Mēs šobrīd neredzam izteiktu Krievijas bruņoto spēku koncentrāciju pie Baltijas valstu robežām, un Krievija Ukrainas karā ir apdedzinājusies, intervijā uzsver NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra digitālās vides pētniece, kas līdzdarbojas ASV bāzētās domnīcas “Atlantic Council” centrā “DFRLab”, Nika Aleksejeva. Vienlaikus viņa uzsver, ka ir pret to, ka mēs sevi mierinām, ka Krievijas agresīvā retorika ir tikai propaganda. Mēs nedrīkstam būt nesagatavoti un turpināt dzīvot bez 72 stundu somas un sakārtotām patvertnēm. Pētniece arī ir pārliecināta, ka tiešas Kremļa ietekmes rudenī gaidāmajās Saeimas vēlēšanas nebūs. Ietekme būs drīzāk netieša caur vēstījumiem sociālo mediju kanālos “Telegram” un “Tik Tok”.
Nesenos dronu incidentus Baltijas valstīs, kad mūsu teritorijās nokrita Ukrainas droni, Krievijas propaganda ir pārvērtusi pret Baltijas valstīm vērstā naratīvā, melojot, ka mūsu valstis ir atvērušas savas gaisa telpas Ukrainas droniem. Kareivīgākie krievu militāristi pat kliedz, ka tas esot militāras agresijas akts no baltiešu puses. Ko Krievija vēlas panākt ar šādu melīgu vēstījumu, kādēļ tas tai ir nepieciešams?
Tas ir viens no jaunākajiem vēstījumiem, kuru Kremlis ir pavērsis pret Baltijas valstīm. Tas jāskata kontekstā ar Ukrainas panākumiem frontē, ar to, ka ukraiņu droni sasniedz aizvien tālākus mērķus Krievijas teritorijā, tostarp Maskavā un Pēterburgā, kur bija mierīga dzīve un bagāti iedzīvotāji, kas līdz šim spēja paslēpties no kara sekām. Šobrīd tas vairs nav iespējams. Minētais pret Baltiju vērstais naratīvs Kremlim ir nepieciešams kā attaisnojums, kādēļ kaut kas tāds – Ukrainas droni pie Maskavas un Pēterburgas – var notikt. Pašlaik “speciālā militārā operācija” arī turīgākajiem Krievijas iedzīvotājiem ir pārvērtusies par karu, kas sasniedz arī viņus. Kremļa ieskatā daudz lielāks attaisnojums ir tas, ka to nav paveikusi Ukraina viena pati, bet kopā ar sabiedrotajiem NATO, konkrētāk, Baltijas valstīm. Proti, Krievija cīnās nevis viens pret vienu ar Ukrainu, bet viena pati pret vairākām valstīm – tas skan attaisnojošāk sabiedrības acīs. Vēl viens iemesls – ja Krievija izlems vērsties pret Baltijas valstīm, šis stāsts kalpos kā morālais attaisnojums.
Protams, ka runas par gaisa telpas atvēršanu ir meli, mēs neesam tieši iesaistīti karā, lai gan nenoliedzami atbalstām Ukrainu. No stratēģiskās komunikācijas viedokļa šāds krievu stāsts liek taisnoties Baltijas valstīm un pierādīt, ka “mēs neesam kamieļi”. To sauc par refleksīvo kontroli, kad tev jātaisnojas un jāpierāda, ka tu neesi kamielis. Tāpēc ir pareizi, ka mūsu valstis nevis iesaistās šajos vēstījumu karos, bet nosoda Krieviju par to, ko tā dara. Tātad vēstījums ir nevis par to, ka mēs nedodam savu gaisa telpu. Bet gan par to, ka Maskava vērš savu agresīvo retorisko uzbrukumu informatīvajā telpā pret mums. Kopumā šis Krievijas vēstījums izriet no tās vājuma.
Bet vai Krievijai nav pazemojoši paziņot, ka pret to militāru agresiju ir vērsusi Igaunija, kurā ir mazāk par pusotru miljonu iedzīvotāju, kamēr Krievijā – 146 miljoni? Tas izklausās absurdi.
