Ziemassvētkos, šķiet, katrai ģimenei ir savas tradīcijas, svētkus sagaidot. Mūsdienās gan atšķirt, no kurienes katrs Ziemassvētku rituāls nācis, ir sarežģīti. Tādēļ aicināju uz sarunu Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītāju Uģi Nasteviču, lai kopā ieskatītos latviskajās svētku svinēšanas tradīcijās un to nozīmē.
Vispirms vēlētos tikt skaidrībā ar terminoloģiju. Ziemassvētku sakarā dzirdam gan terminu “saulstāvji”, gan “saulgrieži” — kā tad īsti ir?
Dievturi ar vārdu “saulgrieži” apzīmē visus Saules gada pārejas brīžus kopā. Savukārt brīžiem, kad Saule vasarā spīd visilgāk un ziemā visīsāk, izmanto jēdzienu “saulstāvji”. Par “vienādībām” saucam laiku pavasarī un rudenī, kad ilgums dienai un naktij ir vienāds. Saskaņā ar periodika.lv lasāmo, līdz brīdim, kad Rainis publicēja saulgriežu pasaku “Zelta zirgs”, laikrakstu sēklu sludinājumos un citviet minētie “saulgrieži” apzīmējuši šodien par saulgriezēm jeb saulespuķēm sauktos ziedus. Tātad “saulgrieži” mūsdienās ierasto jēgu ieguvuši vēlāk, savukārt “saulstāvji” jau no sākta gala latviešu valodā apzīmējuši noteikto brīdi vasarā un ziemā.
Lai gan šodien ar “svētkiem” apzīmē ļoti plašu svinību klāstu, tautasdziesmās “svētki” ierasti saistās ar Ziemassvētkiem. Vispār ar vārdu “svētki”, piemēram, baltkrievi saprot senču godināšanu, kam atbilst latviešu Veļu laika norises. Protams, svarīgi ir visi astoņi gadskārtas svinamie laiki (red. Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi, Jāņi, Māras, Apjumības, Mārtiņi un Ziemassvētki), tostarp Ziemassvētki latviskajā dzīvesziņā iezīmē gadumiju.
Raugoties uz Saules spīdēšanas ilgumu, Ziemassvētkos tas ir visīsākais un Jāņos visgarākais, tādējādi astronomiski Ziemassvētki ir ziemas, bet Jāņi — vasaras vidus. Taču siltuma un aukstuma maiņu ziņā vismaz pēdējās desmitgadēs Ziemassvētki Latvijā nekādā ziņā nav gada visaukstākais, visskarbākais posms, tādējādi var sacīt, ka klimatiski Ziemassvētki sanāk ziemas, Lieldienas — pavasara, Jāņi — vasaras un Apjumības jeb Rudenāji — rudens sākums.
Ja runājam par Ziemassvētkiem — lai gan latviešu kosmogoniskais mīts vēl nav secīgi pierakstīts un pastāv fragmentāri, zinām, ka tas ir laiks, kad “Dievs laiž PaSauli”.
Mītohronoloģija ir pētniecības nozare, kas Latvijā vēl jāattīsta, proti, kā sadrumstalotais mitoloģiskais vēstījums — tās teiksmu lauskas, kas mums saglabājušās līdz mūsdienām — savirknētos stāstā.
Saskaņā ar garamantām, Dievs piedzimst Ziemassvētkos. Tas ir saistīts ar gaismas ritējumu, kad tā sarukusi līdz īsākajam brīdim gadā, lai pēc Ziemassvētkiem no jauna pieaugtu savā spēkā. Tādēļ Ziemassvētkos dedzam ugunskuru un uzturam gaismu, iekustinot jaunā gada ritējumu. Šī mija izpaužas arī Ziemassvētku rotaļā, kur darbojas vilks un kaza, simbolizējot tumsu un gaismu. Zīmīgi, ka abi tēli atspoguļoti jau agrā dzelzs laikmeta (3.–4. gs.) Kalnazīvertu kaklarotā, kas aplūkojama ceļojošajā izstādē “Latviskās dzīvesziņas dievestība tautas vēsturē. Dievturībai — 100”. Kaklarotas vidū zem Saules stariem caurlauzuma tehnikā atveidoti vilks un kaza, liekot domāt, ka jau tolaik abi tēli bijuši pietiekami svarīgi, lai tos šādi iemūžinātu. Tas ir sens priekšstats, kas vienlīdz zināms arī Lietuvā un citās indoeiropiešu kultūrās.
