Turpmāk svētdienās piedāvājam ielūkoties atvaļinājuma piezīmēs – trīs valstis, trīs valūtas, trīs kultūras un trīsreiz vairāk piedzīvojumu! Nākamais galamērķis – Sofija, Bulgārija. Atvaļinājuma galapunkts.
Pēc uzkāpšanas Rtaņas kalnā, interneta problēmām, nebeidzamajām kakla sāpēm un laicīgas netikšanas prom no šī kalnu ciema, saprotu, cik ļoti gribu doties tālāk uz Bulgāriju. Uznācis ceļotāju nogurums, gribas internetu telefonā visu laiku, nevis tikai atsevišķos punktos un gribas kaut ko mazliet zināmāku. Kājas pēc kalna sāp jau trešo dienu, arī vīruss neatstājas un liek par sevi manīt.
Mūs jau atkal ir piemeklējusi transporta neesamības problēmas. Protams, pārējie kalnā kāpēji šeit ieradušies ar saviem auto, tie ik pa laikam pazūd, līdz ar to nevaram nevienam uzprasīties par ceļabiedriem. Informācijas trūkums un vietējo nesteigšanās kaut ko risināt, mani ir jau ir nokaitinājis. Lai kā šeit būtu skaista daba un viss pārējais, es tiešām gribu prom. Sajūta, ka kalns nelaiž mūs. Bet vismaz esam atraduši vietējo veikalu, kas nebija norādīts kartē. Ja būtu to atraduši ātrāk, ietaupītu sev naudu, mazliet nervu un būtu arī labāk sagatavoti kāpienam kalnā. Bet ko nu vairs. Priecīgi dzeram savu ledus kafiju, ēdam tunča salātus un štukojam, kā tikt prom.
Hosteļa saimniekam esam izprasījušies visādi, viņš vien nosaka, ka gan jau kaut ko izdomāsim. No vienas puses tas skan cerīgi, bet no otras – visu nākamo dienu pēc kalnā kāpšanas esam nonīkuši. Taksometru vairāk nesauksim, lai vai kā toreizējais vedējs cerīgi piekodināja, lai viņam zvanam, ja nu kas. Prātojam ceļu tālāk bez transporta. Doma ir tikt kaut kā līdz Nišai un tad jau no turienes uz Bulgāriju autobusi iet. Bet autobusa biļetes uz Bulgāriju vēl nevaram pirkt, jo nezinām, kad līdz turienei tiksim.
Kad visu dienu esam novazājušies un nonīkuši, beidzot hosteļa saimnieka dēls mūs aizvizina līdz nākamajam kalnu ciematam, no kura ar autobusu tiekam uz Nišu. Nezinu, kāpēc es biju iedomājusies, ka šajā pilsētā būs kaut kas klaji atšķirīgs no Belgradas, tiešām man nav ne jausmas. Naivs šķitums vai prāta mulsums, tomēr iekšēji es kaut kā biju noskaņojusies uz kaut kādu lielāku daili vai ko tamlīdzīgu. Iebraucam putekļaini piebāztā autostacijā. Tā apjozta ar metāla margām, bet autoostas teritorijas āpuse izskatās tā, ka iestājas mazliet kultūršoks – mazi tirgotāju būcenīši satupuši viens otram blakus, ļaudis iet kur nu kurais, mazliet smird. Arī šeit mums ir jāpavada tikai diennakts, lai dotos tālāk uz Bulgāriju. Tas ir jauki.
Nakti pārlaižam kārtējā hostelī, sapērkam pārtiku un esam gatavi nākamajam starptautiskajam reisam. Mazliet nobrīnāmies, kad jāpērk atsevišķa biļete, lai vispār tiktu iekšā autoostā līdz savam godam apmaksātajam autobusam. Tas nekas, ja Tev jau ir gana padārga biļete zobos. Draugs saka, ka tas ir tādēļ, lai puķītes netiktu iekšā (mūsu sarunvalodā tas nozīmē bezpajumtniekus, kas ielas malā sēž saulē un bauda dzīvi. Tas tāds ziemeļkurzemes skarbais žargonvārds). Bet puķīšu šeit ir tāpat, dažas mierīgi guļ uz soliņa un kūpina dūmus. Ar diezgan pavecu un pārsauktu Flixbus dodamies vēl tālāk uz dienvidiem.
Uz robežas atkal ir ilgi jāgaida. Tomēr, to šķērsojot, mani pārņem svētlaime. Esmu atpakaļ Bulgārijā! Ar to mani saista tuva saikne – pirms teju desmit gadiem Bulgārijā pusgadu mācījos apmaiņas programmā. Pirmoreiz tik tālu un tik ilgi prom no mājām, plus visādi jestri piedzīvojumi un cits skats uz pasauli – tas viss Bulgāriju manā sirdī ir ielicis uz mūžu. Un nu šī jau ir ceturtā reize, kad braucu uz šejieni meklēt piedzīvojumus.