Man grūti izvērtēt, vai Krievija jūtas pazemota. Taču to, ka notiek Krievijas vēršanās pret katru valsti individuāli, var uztvert kā “skaldi un valdi” politiku. Pirms tam Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests vērsās pret Latviju un apgalvoja, ka mēs esam ielaiduši Ukrainas bruņotos spēkus savās militārajās bāzēs, no kurām tiek palaisti droni. Kremlis, iespējams, vēlas novērot, kā rīkosies pārējās Baltijas valstis, kad viena no tām kļūst par agresīvas retorikas mērķi. Proti, vai pārējās valstis aizstāvēs retorikas upuri vai atviegloti nopūtīsies, ka šoreiz mēs neesam mērķis. Iespējams, ka šī stratēģija vērsties pret katru Baltijas valsti atsevišķi ir daļa no “skaldi un valdi” politikas, lai testētu Baltijas valstu vienotību krīzes situācijās.
Vai Baltijas valstis šo testu ir izturējušas?
Jā, noteikti. Baltijas valstu ārlietu ministri regulāri tiekas, apspriež šos jautājumus un tiek veidoti kopēji paziņojumi. Faktiski tiem pievienojas visas Baltijas jūras reģiona valstis, kas nosoda Krievijas centienus caur kognitīvo ietekmi destabilizēt mūsu reģionu.
Krievijas propaganda aktīvi ziņo un šausminās par ukraiņu uzbrukumiem okupētajām Doneckas un Luhanskas teritorijām. Savukārt par Ukrainas dronu triecieniem Krievijā, īpaši Pēterburgā un Maskavā, valsts televīzijās valda klusums. Netiek ziņots arī par dronu postījumiem naftas pārstrādes rūpnīcām. Vai tā ir apzināta taktika?
Protams, jo krievvalodīgo situācija Doneckā un Luhanskā bija oficiālais iemesls, kādēļ Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Tika veidots melīgs vēstījums ar daudziem nepatiesiem stāstiem par krievvalodīgo “diskrimināciju”, piemēram, par it kā krustā sisto zēnu. Tāpat krievu Rietumiem uzdotais jautājums, kur jūs bijāt pirms astoņiem gadiem, kad notika “pārkāpumi” Donbasā. Līdz ar to arī pašlaik viņi uzsver ukraiņu uzbrukumus šīm teritorijām. Savukārt tas, ka karš ienāk Krievijā un kļūst redzams arī turīgajā sabiedrības daļā, kam ir zināma ietekme Krievijas iekšpolitikā, Kremlim ir ļoti nepatīkami. Tādēļ skaidrs, ka uzsvars tiek likts uz uzbrukumiem okupētajām teritorijām, kas jau no paša sākuma kalpoja par morālo attaisnojumu pilna mēroga iebrukumam.
Vai Krievijas propagandisti ar šādiem vēstījumiem gatavina augsni kādām militārām darbībām Baltijā? Piemēram, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs uzskata, ka tā ir tikai propaganda un nekas vairāk.
Es teiktu – gan jā, gan nē. No vienas puses, mēs redzam zināmas paralēles ar to, kas notika informatīvajā telpā pirms iebrukuma Ukrainā. Mēs redzējām, ka ukraiņiem tika uzstādīti dažādi ultimāti. Attiecībā uz Baltijas valstīm Krievija nekādus klajus ultimātus nav izvirzījusi, lai arī tās vēlmi vērsties pret Latviju ANO Starptautiskajā tiesā par it kā pārkāpumiem pret krievvalodīgajiem varētu uztvert kā zināmu ultimātu – beidziet tā rīkoties vai arī mēs vērsīsimies tiesā. Līdzīgi 2021. gada decembrī NATO tika iesniegta Krievijas prasība atgriezties 1997. gada robežās, uzsverot, ka “mēs – lasi, Krievija – tikām apmānīti”. Tas viss Krievijai kalpoja kā attaisnojums pilna mēroga iebrukumam. Proti, viņi sāka pirmie, mēs jau tikai atbildam. Plaši zināms ir krievu propagandas vēstījums – ja mēs neuzbruktu pirmie, NATO caur Ukrainu uzbruktu mums.
Baltijas valstu gadījumā runa nav par to, ka mēs pirmie uzbruktu, tas tiešām būtu komiski, bet stāsts tiek paplašināts, ka mēs palīdzam Ukrainai un tai palīdz viss NATO. Pašlaik mēs nenoliedzami redzam Krievijas agresīvās retorikas intensifikāciju, tiek sagrozīti fakti, lai parādītu it kā draudus Krievijai. Piemēram, Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska kritiku par Budapeštas memorandu, kur Ukraina atteicās no kodolieročiem apmaiņā pret Rietumu drošības garantijām, Kremlis pasniedza kā Ukrainas vēlmi atkal kļūt par kodolvalsti un to nedrīkst pieļaut. Krievijas vēstījumu sakarā ir vērojams viens kognitīvs triks – mēs notikumus pagātnē projicējam uz nākotni un domājam, ka atkal notiks tāpat, kā reiz jau bija.