Bluķa vakars kā neatņemama Ziemassvētku norišu sastāvdaļa saistās ar bojāeju un atdzimšanu. Tas ir auglības rituāls — bluķis, parasti ozolkoka, ko velk vai veļ ap mājām, falliski pauž vīrišķo, bet zeme — sievišķo spēku. Tādējādi bluķa vilkšana ir zemes no jauna uzirdināšana jeb apaugļošana. Kad bluķis ir veicis savu ceļu, tas nonāk ugunī, kur vecā gada Pasaules jeb Austras koks iet bojā, lai atbrīvotu vietu jaunajam kokam, un šī bluķa pelni nestu auglību jaunajam gadam. Tas ir pārradīšanas brīdis gadam un simboliski — arī visai pasaulei.
Foto: Uģis Nastevičs
Te ir klātesoši arī viepļi jeb maskas — gan vilka un kazas, gan arī citas. Lietuviešu etnoastronoms Jonas Vaiškūnas pētījis Hrodnas kausu ar dažādiem dzīvniekiem un parādībām 12 attēlos, tos saistot ar maskošanās grupām Ziemassvētkos, kā atbilstošus astroloģiskā horoskopa zīmju sadalījumam.
Gan par maskošanos, gan par bluķa vilkšanu, pierastāk ir dzirdēt, ka tas ir ļauno enerģiju savākšanas un sadedzināšanas vai atbaidīšanas rituāls.
Tas — par bluķi kā ļaunuma savācēju, ka bluķis jāsaskalda vai kā citādi jāapskādē — ir jaunāks slānis. Ir ļaudis, kas to šādi uztver — viņiem bluķis iemieso to, no kā atbrīvoties. Acīmredzot, pastāv dažādas interpretācijas. Galvenais, lai Bluķa vakars palīdz jaunajā gadā tapt labākiem un (pār)tikušākiem.
Liels uzsvars latviskajā dzīvesziņā, cik zinu, ir tieši uz to, ka pasaule tiek “laista” nevis “radīta”. Kādēļ tā?
Ja jēdzienu “radīt” sastopam citās reliģiskajās tradīcijās, latviešu tradicionālajā pasaules redzējumā ir raksturīgs “Dieva laidums”. “Laist” ir kā “atbrīvot izplatījumā”, kaut ko darīt patstāvīgu, tādu, kas nav sasaistīts vai piesiets. “Laist” nozīmē “ļaut”. Tādējādi Dievs ļauj katrai parādībai, ko viņš laiž, pašai attīstīties, pilnveidoties un atdod pašnoteikšanās spēju katra paša rokās. Nav autoritārās pozīcijas pār norisēm, latviešu Dievs dod gan brīvību, gan atbildību lemt pašiem par sevi.
Runājot par to, kā Dievs izpaužas — tas ir padoms cilvēka apziņā. Ja ir Dieva padoms, cilvēks zina, kā rīkoties, neapjūk un ir spējīgs tikt galā ar to, kas viņu sagaida. Un gadumija, Ziemassvētki ir brīdis, kad visu nākamajā posmā paveicamo pārdomāt, lai ar Dievpalīgu tas izdotos, kā iecerēts.
Tautasdziesmās un citos avotos dzirdam arī par “četriem brāļiem Ziemassvētkiem”.
Jā, tāds saturs ir sastopams. Tie var apzīmēt Ziemassvētku laikā svinamo dienu skaitu, četrus gadalaikus, kas apvienojas Ziemassvētkos, lai sāktos jaunā gada ritējums, vai arī Dieva izpausmes — dievības jeb teiksmu tēlus. Pastāv dažādas skaidrojuma iespējas. Par Dieva dēliem godāti Jānis, Ūsiņš, Mēness, Pērkons, Auseklis, Jumis, Mārtiņš un Metenis — četrus no tiem vairāk saista ar zemi, četrus — ar debesīm un gaismu.
Svētes svētnīca. Foto: Gaile Vanagiene
Par svinēšanu četru dienu garumā — kādas ir galvenās svētku norises un kāda ir to nozīme?
Svinībās ietilpst gatavošanās svētkiem, attīrīšanās gan pirtī, gan sakopjot vidi, jo svētkos nāks viesi un raudzīs, kas ir un kas nav izdarīts — vai saimnieki ir gatavi uzņemt viesus un sagaidīt jauno gadu, vai māja ir pietiekami uzkopta un rotāta. Ir laiks sakārtot sevi un savu apkārtni.
