Ainažu Jūrskolas muzeja Dārza svētki jau kļuvuši par tradīciju. Arī šogad muzeja dārzā skanēja dziesmas, notika dejas un dažādas meistardarbnīcas, bet apmeklētāji varēja tuvāk iepazīt jūrniecības vēsturi un tradīcijas. Šoreiz svētkos tika godināti arī divi vēsturiski burinieki, kuri atzīmēja savas jubilejas.
Ainažu Jūrskolas muzeja vadītāja Iveta Erdmane stāsta, ka ideju par Dārza svētku rīkošanu plašākai sabiedrībai savulaik ierosinājusi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktore Liene Johansone-Kuzmina.
“Programmu mēs, muzeja darbinieki, izvēlamies, organizējam un veidojam paši. Redzam, ka cilvēkiem patīk. Pagājušajā gadā, kad svinējām Krišjāņa Valdemāra divsimtgadi, apmeklētāju bija īpaši daudz. Arī laikapstākļi mūs parasti saudzē un lietus nav,” saka Iveta Erdmane.
Svētku laikā apmeklētāji varēja ne tikai klausīties koncertus un apskatīt muzeja ekspozīciju, bet arī piedalīties dažādās meistardarbnīcās. Vienā no tām no pļavas augiem tapa smaržīgi paklājiņi.
Kuivižnieki Toms un Gusts stāsta, ka svētkus apmeklē regulāri, jo tepat dzīvo un pasākumi allaž esot labi noorganizēti.
“Pagājušajā gadā te bija arī Valsts prezidents. Vienmēr ir forša sajūta. Toreiz taisījām pirts slotiņas, bet šogad gatavojām paklājiņu no dažādiem augiem. Nekas, varbūt nākamgad atkal būs pirts slotiņas,” smejoties stāsta apmeklētāji.
Meistarklasi vadīja rokdarbniece Inga, kura dalībniekiem rādīja, kā strādāt ar vikingu stellēm.
“Tas ir koka dēlītis ar tapiņām, kurās ievērti diegi. Ar to var veidot gan zāļu paklājiņus, gan darboties ar vilnu. Cilvēks var izmantot visas zālītes, kas aug apkārt mājai, un savām rokām pagatavot brīnišķīgu paklājiņu. Nekas nav jāpērk,” stāsta Inga.
Viņa pati ir no Vecpiebalgas puses un darbojas Dzērbenes rokdarbu studijā “Dzērbe”. Inga uzsver, ka arī smaržīgajiem zāļu paklājiņiem iespējams atrast saikni ar jūrniecības tradīcijām.
“Agrāk ikvienu jūrnieku mājās gaidīja sieva, meita vai draudzene. Viņas pušķoja mājas, un šie paklājiņi ir ļoti smaržīgi. Kad jūrnieks naktī atgriezās mājās un paklājs smaržoja pēc visām zālītēm, nu, jūs jau saprotat, tālāk nestāstīšu,” smejas rokdarbniece.
Paklājiņos izmantotas piparmētras, dievkociņš, raudene, vībotne un citi smaržīgi augi. Kad tie izžūst, tos iespējams izmantot arī pirtī vai apliet ar karstu ūdeni un tajā izmērcēt kājas.
Citviet muzeja pagalmā apmeklētāji varēja apgūt arī jūrnieku mezglu siešanu. Darbnīcas vadītājs Valdis skaidroja, ka šādas prasmes var noderēt gan praktiskās situācijās, gan izklaidei.
“Piemēram, aizbrauksi ar laivu kaut kur ābolus aizņemties, piesiesi laivu un mezgls turēsies stingri. Ir arī tādi mezgli, kas vairāk domāti jokiem, bet īstos mezglus jūrā reāli vajag,” saka Valdis.
Viņš atzīst, ka Dārza svētku atmosfēra esot tikpat laba kā citus gadus. “Kā vienmēr, te ir forši. Es jau tepat pa Salacgrīvas pusi dzīvoju, tāpēc šeit neesmu pirmo reizi,” viņš piebilst.
Īpašu uzmanību izpelnījās arī koka burukuģu būvēšanas darbnīca, kurā bērni darbojās kopā ar vecākiem un vecvecākiem.
“Kuģu būvēšana lielākoties ir ģimenes process. Arī senos laikos kuģus nekad nebūvēja viens cilvēks. Bija vajadzīgi kocinieki, metālapstrādes meistari, kalēji, kuri kala skrūves un naglas. Arī tagad darbnīcā darbojas vecāki, omītes, vectēvi un bērni,” stāsta darbnīcas vadītājs Juris.
Viņš norāda, ka interese par kuģu būvēšanu bijusi liela visas dienas garumā. Izgatavoto kuģīti varēja arī izkrāsot, ļaujot vaļu iztēlei, taču pats svarīgākais bijis izdomāt kuģa nosaukumu.
“Nosaukumu var dot tikai tad, kad kuģi ielaiž ūdenī. Mums te ir arī ūdens, kur to palaist, tāpēc viss notiek pa īstam,” saka Juris.
Tomēr Dārza svētki Ainažos nav tikai par izklaidi. Pirms pasākuma sākuma muzeja darbinieki devās uz Vecajiem jūrnieku kapiem, lai pieminētu tos, kuri savulaik veidojuši Ainažu kā jūrniecības pilsētas stāstu.
“No rīta aizbraucām uz Vecajiem jūrnieku kapiem un uzlikām svecītes mūsu aizgājušajiem jūrniekiem. Mēs tā darām vienmēr. Viņus godinām un izlūdzamies viņu svētību mūsu pasākumiem,” stāsta Iveta Erdmane.
Ainažu Jūrskolas muzeja Dārza svētki jau trešo gadu ne tikai pulcē apmeklētājus, bet arī atgādina, ka jūrniecības mantojums dzīvo ne vien muzeja ekspozīcijā, bet arī cilvēku atmiņās, prasmēs un kopīgi koptās tradīcijās.