Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka tēma šķiet pazīstama un svarīga, bet saprast, kur ir patiesība, joprojām nav tik vienkārši? Mūsdienās sociālajos medijos par sabiedrībā aktuālām tēmām netrūkst ne skaļu virsrakstu, ne dažādu viedokļu. Bet jautājums paliek: kam ticēt? To mēs pētīsim jaunā raidījumu ciklā “Uzzini. Pārbaudi. Vērtē!”. Mēs tev nepateiksim priekšā, kur ir patiesība, bet palīdzēsim to ieraudzīt pašam.
Pirmajā raidījumā pievērsīsimies tēmai, par kuru runāts daudz, bet kuras nozīme nemazinās – dezinformācijai. Lai gan varētu šķist, ka par to jau gan daudzi zina, pētījumi rāda, ka tās tīklos mēdz sapīties pat ļoti izglītoti cilvēki.
Varētu teikt, ka tā ir katra paša atbildība. Tomēr patiesībā nepatiesa vai sagrozīta informācija ietekmē mūs visus. Tā šķeļ sabiedrību, vairo spriedzi un grauj uzticēšanos medijiem, zinātnei un valstij. Šodien, dzīvojot kara ēnā, globālu notikumu ietekmē un politiski nozīmīgos laikos, par to ir īpaši svarīgi domāt. Dezinformācija nevis informē, bet rada plaisas. Un mazā valstī kā Latvija tas ir īpaši bīstami, jo demokrātija balstās uz uzticēšanos.
Kā strādā dezinformācija?
Laura Ardava-Āboliņa, Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes docente, UNESCO Medijpratības un informācijpratības katedras priekšsēdētāja Latvijas Universitātē, norāda, ka, lai cilvēks noticētu vajag pavisam maz. “Dezinformācijai raksturīgi, ka, lai tā labi strādātu, ir jāpaņem kaut kas nedaudz no īstenības un jāpieliek kaut kas izdomāts. Tāpēc, ka tā kripata īstenības dod tieši to sajūtu uztvērējam – lasītājam, skatītājam, ka tas varētu būt patiesi, tāpēc, ka vienreiz taču viņš vai viņa ir jau dzirdējis, ka tā bija, un līdz ar to dezinformācijas melīgo daļu, arī daudz labāk uztver.”
Šādi piemēri nav tālu jāmeklē. Viltus ziņu veidotāji ir vērsušies arī pret ReTV. Šajā gadījumā dezinformācijā tika izmantots ziņu moderatores tēls. Sociālajos medijos plaši izplatījās īss video, kas radīja iespaidu par kārtējo ziņu sižetu. Tomēr patiesībā tas bija mākslīgā intelekta radīts saturs, kurā izplatīta nepatiesa un maldinoša informācija par it kā aizdegušos noliktavu ar unikālu medikamentu, kas varētu glābt miljoniem cilvēku dzīvības.
Kāpēc bija skaidrs, ka video nav īsts? Pirmkārt, to apstiprinājām mēs paši kā medijs. Taču arī skatītājiem, kuri par to nezināja, aizdomas varēja radīt izmantotā leksika, piemēram, “unikāls medikaments” un “glābt miljoniem cilvēku”.
LU ESZF docente, UNESCO Medijpratības un informācijpratības katedras priekšsēdētāja uzsver – jāatceras, ka “dezinformācijas vēstījumi vienmēr ir daudz emocionālāki, daudz interesantāki, daudz intriģējošāki, gluži tāpat kā baumas ir daudz interesantākas par patiesību, par faktiem, tāpat arī dezinformācijas vēstījumi vienmēr lasītājam ir daudz interesantāki, jo tur ir bailes, tur ir satraukums, tur ir ļoti dažādas spēcīgas emocijas, kas, piemēram, redakcionāli, tādā pareizi veidotā saturā būtu daudz sablansētākas un līdz ar to mazāk pievērstu mūsu uzmanību.”
Pārbaudi sevi! Kuru no šiem virsrakstiem tu izlasītu līdz galam?
Abi piemēri vēsta par vienu un to pašu notikumu – droniem, kas ielidojuši Latvijā. Šādas ziņas pēdējā laikā izskan bieži, un arī šādās situācijās jāizšķiras, kam uzticēties.
Taču atšķirība ir būtiska. Viens vēstījums ir neitrāls un faktos balstīts, bet otrs veidots tā, lai piesaistītu uzmanību un radītu spēcīgas emocijas.