Respektīvi, jūs runājāt par to, ka baltieši velk paralēles ar šodienas Krievijas pret mums vērsto retoriku un to, kāda tā bija pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
Jā, tā darbojas cilvēka prāts. Arī 2014. gadā, kad notika Krimas aneksija, visi domāja, ka Baltijas valstis ir nākamās. Cilvēka prāts ir tā ieprogrammēts, lai saskatītu kaut kādus musturus un signālus, balstoties savā pieredzē. Tas ir līdzīgi kā akciju tirgos, kad cilvēkiem pie augšupejošas līknes šķiet, ka tā būs arī rīt un parīt. Bet divreiz vienā upē neiekāpsi. Kremlis gan mēģina izmantot aprobētas tehnikas, bet skaidrs, ka situācija ir cita.
Krievija ar pilna mēroga iebrukumu Ukrainā ir apdedzinājusies, tās militārās spējas ir noplicinātas un Krievijas diktatora Vladimira Putina reitingi atkal krīt. Krievijai kļūst aizvien grūtāk savai sabiedrībai izskaidrot savas darbības un to, ka tā vēl joprojām it kā ir demokrātiska valsts, jo tur ļoti daudzas brīvības ir apspiestas, tostarp piekļuve internetam. Mēs arī neredzam izteiktu Krievijas bruņoto spēku koncentrēšanos pie Baltijas valstu robežām, lai gan zināmi sagatavošanās darbi tiek veikti jau kopš 2024. gada, piemēram, Ļeņingradas kara apgabala atjaunošana, jaunu kazarmu celšana. Taču nav redzams, ka tiktu gatavots konvencionāls iebrukums, kāds tas bija Otrā pasaules kara laikā. Nekas tāds, visticamāk, nenotiks. Vienlaikus nav izslēgts, ka eskalācija notiek tāpēc, lai parādītu, ka Krievijai vēl ir spējas. Ja būs uzbrukums, tas būs asimetrisks hibrīduzbrukums, kuru nevarēs interpretēt kā tiešu uzbrukumu.
Proti, to nevarēs palikt zem NATO 5. panta?
Tieši tā. Mēs varam runāt par hibrīduzbrukumu, gan izmantojot gaisa telpu, gan jūras un kibertelpu. Skaidrs, ka arī šādi uzbrukumi cilvēkiem ir tikpat nepatīkami kā konvencionāls karš. Arī provokācijas ir daļa no Krievijas stratēģijas, un tur ir grūti iedarbināt NATO 5. pantu. Ar provokācijām agresors cenšas iegūt morālo pārsvaru, ka, redz, mums pirmajiem uzbruka, mēs tikai aizstāvamies. Pagaidām hibrīdkarš notiek informatīvajā telpā, un mēs redzam tā intensificēšanos. Taču mēs neredzam, ka kaut kas notiktu kinētiskajā telpā.
Vienlaikus mēs nevaram izslēgt, ka Krievija gatavojas un tai ir plāni. Mēs nevaram ietekmēt nedz to, ka šāda plānošana notiek, nedz to, kas notiek Krievijas prezidenta Vladimira Putina prātā. Bet kā teica Eizenhauers [Dvaits Eizenhauers, bijušais ASV prezidents no 1953. gada līdz 1961. gadam], plāni nav nekas, bet plānošana ir viss. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt gataviem dažādiem scenārijiem. Līdz ar to es esmu pret to, ka mēs sevi mierinām, ka Krievijas agresīvā retorika jau ir tikai propaganda. Mēs nedrīkstam būt nesagatavoti un turpināt dzīvot bez 72 stundu somas un sakārtotām patvertnēm. Nav patīkami justies apdraudētam, bet vēl nepatīkamāk ir būt nesagatavotam, ja kaut kas notiek. Mēs dzīvojam laikā, kurā nevaram nerēķināties ar potenciālu apdraudējumu.
