Zemūdens arheoloģija pēta un saglabā zemūdens kultūras mantojumu

Pirms dažām dienām Latvijā aizvadītās gadskārtējās Eiropas Arheoloģijas dienas. Viens no pasākumiem notika Carnikavā, kur ikviens varēja iepazīt zemūdens arheoloģiju.

Runājot par arheoloģiju, parasti iedomājamies senus pilskalnus, kur arheologi ar mazām lāpstiņām slāni pa slānim loba nost zemes virskārtu un priecājas, ja atrod kādu māla lausku, monētu vai citu priekšmetu vai tā daļu. Līdzīgi darbs norit arī zem ūdens, tikai ar jaudīgākiem instrumentiem un sadarbojoties ar nirējiem.

“Tu esi krastā. Tas cilvēks, kurš ir zem ūdens, iznirst un stāsta, ko viņš ir redzējis. Nirējs viņš ir profesionāls. Viņš iznirst, un tev jāmēģina piefiksēt un saprast, ko viņš ir redzējis ar savām acīm,” saka Juris Urtāns.

Zemūdens arheoloģija gan pēta, gan saglabā zemūdens kultūras mantojumu, kas ir visai plašs – kuģu vraki, applūdušas senās apmetnes un pilsdrupas, stāsta Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas speciālists Kaspars Markuss Molls.

“Viss, kas ir zem ūdens, ir zemūdens arheoloģija, un mums ir svarīgi to pētīt, jo tā dod mums unikālu informāciju par mūsu vēsturi un identitāti. Pētot šis vietas, īpaši kuģu vrakus, mēs iegūstam unikālu informāciju no konkrēta perioda, no konkrētas dienas, kādu sauszemes arheoloģijā iegūt nevar,” viņš skaidro.

Šādu objektu Latvijā ir daudz. Nacionālajā Kultūras mantojuma pārvaldē esot informācija par aptuveni 200 kuģu vrakiem un 200 kuģu avāriju ziņojumiem. Lielākoties kuģu vraki atrodas Kurzemē, bet esot atrasti arī Carnikavā. Kaspars Markuss Molls skaidro, ka viens no tiem atrodas Jūrmalas Brīvdabas muzejā, otrs Carnikavas Novadpētniecības centra stendā. Tā gan esot tikai daļa no 19. gadsimta kuģa.

“No tādas mazas daļas, kas ir kādi 3×4 metri, grūti pateikt, kas tas ir par objektu, bet, visticamāk, tirdzniecības kuģis. Trešais ir zvejas kuģītis, kas atrodas Carnikavas pludmalē, un regulāri jūra to atskalo, aizskalo. Ja jūra mums atdod, izmet ārā, tad tas ir jāsaglabā. Diemžēl mums nav jūras muzeja, kur to uzglabāt, bet visu, kas ir zem ūdens, atstāsim tur. Jā, to vajag dokumentēt un pētīt, un domāt veidus, kā mēs to padarām pieejamu sabiedrībai,” saka Kaspars Markuss Molls.

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne skaidro, ka, lai iekļautu sarakstā, ir jābūt ļoti labi dokumentētam un saprotamam, kas ir tas, ko mēs sargājam. Jautājot, vai tas arī ir iemesls, kāpēc tur iekļauti tikai trīs vraki, viņa atbild: “Daļēji jā, jo mums ir labi nirēji, bet mums ļoti, ļoti pietrūkst pilnvērtīgi dokumenti iekļaušanai mantojuma sarakstā. Mēs cenšamies to attīstīt tālāk, bet tas ir process, kas nav ātri izdarāms.”

Arheoloģijas dienas Latvijā aizsākās 2019. gadā. Šogad tās notika arī Turaidā, Āraišos un Lucavsalā Rīgā.