1) Redakcionāli korekta versija
“Latvijas teritorijā konstatēti no Krievijas ielidojuši droni. Par notikušo informē atbildīgie dienesti, un tiek noskaidroti apstākļi, kā arī iespējamais dronu mērķis un izcelsme.”
2) “Viltus ziņu” stila versija
“Latvijas teritorijā masveidā ielidojuši droni no Krievijas, radot draudus iedzīvotājiem un pilnīgu haosu valstī. Sociālajos medijos tiek apgalvots, ka situācija esot nekontrolējama.”
Šobrīd tev visticamāk bija laiks padomāt un iedziļināties. Taču eksperte Laura Ardava-Āboliņa norāda, ka patiesībā ikdienā “mēs ļoti ātri skatāmies, mēs ļoti īsu brīdi veltam, un mums nav laika domāt par kontekstu. Un šie ziņojumi faktiski mūs ļoti ātri “noķer” savā varā.”
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) 2025. gada pasūtītā pētījuma rezultāti rāda, ka sociālo mediju popularitāte Latvijā turpina pieaugt, pērn sasniedzot augstākos rādītājus kopš 2019. gada. Īpaši izceļama mērķa grupa vecumā no 16 līdz 30 gadiem, kur sociālos medijus vismaz reizi nedēļā lieto 93% aptaujāto. Vienlaikus tieši šajā vidē visstraujāk izplatās arī maldinoša un nepārbaudīta informācija. Sociālajos medijos bieži uzvar tas, kurš runā visskaļāk.
Uzrunājot nejaušus garāmgājējus, noskaidrojām, ka informācijas izvērtēšanas paradumi ir ļoti atšķirīgi.
Piemēram, Kārlis, kurš sociālos medijus lieto reti, atzina: “Pajautāju pazīstamiem, ticamiem cilvēkiem, skatos, kādi viņu uzskati tajā ir, nu, viss, Sevišķi politikā mūsdienās, nu, atradīšu piecus rakstus, kas to atbalsta, septiņus, kas nē, un trīs, kas vēl kaut ko murgo.”
Anna, kura regulāri lieto sociālos medijus, atzina, ka ne vienmēr tajos publicētajai informācijai tic: “Nu, protams, ja personīgi vienkārši cilvēks ieliek kaut ko, nevar uzticēties visam, bet pieņemsim kaut kādiem valsts medijiem, lielākoties, tam ticu.
– Kā izvērtēt? Vai šī ir patiesa informācija vai nav?
– Pēc personīgām interesēm, jo cilvēki ieliek pilnīgi kaut ko, ko viņi vēlas, vienkārši, jo viņiem tas liekas svarīgi, bet man tas neliekas pareizi. Tādēļ, manuprāt, ir svarīgi vienkārši pašam izvērtēt to.”
“- Kā jūs izvērtējat, vai tā informācija, ko jūs redzat, ir patiesa vai nav?
– Nu, es sekoju tikai sev zināmajam. Es nesekoju ļoti daudziem cilvēkiem, un, ja ir kaut kādas globālas lietas, tad vīrs pasaka,” saka Annija, kura arī regulāri lieto sociālos medijus
Inga, kura regulāri lieto sociālos medijus atklāja: “– Es tā kā vairāk savā pozitīvajā burbulī dzīvoju. Līdz ar to es ļoti izvērtēju, ko es ielaižu savā telpā, ko nē.
– Ir kādi punkti, ka šai informācijai es varu ticēt?
– Es tīri pēc savām sajūtām.”
Pēc šīm atbildēm var secināt, ka daļa paļaujas uz pazīstamu cilvēku viedokļiem vai meklē apstiprinājumu jau esošajiem uzskatiem. Citi vairāk uzticas tradicionālajiem medijiem, savukārt vēl citi informācijas patiesumu vērtē pēc personīgām sajūtām vai apzināti uzturas savā “informācijas burbulī”.
Tieši šie “burbuļi” būtiski ietekmē to, kā informācija tiek uztverta un izplatīta. Lai gan ziņas sociālajos medijos neizplatās gaismas ātrumā, tās tam ir ļoti tuvu — īpaši gadījumos, kad saturs sakrīt ar auditorijas jau esošajiem uzskatiem.