Raugoties uz valsts institūciju komunikāciju, šķiet, ka dominē uzstādījums: tikai necelsim paniku. Vai mums šeit nevajadzētu mācīties no Izraēlas sabiedrības, kas kopš valsts dibināšanas 1947. gadā dzīvo nemitīga apdraudējuma situācijā, tomēr, iemācoties nepanikot, panākt sasniegumus izglītībā un uzņēmējdarbībā, vienlaikus esot absolūti gataviem potenciāliem uzbrukumiem?
Man liekas, ka Ukraina pat būtu labāks piemērs. Viņi varbūt nebija tik ļoti gatavi, bet X stundā sabiedrība mobilizējās, un dzīve turpina notikt. Mēs noteikti varam pārņemt ukraiņu pieredzi. Ukrainā pašlaik ir daudz uzņēmumu, kas ne tikai turpina strādāt vietējā mērogā, bet iekaro Eiropas tirgu. Nesen notika “Riga StratCom dialogue”, konference, kurā piedalījās vairākas ukraiņu kompānijas, kas palīdz savlaicīgi pamanīt naidīgus vēstījumus, monitorēt informatīvo telpu un saprast, kā notiek kognitīvā ietekme uz sabiedrībām. Mums nav vajadzīga panika. Ir atšķirība starp paniku un modrību. Panika nāk no bailēm un nespēka, no haosa, un cilvēki šādos apstākļos sāk meklēt risinājumu, lai atgūtu stabilitāti. Diemžēl to izmanto Kremlis ar vēstījumu: negribat vairs baidīties? Padodieties, beidziet atbalstīt Ukrainu, tad viss būs labi.
Ja runājam par oficiālo komunikāciju valsts līmenī, vai jūsu skatījumā ir izdevies atrast labu vidusceļu starp panikas nesēšanu un būšanu modriem un sagatavotiem?
Vienmēr mēs varam uzlabot savu sniegumu. No vienas puses, šķiet, ka nesēsim paniku, ja pārliecināsim cilvēkus, ka viss ir labi. Tas ir līdzīgi, kā mūs mēģināja pārliecināt, ka mums ir dronu siena, kurai neviens drons neizies cauri. Bet notiek incidents, un droni iziet cauri, un cilvēki redz neatbilstību starp vārdiem un darbiem. Efektīvai stratēģiskai komunikācijai ir jābūt mērķtiecīgai, tās mērķis ir iedrošināt sabiedrību, radīt gan modrību, gan pārliecību, ka draudi tiks laicīgi pamanīti, ka esam sagatavojušies un zinām, ko darīt. Svarīgi ir vēstījumus salāgot ar reāliem darbiem. Lai nav tā, ka ir saraksts ar patvertnēm, kuras praksē nestrādā un nav lietojamas. Mums nav vajadzīgi gudrāki runu rakstītāji, bet mums ir nepieciešams visiem sadarboties ar kopīgiem mērķiem. Ir jāpanāk, ka vārdi saskan ar darbiem.
Koordinācijas trūkuma dēļ vieniem ir sajūta, ka cilvēki tiek uztraukti par daudz, citiem – ka par maz. Tas, ka mēs neprotam sadarboties, rada to, ka cilvēki jūtas apjukuši, rodas kritika par valsts amatpersonu neizdarību. Šo kritiku ļoti veikli var izmantot Krievija, mazinot uzticību valstij.
Vai Krievijas vēlme vērsties pret Baltiju starptautiskās tiesās ir skaidrojama ar vēlmi ietekmēt starptautisko sabiedrību, ar to domājot ne jau NATO sabiedrotos, bet, piemēram globālos dienvidus?
Noteikti. ANO ir tā platforma, caur kuru to var visefektīvāk izdarīt. No vienas puses, Latvija ierobežo krievu valodas lietošanas iespējas, taču, no otras, tas nenozīmē, ka krievvalodīgajiem būtu mazāk iespēju piedalīties valsts dzīvē. Diskriminācija ir tad, ja cilvēks tiek apspiests par lietu, kuru viņš nevar mainīt, piemēram, tautība, dzimums, ādas krāsa. Bet valodas prasmes ir lieta, kuru cilvēks var mainīt. Neviens nediskriminē krievus tāpēc, ka krievu valoda ir viņu dzimtā valoda. Taču ir prasība mācēt arī latviešu valodu. Ja runājam par Latīņamerikas un Āfrikas valstu, kas ir bijušas kolonizētas, attieksmi, tad tās uz Baltijas situāciju skatās caur prizmu, ka ir valdošā nācija, kas apspiež citas. Diemžēl uz šīm valstīm to vēsturiskās pieredzes dēļ Krievijas vēstījumi var iedarboties. Pētījumi rāda, ka minēto valstu koloniālo pieredzi izmanto Krievija saviem vēstījumiem, tostarp par notiekošo Baltijā.
