Tā atmosfēra, kas valda Sporta un atpūtas bāzē “Smeceres sils”, vārdiem nav izstāstāma. Šeit līdz ar sportisko azartu ir gan mīlestība, gan patiess prieks, un to visu rada suņi. Katrs starts – koncentrēšanās, spriedze un precīzs ritms. Šeit izšķiroša ir ne tikai fiziskā sagatavotība, bet arī saskaņa starp cilvēku un suni. Trase prasa precīzu manevrēšanu, spēju saglabāt ātrumu līkumos un izturību līdz pat finišam.
Aizkusis, bet priecīgs par piedzīvoto trasē, ir Andrejs Galuza, sacensību dalībnieks no Rīgas. “Noteikti suns labāk strādāja nekā es. Es nevaru – tie augstie kalni bija grūti, bez viņas nekā. Rezultāts labs, īstenībā es gaidīju, ka būs sliktāk, bet viss ir labi, esmu priecīgs,” atzīst Andrejs. Tikmēr ogrēnietis Kristaps Imaks, stāvot pie starta līnijas, smaida: “Ir labi, tūlīt dodamies trasē. Mums ir prieks par ziemu, par to, ka varam braukt.”
Aizkususi un laimīga ir Igaunijas pārstāve, pozitīvi noskaņotā Erle Hermann. “Man piecdesmit gadi. Ja man ir labi suņi, es varu uz pasaules čempionātu startēt. Citur tikai jaunie, bet te varu arī es. Arī trase te lieliska, jā, grūta ar augstiem kalniem, bet suņi izturēja. Būt trasē ar suņiem – tas ir labākais, ko var piedzīvot,” secina Erle.
Foto: ReTV
Kā uzsver sacensību organizators, kluba “Dog Sport Carnikava” vadītājs Artūrs Jakobsons, sacensības ir svētki un piepildījums gan sunim, gan saimniekam. Un šis sporta veids kopumā – dzīvesveids.
“Tā sajūta, ko tu vari iegūt, esot kopā ar suni, skatoties, kā suns skrien un atdod visus savus spēkus saimnieka dēļ, un arī saimnieks tāpēc cenšas pēc iespējas tā, lai sunim palīdzētu, un kopā tas viss rada rezultātu,” stāsta Artūrs. “To nevar izstāstīt, tas ir jāizjūt. Vislabākais ir atbraukt pie mums un izbraukt. Tad āķis ir lūpā un aiziet,” aicina Kristaps Imaks.
Sacensības Madonā notika jau desmito reizi, šogad tajās startēja sportisti no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Somijas un Polijas, pārstāvot dažādas disciplīnas – no skijoringa ar vienu suni līdz pat četru suņu pajūgiem.
Foto: ReTV
Starptautiskais dalībnieku sastāvs apliecina, ka Smeceres sila trase ir augstu novērtēta arī ārpus Latvijas, ne reti to dēvē par vienu no labākajām Baltijā. To atzīst arī daudz pieredzējušais Jakubs Krzeminski, pasaules čempions kanikrosā no Polijas. “Trase šeit, Madonā, ir patiešām grūta, bet man patīk šeit sacensties. Pirms diviem gadiem te mačos biju pirmais, arī šoreiz iet ļoti labi, esmu laimīgs. Ļoti skaista vieta, lieliskas atmiņas, tāpēc noteikti arī nākamgad es būšu šeit,” apliecina Jakubs.
Sacensības ir īsti svētki arī skatītājiem, jo graciozie dobermaņi, haskiji un malamuti ikvienam atļaujas sevi samīļot. Tiesa, jaušams, ka visvairāk viņiem gribas vilkt un izskrieties. Lai gan dzirdēts, ka to sauc par suņu mocīšanu.
“Vai tad izskatās, ka tie suņi ir nomocīti?” neizpratnē ir Zanda Melnalksne, kura atbraukusi šeit ar suni, tā teikt, smelties pieredzi un zināšanas. “Viņi taču ir priecīgi un gaida to brīdi, kad varēs vilkt. Un to prieku, kad sunī redz, tad saprot, ka tā nav viņu mocīšana, viņiem tas ir ielikts gēnos. Viņš patiesībā šeit ir daudz laimīgāks nekā mājās dīvānā,” ir pārliecināta Zanda. Un igauniete Erla viņai piebalso: “Vienalga kāds suns, kaut taksis, viņš arī grib skriet un kustēties. Un, ja būs jāizvēlas ēst vai skriet, suņi izvēlas skriet.”
Zīmīgi, ka pēdējos gados suņu kamanu sports kļūst arvien populārāks, to apliecina arī sacensību organizators Artūrs Jakobsons. “Īpaši pēc kovida kaut kā daudziem parādījās suņi, saprata, ka ar suņiem ir forši pavadīt laiku, tad atbrauc pie mums, pamēģina mēs pastāstām, kā tas viss notiek. Iedodam ekipējumu. Un cilvēki pamēģina. Mēs noteikti nespiežam uz sacensībām uzreiz, bet cilvēki saprot, ka savam priekam tas ir lielisks veids, kā pavadīt laiku,” atzīst Artūrs Jakobsons.