Kokles skaņas vieno Kurzemes kultūru Kolkā

Kurzemes īpašo pievilcību veido gan Baltijas jūras krasts, gan piesaista un aizrauj Kurzemes divas savdabīgās kultūrtelpas – lībiešu un suitu. Katrai no šīm kultūrtelpām ir savs muzikālais mantojums, bet koklēšana jau no senatnes ir bijusi raksturīga kā lībiešiem, tā suitiem. Domājot par šo tradīciju un kokles spēles atdzimšanu, radās doma par kopēju mācību programmu un projektu, kurā savīta gan lībiešu, gan suitu zemes unikalitāte.

Etnomuzikologs Ansis Jansons vada kokles nodarbību.

“Sākotnēji projekts šķita ļoti vienkāršs – pamācīsimies tie, kuri vēlas un tie, kuri, varbūt, jau zina kokles spēli. Negaidot atsaucās etnomuzikologs Ansis Jansons. Un tā, uzrunājot Lietuvas kolēģus Klaipēdā, Etnomūzikas centru, arī viņiem ir kokle – kankle, un suitu zemes pārstāvji, kokļu ansamblis “Četri vēji” un suitu dūdinieki šodien atbrauc. Un tas viss izveidojas kopā par ļoti lielu, skaistu pasākumu,” stāsta projekta koordinatore Dace Cine

Ar etnomuzikologa Anša Jansona atbalstu 30 projekta dalībnieki ne tikai mācījās spēlēt, aizvadot vairāk kā 20 stundas koklējot, bet iepazina arī kokles nozīmi un vēsturi, klausoties stāstos par to, kā kokle gadsimtu gaitā pavadījusi cilvēkus svētkos, darbos un sadzīvē.

Dalībnieki mācās spēlēt kokli.

“Kokle ir unikāls instruments ne gluži tikai latviešiem, bet visam Baltijas reģionam. Visām valstīm, kas ir apkārt Baltijas jūrai, ir šāda vai līdzīga veida, formas un skanējuma instrumenti, un tas ir tas, ar ko mūsu reģions ir unikāls arī visā pasaulē,” ir pārliecināts etnomuzikologs un kokles spēles skolotājs Ansis Jansons.

Ideja, kas sākotnēji šķitusi pieticīga, pārauga par pasākumu ar plašu atsaucību, un aptuveni puse no dalībniekiem kokli rokās turēja pirmo reizi.

Ilze un Ivanda, projekta dalībnieces no Talsu novada:

“Priekšzināšanu nav, bet es jau no bērnības esmu gribējusi iemācīties kokli. Radās tāda iespēja un, kāpēc nē!? Jāizmanto! Mājas visu laiku stāvēja tāda maza, maza koklīte un mamma visu laiku par to fano. Atsūtīja man afišu un nodomāju – pie reizes pamēģināsim.

– Kokle nav grūts mūzikas instruments, ko apgūt?

– Nē, man šķiet, ka klavieres ir stipri sarežģītākas.

– Kā tev šķiet?
– Man atkal šķiet, ka, ja tu zini tos pamatus, tad ar treniņu tu iemācīsies noteikti.”

Kokles spēles nodarbība.

“Man mājās stāvēja kokle, ko es četrus gadus atpakaļ Druvienā uztaisīju, un, kā saka, četri gadi ir pagājuši un domāju, ka ir jāsāk kaut kas darīt. Te nu es esmu. Mums visiem te izdodas diezgan labi, mums ir fantastisks skolotājs, bet, protams, pa divām dienām tas ir ļoti maz, ko mēs te īstenībā esam iemācījušies. Lielākais jau būs tad, kad aizbrauksim mājās,” uzskata projekta dalībniece no Jaunolaines Diāna Nemme.

“Viņiem veicas ļoti labi. Īstenībā, šeit ir sanākuši ļoti centīgi koklētāji. Daļa no tiem, kas ņēma kokli pirmo reizi rokās, visu sadziedāšanās vakaru centīgi centās likt lietā pa dienu iegūtās zināšanas un mācīties, ķert akordus dziesmām, kuras viņi nekad dzīvē nebija ne tikai spēlējuši, bet arī dzirdējuši,” turpina etnomuzikologs, kokles spēles skolotājs Ansis Jansons.

Etnomuzikologaprāt, tas, ka pasākumā vienojušies gan cilvēki ar pieredzi, gan bez tās, ir iemesls tam, lai veidotos dažādas unikālas situācijas un pieredzes, kas pasākumu padara dzīvu un ļauj kopā būšanu atcerēties arī uz priekšu. Šis projekts Kolkā ir tikai viens piemērs, kā Latvijā tiek atdzīvināts un nodots tālāk mūsu kultūras mantojums un kur mazas vietas, kļūst par lieliem kultūras sargiem, jo jau nākamajā gadā tiek plānota kokļu atkalsatikšanās Kolkā.

Dalībnieku kopbilde.