Kā norāda Latvijas Universitātes docente, pētījumi rāda, ka cilvēki nereti paši izvēlas uzturēties šādos dezinformācijas “burbuļos”, jo tajos saņemtā informācija apstiprina viņu uzskatus un aizspriedumus. “Mums tā kā patīk, ka mūsu pārliecības tiek apstiprinātas ar informāciju. Neviens jau negrib visu laiku dzīvot tādā konfliktējošā iekšējā stāvoklī. Cilvēks vispār, kā komunikācijas psiholoģija to skaidro, ir ar tendenci, ka mēs gribam tā kā sakārtot savas domas, tā, lai mums nebūtu kaut kādas iekšējas konfrontācijas un disonances un tamlīdzīgi. Līdz ar to mums, protams, patīk, ka mēs saņemam tādus vēstījumus, kas atbilst mūsu pārliecībām, tāpat kā mums patīk cilvēki, kuri mums piekrīt. Tas jau arī ir tā vispār cilvēciski”.
Turklāt, jo biežāk kāds vēstījums tiek atkārtots, jo pazīstamāks tas kļūst un ar laiku var šķist pašsaprotams. Savukārt, dzīvojot savos sociālo mediju “burbuļos”, mēs ar šādiem vēstījumiem sastopamies biežāk, un tas pastiprina to ietekmi.
Ko darīt? Skaidrs ir viens — mēs visi ikdienā patērējam informāciju, kas ne vienmēr ir uzticama. Tāpēc ir vērts sev atgādināt – ne viss, ko lasi vai redzi, ir patiess. UNESCO Medijpratības un informācijpratības katedras priekšsēdētāja uzsver: “Sociālie mediji ļauj ļoti viegli uzdoties par mediju vai par žurnālistu, piemēram. Un daudzi neatšķir, piemēram, vai tas ir redakcionāli veidots saturs. Piemēram, ļoti viegli YouTube kanāliem ir piešķirt kaut kādu TV nosaukumu, un daļa auditorijas arī to patiešām redz kā TV, kaut arī tur nav ne redakcijas pamata, ne redakcionālās atbildības, ne redakcionāli veidota satura. Līdz ar to ļoti viegli ir uzdoties par mediju.”
Tāpēc arī medijiem šobrīd ir jāspēj darboties tikpat operatīvi kā dezinformācijai – ātri, regulāri un pietiekamā apjomā radot un publicējot pārbaudītu, faktos balstītu un līdz ar to uzticamu saturu.
Ja esi ticis līdz raksta beigām, ceram, ka guvi vismaz nelielu priekšstatu par to, kā viltus informācijas veidotāji mēdz manipulēt ar auditoriju. Tomēr, pat ja tev šķiet, ka esi “rūdīts” ziņu patērētājs, kritiskā domāšana jāsaglabā vienmēr.
Ņem vērā!
- Paskaties, no kurienes informācija nāk — vai tas ir uzticams medijs.
- Pārbaudi, vai par to raksta arī citi avoti.
- Ja ziņa izklausās pārāk šokējoša vai emocionāla, esi piesardzīgs.
- Vienmēr meklē oriģinālo informāciju, ne tikai pārstāstus.
Jau divus gadus darbojas arī interneta platforma www.melnsuzbalta.lv, kur vienuviet apkopota aktuālā informācija par dezinformācijas gadījumiem, to atpazīšanu un rīcību, sastopoties ar manipulatīvām metodēm. Platformā iespējams arī ziņot par dezinformācijas un citu manipulāciju gadījumiem, aizpildot īpašu anketu, tādējādi ikvienam iesaistoties drošākas un uzticamākas informatīvās telpas veidošanā.
Iesakām!
Šobrīd arvien populārāks kļūst digitālais “detox” jeb atpūta no sociālajiem medijiem, piemēram, tos brīvdienās nemaz nelietojot. Tas palīdz mazināt informācijas pārslodzi un atgūt fokusu, jo ikdienā satura ir vienkārši par daudz.
Lai šo fokusu saglabātu, turpmāk katru nedēļu ciklā “Uzzini, pārbaudi, vērtē’” runāsim par tēmām, kuras ietekmējis viltus ziņu vilnis vai notikumi, kas sabiedrībā radījuši lielas viedokļu plaisas. Un pirmā ceturtdienas tēma būs – 2. pensiju līmenis.
Uzzini, pārbaudi, vērtē!