Vizuļi, airi un maluzvejnieku rīki – ko atrod, tīrot Salacas straujteces?

Ekskavators upes vidū parasti nav skats, kas asociējas ar dabas aizsardzību. Tomēr vairākās Salacas straujtecēs tieši šādā veidā šovasar tiek atjaunotas lašu un nēģu nārsta vietas. No upes izceļ gadu desmitiem veidojušos aizaugumu, smiltis un sanesumus, bet oļus un lielākos akmeņus cenšas atstāt turpat. Darbi notiek projektā LIFE IS SALACA, un biedrībā “Makšķernieku klubs “Salackrasti”” norāda – vietās, kas šādi jau atjaunotas, laši nārstot atgriežas.

Salaca ir viena no nozīmīgākajām Latvijas lašupēm, taču daudzviet tās straujteces gadu gaitā aizaugušas. Biedrības “Makšķernieku klubs “Salackrasti”” valdes priekšsēdētājs Atis Apelis skaidro, ka process nav noticis dažu gadu laikā. Apkārtējās teritorijās esošās lauksaimniecības dēļ ūdeņos nonāk barības vielas, kas līdz ar lielajiem ūdeņiem nokļūst upē un pakāpeniski nogulsnējas.

“Aizķeras aiz vienas zālītes, izaug otra, un tā pamazām viss aizaug. Tas nav izaudzis piecos gados – tas ir veidojies vairākus desmitus gadu,” stāsta Apelis.

Problēma kļūst īpaši būtiska vietās, kur nārsto laši. Tiem nepieciešami oļaini un akmeņaini upes posmi, taču, straujtecēm aizaugot, piemērotu vietu kļūst mazāk. Ideja palīdzēt lašiem sākotnēji gan nebūt nenozīmēja ekskavatora dzīšanu upē. Biedrības pārstāvji nārsta laikā vērojuši zivis un pamanījuši, ka tās pašas cenšas tikt galā ar aizaugušo upes gultni.

“Redzējām, ka lasis mēģina izsist aizaugušo velēnu, lai tiktu līdz oļiem, bet viņam tas nesanāk. Sākumā gājām ar laužņiem un plēsām velēnu ar rokām. Pēc tam mēģinājām ar ūdens sūkņiem, bet arī tas nebija pietiekami efektīvi,” atceras Apelis.

Risinājums atradies Zviedrijā. Makšķerēšanas brauciena laikā Apelis pamanījis informāciju par upes tīrīšanu ar ekskavatoru. Sekoja materiālu meklēšana, projekta rakstīšana un tehnikas iegāde, bet vēlāk biedrība iesaistījās LIFE IS SALACA projektā.

“Pats process ir nedaudz nošpikots no Zviedrijas. Tur šādā veidā upes tiek atjaunotas jau sen,” saka Apelis.

Tomēr Salacā redzamais ekskavators nav gluži tāds pats, kādu varētu sastapt būvlaukumā. Tehnika pielāgota darbam ūdenī un aprīkota ar bioloģiski noārdāmām eļļām un smērvielām. Tās prasa biežākas apkopes, toties neizdala ūdenī kaitīgas vielas. Īpašs ir arī ekskavatora kauss. Tajā iestrādāts režģis, kas ļauj izcelt zāļu un smilšu masu, vienlaikus cenšoties upē saglabāt pēc iespējas vairāk oļu.

“Lielos akmeņus arī atstājam upē, jo tie ir vajadzīgi dzīvotnēm. Krastā izceļam tikai zāļu un smilšu masu,” skaidro Apelis.

Tas gan nenozīmē, ka ekskavators var doties jebkurā aizaugušā Salacas posmā. Darbi saskaņoti ar Dabas aizsardzības pārvaldi, turklāt jāņem vērā apkārt esošie biotopi.

“Tu nedrīksti atjaunot vienu biotopu, iznīcinot citu,” uzsver Apelis.

Apzināti netiek tīrītas arī visas straujteces. Daļa paliek neskarta, lai vēlāk būtu iespējams salīdzināt, kas noticis atjaunotajos posmos un kā upe mainījusies vietās, kur cilvēks nav iejaucies. Savukārt, lai tehniku līdz upei vispār nogādātu, būtiska ir apkārtējo zemju īpašnieku atsaucība. Arī piemērotu darbu laiku ne vienmēr iespējams paredzēt. Tos drīkst sākt no 15. jūlija, taču iepriekšējos divos gados augstā ūdens līmeņa dēļ ekskavators upē varēja iebraukt tikai 22. augustā.

“Nākamgad gribētu sākt jau 15. jūlijā, lai varētu izdarīt pēc iespējas vairāk, bet daba vienmēr ievieš savas korekcijas,” atzīst Apelis.

Savukārt par to, vai ieguldītais darbs patiešām bijis tā vērts, beigās lemj nevis ekskavatora vadītājs vai projekta īstenotāji, bet pašas zivis.

“Mēs domājam, ka lasis nārstos tur, kur esam attīrījuši, bet viņš nārstos tur, kur pats gribēs. Taču esam novērojuši, ka mūsu iztīrītajās vietās viņi patiešām nārsto. Tas ir fakts,” saka Apelis.

Par situāciju Salacā ļauj spriest arī upē uzstādītais lašu skaitītājs. Sadarbībā ar zinātnisko institūtu BIOR tiek uzskaitīti upē ienākošie laši, un pēdējo četru gadu laikā to skaitam bijusi augoša tendence. Kāds būs šis gads, pagaidām gan vēl nav zināms.

Upes tīrīšana reizēm atklāj arī to, ko cilvēki Salacā atstājuši gadu gaitā. Ekskavatora kausā regulāri nonāk makšķernieku vizuļi, un daļa no tiem tagad kā savdabīga suvenīru kolekcija karājas tehnikas kabīnē. Atrasti arī laivotāju airi un maluzvejniecībā izmantoti priekšmeti.

“Atrodam dažādus maluzvejniecības rīkus – metāla stieņus, pie kuriem tiek stiprinātas murdas. Principā, kur ir straujteces, tur šādi metāla stieņi ir. Cik sen tie tur atrodas, to nevar pateikt,” stāsta Apelis.

Ekskavators Salacas vidū, protams, piesaista arī garāmbraucēju uzmanību. Cilvēki piestāj, vēro notiekošo un jautā, kādēļ upe tiek rakta. Reakcijas gan nav vienādas. Pēc aizauguma izņemšanas ūdens līmenis straujtecē var pazemināties, straume kļūst spēcīgāka un atsedzas vairāk akmeņu. Tas ir vērtīgi zivju dzīvotnēm, taču laivotājiem atsevišķus posmus var padarīt grūtāk izbraucamus.

“Laivotājiem vislielākās ovācijas ir tad, kad tu brauc, brauc pa mežu un pēkšņi ekskavators rok,” smejoties saka Apelis.

LIFE IS SALACA laikā straujteču atjaunošana Salacā turpināsies. Projekta īstenotāji cer sakopt vēl vairāk piemērotu upes posmu, tomēr Apelis uzsver, ka cilvēks šajā procesā var tikai radīt labākus apstākļus. To, vai konkrētā vieta patiešām kļuvusi par labu nārsta vietu, beigās izvēlas pats lasis.