Iebraucam Sofijā vēlu, ir jau pāri deviņiem, tomēr ir sajūta, ka viss ir labi un tā arī ir. Mūsu atvaļinājuma un ceļojuma pēdējās trīs dienas pavadīsim Bulgārijas galvaspilsētā, lai tā mierīgi to apskatītu vēlreiz un vienkārši baudītu visu, ko vēl var. Paliekam tādā interesantā rajonā – blakus centram un Ženski bazar jeb sieviešu tirgum. Apkārt daudzas mazbodes un citi veikali. Tajā pašā vakarā pēc atbraukšanas atrodam arī jauku bāru, kur baudam vietējo bulgāru vīnu. Ir labi.
Ženski bazar jeb sieviešu tirgus Sofijā, Bulgārijā, kuram blakus arī dzīvojam.
Lai gan Sofijā ir jau būts iepriekš, es to skatu pilnīgi citām acīm. Līdzīgi agrāk ir bijis arī ar citām pilsētām un valstīm. Acīmredzot šajā faktā pie vainas ir laika posms jeb gadi, kas bijuši starp ceļošanas reizēm. Tagad man Sofijā ir sajūta, it kā te nemaz nebūtu būts. Atsevišķas vietas atpazīstu uzreiz, bet, lielākoties ir tā, ka jūtos, kā pirmoreiz šeit esam. Gandrīz desmit gadu liels nogrieznis tomēr ir liels, lai paspētu aizmirst kādu no vietām.
Svētā Aleksandra Ņevska katedrāle Sofijā, Bulgārijā.
Apskatām centru un katedrāli, kā arī iepērkam mājiniekiem suvenīrus. Neatņemama Bulgārijas velte, ko iesaku ikvienam, sevišķi jau dāmām, ir rožu kosmētika – rožūdeņi, krēmi un ziepes. Rozes viņiem ir atliku likām un cenas ir zemas. Nākamgad arī bulgāriem būs eiro, tādēļ jau tā vieglo valūtas rēķināšanu (kas bija jādala vienkārši uz pusi) pilnībā atmet pie levām piespraustā eiro cenu zīme. Sapērku daudz gan sev, gan mammai un māsai, un nu priecīga cilpoju pa vecpilsētas ielām, smaržodama pēc kārtīgas Kazanlakas rožu sievas. Pietrūkst tikai pīts groziņš, lakatiņš un rožlapiņas, kas lido man nopakaļ.
Šopska salata ar sirenes sieru – viens no bulgāru ēdieniem.
Citu dienu iepērkam šopska salata un airanu – viens no tipiskajiem bulgāru ēdieniem un dzērieniem. Protams, neiztikt arī bez bulgāru jogurta, kam ir klāt lactobacilus bulgaricus – vērtīga un veselīga baktērija, kas atrodama tikai Bulgāru zemē. Vispār jogurts – gan ēdams, gan dzerams, šeit ir lielā cieņā. Skābo krējumu neviena laviešu dvēsele šeit neatradīs. Toreiz studiju laikā tieši Bulgārija man iemācīja, ka krējuma vietā var lietot arī bezpiedevu jogurtu. Un nav ne vainas, ir veselīgāk!
Apskatām arī mošeju un izstaigājam Sofiju krustu šķērsu. Nav kur vairs aci piesiet. Ir ļoti karsts. Gribas ar kādu vietējo papļāpāt un jau atkal – Visums nolasa mūsu vēlmes. Pašā pēdējā vakarā, kad hosteļa sētā piesēžam, lai iemalkotu bulgāru vīnu, kuru par smiekla naudu iepirkām blakus bodītē, sastopam kādu vīrieti un sievieti. Esam vienā vecumu kategorijā. Sieviete gan angliski nemāk un ik pa laikam izmanto google translate. Vīrietis gan labi māk angliski, tādēļ izrunājam daudz ko – sākot no politiskās situācijas, beidzot ar darba dzīvi. Es ik pa laikam cenšos padižoties ar dažām bulgāru frāzēm, ko atceros no studiju laikiem. Parunājam arī par mūziku, man Spotify vēl ir bulgāru mūzikas mape ar vietējo turbo folka hitiem. Pēc mirkļa mums pievienojas sētas kaimiņš, kas mums piedāvā īstu mājās brūvētu bulgāru vīnu. Tam ir ļoti izteikta vīnogu garša. Tā nu mēs jautrā kompānijā pavadām visu atlikušo vakaru, kuru bijām iepriekš plānojuši aizvadīt, kārtojot čemodānus atpakaļceļam.
Mošeja Sofija centrā.
Lidostā ar draugu sakašķējamies – pie vainas ir viena sasodīta banitsas maizīte, arī tipiska Bulgārijai. Ļoti garšīga, ar sirenes sieru pildījumā – to vēl vēlējos pirms došanās prom nobaudīt. Gluži kā vadātājs kājas mani aiznes pie tuvākās banitsas bodes uzreiz pēc drošības kontroles. Bet, kā jau pie labākās mārketinga stratēģijas, nebiju pamanījusi ar maziem burtiem atzīmētu gramu daudzumu pie norādītās cenas. Tātad, viena maizīte izmaksāja deviņus eiro un kašķi. Turklāt, tā nemaz nebija garšīga. Bet, kā ir, tā ir. Rīgas lidostā atsākam runāt un atvaļinājums ir beidzies. Tāpat kā mana enerģija, konta uzkrājums un feritīna rezerves organismā.
Paliec sveiks, atvaļinājum! Līdz nākamajam gadam!
