobyut konkretam raidiejumu apjūmam sabīdriskajūs medejūs, ari privatajim medijim byutu juonūdrūšynoj latgalīšu volūdys lītuojums – tys byutu tikai dabiski i juridiski korekti, ka publiskajā telpā tei volūda eksistej, un jai byutu ari komercials pīlītuojums. Izgleiteibys īstuodēs byutu juobyut cylvākim, kas vuica i vuicuos volūdu, bet itūbreid tys nanūteik.”
“Lai valoda varētu funkcionēt, jābūt izglītībai. Viena lieta, jā, teritorijās, kur ir vairāk latgaliešu, tas varētu būt vēl viens liels pamatpriekšmets, bet pārējā Latvijā tas būtu kā minimums vai nu izvēles priekšmets, vai papildu kursi, kur stāsta, kas ir latgaliešu valoda, vai tam ir jābūt ietvertam latviešu valodas apmācības standartā.”
“Otrkārt, ir jābūt konkrētam raidījumu apjomam sabiedriskajos medijos, arī privātajiem medijiem būtu jānodrošina latgaliešu valodas lietojums – tas būtu dabiski un juridiski korekti, ka publiskajā telpā tā valoda eksistē, un tai būtu arī komerciāls pielietojums. Izglītības iestādēs būtu jābūt cilvēkiem, kas māca un mācās valodu, bet šobrīd tas nenotiek.”
Ne vien “meitu” nosaukšana par “maitām”, bet arī dēlu saukšana par, piemēram, “klāviem” un “ģirtiem” (“klāvs” – LTG “kūts”, „ģirts” – LTG “piedzēries”) skaidri parāda līmeni, kādā citviet Latvijā zina latgaliešu valodu. Tāpat, ja mēs runājam par vispārēju valodas attīstību un tās praktiskās funkcionalitātes palielināšanos, tas būtu viens no mehānismiem, kā uzlabot arī Latgales ekonomisko stāvokli.
“Tys varātu byut vīns nu instrumentim, kas varātu arī ekonomiski regionu ceļt, tei nabyutu panaceja, bet kai vīns nu variantim. Te nav runa tikai par paleidzeibu Latgolai, tys ir par paleidziebu pošai Latvejai – cytaiži Latveja zaudej vīnu nu sovom saknem i pamatim. Taipat kai ar lībīšu volūdu – vīnkuorši Latveja palīk taidā ziņā daudz šauruoka. Ja mes tū saglobojam, tys nūzeimej, ka Latvejai un latvīšim ir dziļuokys saknis pat na symts, bet tyukstūšu godu ītvorūs, kas ir juojam vārā.”
“Tas varētu būt viens no instrumentiem, kas varētu reģionu ekonomiski celt, tā nebūtu panaceja, bet kā viens no variantiem.”
“Ja mēs to saglabājam, tas nozīmē, ka Latvijai un latviešiem ir dziļākas saknes pat ne simts, bet tūkstošu gadu ietvaros, kas ir jāņem vērā.”
Domājot par naratīvu, ka vienotai tautai jābūt vienotai valodai, pirmkārt, netiek ņemts vērā fakts, ka valoda nes sev līdzi arī identitāti, kas Latgales un latgaliešu gadījumā vēsturiski veidojusies atšķirīgi triju gadsimtu garumā. Otrkārt, netiek ne minēti, ne ņemti vērā citu valstu piemēri, kurās sadzīvo vairākas vēsturiskās valodu tradīcijas.
“Vīnūteiba nanūzeimej vīnaideibu – nu tod voi nu mes vysi esom tikai sīvītis, voi tikai veirīši, voi vysi ir tikai vaci, voi jauni. Vaicuojums ir – kas tod ir myusu pamatvierteibys i voi Latgola i latgalīšu volūda ir voi nav Latvejis vaļsts vierteiba. Cik es saprūtu nu Latvejis viesturiskū zemju lykuma, tei ir atzeita par vierteibu. Tod tys ir juoīdzeivynoj. Navar pasceit, ka mes šudiņ dzeivuosim tikai ar lobū kuoju i bez kreisuos – nu tys nav pareizi. Ja mes skotomēs nu asūšuo lykuma, tod ir skaidri pascāts, ka latgalīšu volūda ir kai vīna nu latvīšu volūdys formom, ka jai ir juobyut. Tys, kas myusim iztryukst – nav nūsaceits konkrets mehanisms, kai jei realizejas. Jau Sabīdriskū elektroniskū plošsaziņis leidzekļu un jū puorvaļdeibys lykuma izstruodis gaitā mes guojom ar prīšklykumu nūsaceit, ka juobyut kai minimums nu kūpejuo raidlaika Latvejis radio un Latvejis televizejā 10%. Plus, ja tiks veiduotys jaunys programys Latvejis radio voi Latvejis televizejā, tod vajadzātu ari kaidu programu veiduot latgaliski, kas byutu tikai latgalīšu volūdā raidūša. Tys tyka nūraideits ar dažaidim argumentim – naudys tryukums, golu golā tys asūt redakcionalais lāmums, gon jau vadeiba izdūmuošūt, deļ kam myus īrūbežuot, a ja nu īdūs 11% voi 12%. Nu, realitate ruoda, ka tys nanūteik. Aizviņ apjūms nateik izpyldāts, mes vysu laiku syutam atguodynuojumus, ka īlicit vysmoz KPI mierķus apraidis apjūma ziņā latgaliski, bet pagaidom tys napasaruoduos programā.”