Kā rīkoties Baltijas valstīm attiecībā pret Krievijas naratīviem? Iesaistīties diskusijā? Piemēram, Eiropas politikas analīzes centra padomnieks Edvards Lūkass uzskata, ka mēs pārāk daudz reaģējam uz katru Krievijas izteikumu.
Manuprāt, ideāls variants nav nedz asa reaģēšana, nedz nereaģēšana vispār. Mums nevajadzētu reaģēt simetriski un netaisnoties, ka neesam kamieļi. Taču mēs nevaram arī nedarīt neko. Tā ir laba mācība no Covid-19 laikiem, kad vēstījumus par vakcināciju pārņēma antivakseri, un tad jau bija ļoti grūti pārņemt iniciatīvu, lai pārliecinātu vakcīnskeptiskos cilvēkus. Līdz ar to komunikācijai ir jāpieiet stratēģiski. Krievija ar saviem vēstījumiem vēlas sēt haosu, iebaidīt, radīt dusmas un bailes. Līdz ar to pretī ir jāliek vēstījumi, kas cilvēkos vairo drošuma sajūtu, lai viņi spētu adekvāti reaģēt uz to, kas rada bailes un nedrošību. Piemēram, Krievija vēlas mūs iebaidīt, ka tūlīt Latviju iesūdzēs ANO tiesā. Pretī būtu jāliek skaidrojums, ko tas nozīmē un ka mēs varam būt droši, ka tam nebūs nekādu tālejošu seku. Svarīgi ir izvēlēties tādus stratēģiskos vēstījumus, kas mazina ienaidnieka retorikas ietekmi.
Vai es pareizi saprotu, ka vēstījumiem jābūt vērstiem uz mūsu sabiedrības emocionālās labbūtības vairošanu, nevis diskutēšanu ar Krieviju, kas ir diezgan bezjēdzīgs pasākums?
Tieši tā. Mums pašiem jābūt spēcīgiem, pašpārliecinātiem un jājūtas droši, un tad mēs varam, kā saka Edvards Lūkass, ignorēt Krievijas vēstījumus.
Sensitīvs jautājums. Informatīvo karu risina arī ukraiņi. Viņu izlūkdienests atkārtoti ir paziņojis, ka Krievija gatavo iebrukumu Baltijas valstīs. Es saprotu, kāpēc ukraiņi to dara. Bet vai tas tomēr nav mēģinājums sēt paniku un vai tas nav nekorekti pret mums kā sabiedrotajiem?
Tas, ka daļā sabiedrības šie vēstījumi rada paniku, ir blakusefekts. Jo, kā jau jūs minējāt, Ukraina veic arī savu informatīvo karadarbību, tostarp ietekmējot Eiropas valstis, lai tās turpina sniegt militāro palīdzību.
Bet vai tā nav manipulācija?
Protams, ka tā ir manipulācija, bet Ukraina ir kara apstākļos. Mēs esam izvēlējušies atbalstīt Ukrainu. Vēstījumi par to, ka Ukraina nav vienīgais Krievijas mērķis, var raisīt sabiedrībā paniku, bet atkal – tas izriet no drošuma trūkuma. Mums nav jākritizē Ukraina par šādiem vēstījumiem, jo to vēlas Krievija. Turklāt Krievijai šādi plāni noteikti ir, bet, atsaucoties uz jau minēto Eizenhaueru, plāni nav nekas, plānošana ir viss. Plānošanu ietekmē situācija. Un mēs to varam ietekmēt ar savu gatavību un emocionālo noturību, kas nāk caur drošuma sajūtas radīšanu.
Par Krievijas iespējamo agresiju pret Baltiju runā arī bijušie dažādu Rietumvalstu izlūkdienestu vadītāji.
Nereti vēstījumi, ka Kremlim ir plāni iebrukt, tiek nolasīti tā, ka Krievija noteikti iebruks. Tas nav viens un tas pats. Jautājums, kā žurnālisti spēj šos vēstījumus nolasīt.
Respektīvi, arī Rietumu informatīvā telpa nemaz nav tik nevainojama.