“Cik es saprotu no Latvijas vēsturisko zemju likuma, tā ir atzīta par vērtību. Tad tas jāiedzīvina. Nevar pateikt, ka mēs šodien dzīvosim tikai ar labo kāju bez kreisās – nu tas nav pareizi. Ja mēs skatāmies pēc esošā likuma, tad ir skaidri pateikts, ka latgaliešu valoda ir kā viena no latviešu valodas formām, ka tai ir jābūt. Tas, kas mums iztrūkst – nav noteikts konkrēts mehānisms, kā tas realizējas. Jau Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma izstrādes gaitā mēs gājām ar priekšlikumu noteikt, ka jābūt kā minimums no kopējā raidlaika Latvijas radio un Latvijas televīzijā 10%, plus, ja tiks veidotas jaunas programmas Latvijas radio vai Latvijas televīzijā, tad vajadzētu arī kādu programmu veidot latgaliski, kas būtu tikai latgaliešu valodā raidoša. Tas tika noraidīts ar dažādiem argumentiem – naudas trūkums, galu galā tas esot redakcionāls lēmums, gan jau vadība izdomāšot, priekš kam mums ierobežot, ja nu iedos 11% vai 12%. Nu, realitāte rāda, ka tas nenotiek. Aizvien apjoms netiek izpildīts, mēs visu laiku sūtām atgādinājumus, ka ielieciet vismaz KPI mērķus apraides apjoma ziņā latgaliski, bet pagaidām tas neparādās programmā.”
Ja domājam globāli, ir daudz dzirdēts par to, ka arī latviešu valodas mūžs netiek paredzēts garš – skolēni skolās uzskata, ka latviešu valoda varētu pastāvēt vēl aptuveni 100 gadus, uz ko norāda arī zemie latviešu valodas apguves un izpratnes līmeņi un angļu (Latgalē – arī krievu) valodas lietojuma augstais līmenis skolēnu vidū, un tas ir jautājums par sevis izpratni un uztveri mūsdienu globalizācijas laikmetā.
“Ja mes skotomēs tik utilitari, tod nui, dreižuok puorejom iz angļu volūdu, i byusim laimeigi. Bet piec laika mes saprūtam – Tev ir saknis voi nav? Tu esi interesants navys par tū, ka tu esi taids pats, kai cyti, bet ka Tev ir sova sovdabeiba. Ja mes pasaveram pretstatā angļu volūdai, kas ir saleidzynūši jauna, gon latvīšu, gon vēļ jū vairuok latgalīšu volūda ir daudz, daudz senuoka, mes aizejom leidz sanskritam, un, leidz ar tū, mes varom byut vierteibu nesieji – tei ir atbiļdeiba i privilegeja, ka tu nes vīnu nu vacuokajom indoeiropīšu volūdom. Tei ir boguoteiba, kas ir juogloboj un juoatteista.”
“Ja mēs skatāmies tik utilitāri, tad jā, ātrāk pārejam uz angļu valodu, un būsim laimīgi. Bet pēc laika mēs saprotam – tev ir saknes vai nav? Tu esi interesants ne jau par to, ka esi tāds pats, kā citi, bet, ja tev ir sava savdabība. Ja mēs paskatāmies pretstatā angļu valodai, kas ir salīdzinoši jauna, gan latviešu, gan vēl jo vairāk latgaliešu valoda ir daudz, daudz senāka, mēs aizejam līdz sanskritam, un, līdz ar to, mēs varam būt vērtību nesēji – tā ir atbildība un privilēģija, ka tu nes vienu no vecākajām indoeiropiešu valodām. Tā ir bagātība, kas ir jāglabā un jāattīsta.”