Protams. Mums ir Otrā pasaules kara un Aukstā kara pieredze, Dienvidslāvijas kara pieredze. Bet tolaik informatīvā telpa bija pavisam cita. Pašlaik veco demokrātisko valstu klubam ir pievienojušās valstis, kurām demokrātijas un brīvā tirgus pieredze nemaz nav tik ilga. Tādas ir arī Baltijas valstis. Mums nav tik labi ieeļļota lēmumu pieņemšanas mašinērija. Tas ir pilnīgi normāli, ka demokrātiskās valstīs ir diskusijas un konkurence gan par ietekmi, gan ekonomiskajiem procesiem. Līdz ar to vienoties nemaz nav tik vienkārši, īpaši nosacītos miera laikos. Es varu minēt “Propastop” piemēru. “Propastop” ir neatkarīgs Igaunijas pētnieciskais blogs, kurā darbojas daudzi brīvprātīgie no bruņotajiem spēkiem, lai monitorētu Igaunijas informatīvo telpu un attīrītu to no Krievijas propagandas. “Propastop” aprakstīja izplatījušos interneta mīmu par Narvas tautas republiku un lika sabiedrībai būt uzmanīgai (“Narvas Tautas Republika” ir tiešsaistes dezinformācijas kampaņa un interneta mīms, kura mērķis ir veicināt Igaunijas pierobežas pilsētas Narvas atdalīšanos un autonomiju. Kampaņā tika izmantoti karogi, kartes un uz mīmiem balstīti attēli, lielā mērā balstoties uz separātistu zīmolu, ko Krievija 2014. gadā ieviesa Ukrainas Donbasa reģionā – red.). Šo mīmu pamanīja arī vācu tabloīds “Bild”, kas sāka intervēt Igaunijas amatpersonas, velkot paralēles ar tā sauktajām Doneckas un Luhanskas tautas republikām. Interesanti, ka “Telegram” kanālos iefiltrējušies igauņu žurnālisti atklāja, ka, izrādās, šo interneta mīmu uztur tikai viens līdz divi cilvēki. Līdz ar to ir situācijas, kad grūti saprast, uz ko un cik daudz reaģēt.
Cik lielā mērā Krievija centīsies ietekmēt gaidāmās Saeimas vēlēšanas? Kādi būs galvenie Kremļa vēstījumi? Bet varbūt, kā to rāda Moldovas un Armēnijas pieredze, mums nemaz nevajag par to pārmērīgi satraukties?
Armēnijā un Moldovā Krievijas ietekme bija tieša un neslēpta, tostarp maksāšana cilvēkiem, lai tie iziet protestos. Manuprāt, tieši šī acīmredzamā un brutālā iejaukšanās ļāva cilvēkiem ieraudzīt, ka viņus mēģina ietekmēt un atņemt balsstiesību autonomiju. Tas, ka Krievijas ietekme bija tik acīmredzama, palīdzēja armēņiem un moldāviem mobilizēties un izdarīt izvēli, par kuru mēs priecājamies.
Gaidāmo Latvijas vēlēšanu kontekstā mēs līdz šim neesam redzējuši tik izteiktas Kremļa ietekmes kampaņas. Tomēr skaidrs, ka klasiskais vēlēšanu jautājums, kas būs aktuāls arī šogad, ir etniskais dalījums, kas mobilizēs abas vēlētāju daļas. Kremļa vēstījums noteikti būs arī par “sapuvušajiem” Rietumiem, pretnostatot tiem krievisko identitāti. Protams, gan latvietis, gan krievs var būt anti-LGBT, bet gala izvēli vēlēšanās noteiks tas, vai un kā tiek pārstāvētas manas kā latvieša vai krieva intereses.
Manuprāt, Krievijas ietekmi mēs visvairāk redzēsim “Telegram” grupās, kā arī “Tik Tok”, kur tiks paķerti vēstījumi, kas tālāk atspoguļosies anonīmos interneta portālu komentāros pie dažādām ziņām. Taču es nedomāju, ka uz Latviju tiks sūtīti Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes aģenti, kā tas notika Ungārijā, kur ieradās pat Putina administrācijas vadītājs Sergejs Kirijenko. Tāpat Latvija ir pārāk maza, un viss ir pārāk caurskatāms, lai maksātu cilvēkiem par iziešanu protestos. Visdrīzāk Krievijas ietekme būs netieša, caur cilvēkiem, kas aizbēguši no Latvijas uz Krieviju, kā Andrejs Mamikins, vai uz Baltkrieviju aizbēgušais Aleksejs Rosļikovs, kas izpaudīsies “Telegram” un “Tik Tok”.