Cienastā jābūt deviņiem ēdieniem — uz galda ir jābūt dažādībai, taču ēdienu vēlams gatavot ar mēru, lai sarūpētais pēc svētkiem nebūtu jāizmet kā neapēsts.
No tradicionālajiem ēdieniem — zirņi un pupas; cik zirņu vai pupu paliks šķīvī, tik asaru būs jālej. Pīrāgi jaunā gadā nesīs pārsteigumus, jo iepriekš nezinām, kas pīrāgā ir iekšā. Bietes un burkāni — veselībai. Piparkūkas — lai netrūkst mīlestības. Apaļi cepumi, lai daudz saulainu dienu nākamajā gadā. Štovēti kāposti — spēkam. Putnu gaļa — lai sasniegtu jaunus augstumus. Zivis simbolizē turību — zinām, ka zvīņām gadumijā ir jābūt makā. Un galda galā — cūkas šņukurs — turībai un laimei.
Pie norisēm, protams, piederas viepļošanās jeb maskošanās. Jāpiemin arī par dāvanām — tās ierasti dāvina viepļotajiem viesiem, kuri nes svētību — viņi (līdzīgi kā Jāņa bērnu audits Jāņos) atnāk, novērtē, kā māja saposta un sakopta, dara to zināmu mājiniekiem, un par gūto svētību mājinieki viņiem sniedz dažādas veltes. Tālab dāvanas ir jāsarūpē jebkurā gadījumā.
Neiztrūkst arī zīlēšana — daudz ziņu par tās veidiem gadu mijā var atrast vietnē garamantas.lv, bet ieteicams vispirms iepazīt savam novadam raksturīgo, jo zīlēšanas klāsts ir gana plašs.
Viens no tās veidiem ir laimes liešana. Senāk liets bišu vasks, bet vēlāk parādījusies alva. Uz liesmas karotē karsē vaska vai alvas gabaliņu, līdz tas izkūst un tad to ielej dziļākā traukā ar ūdeni. Dziļums ļaus lējumam brīvi sacietēt, neatsitoties pret trauka dibenu. Pēc tam tumsā iededz sveci un vēro savas laimītes ēnu, skaidrojot, ko tajā saskata. Es izlieto laimīti visu gadu glabāju, un gadumijā pārleju no jauna.
Vai arī latviskajās tradīcijās egle tika nesta mājās un rotāta?
Rīgas Melngalvju brālības šrāgās rodami 1510. gada svinību noteikumi (Fastelavends-Ordnung) — 13) par vaska sarūpēšanu lāpām un svecēm, rotāšanu, un 215) par koka sadedzināšanu laukumā, vīriem ar sievām daudz muzicējot un līksmojoties līdz rīta gaismai. Šo par senāko egles rotāšanu pasaulē daudzina ASV Nacionālā Ziemassvētku eglīšu asociācija (NCTA), kas 2010. gadā apsveica Rīgu tradīcijas piecsimtgadē. Nav brīnums, ka, iespējams, senākais eglītes rotājums — “akmens lode ar tai izvērtu, kāsītī saliektu dzelzs stiepli” no 17. gs. — 2003. gada izrakumos uziets tieši Vecrīgā un aplūkojams Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Pastāv arī senāki Rīgas Melngalvju Vastlāvju noteikumi no 1477. gada 15. decembra.
Eglīte latviešiem ir neiztrūkstoši klātesoša gan vedībās, gan — ar aizlauztām galotnēm — bedībās, kur egļu zari lietoti, lai iezīmētu skuju taku līdz atdusas vietai, kā arī lai iepērtu dzīvības spēku aizgājēja palicējos un viņi rastu sparu dzīvot tālāk. Tā mums izsenis bijusi nozīmīga arī nesaistīti ar vēlākajām tradīcijām. Eglītes rotāšanā, kādu to pazīst pasaulē, pirmskristietiskajam slānim ar mūžzaļā koka simboliku, uzslāņojusies Kristus dzimšana, kas pielāgota iepriekš pastāvējušo nekristiešu Ziemassvētku svinību laikam. Mēs neesam vieni. Arī senie romieši Saturnālijās un Sol Invictus dzimšanas dienā, ziemeļeiropieši (Yule), ķelti (Samhain) un citi svin gadalaika stinguma neuzveiktās ziemas Saules atdzimšanu, toties bluķis kā salda rulete (bûche de Noël, Yule log cake) pirms celšanas galdā Ziemassvētkos tiek dedzināts krāsnī franciski runājošajā pasaulē.
Savukārt Miras bīskaps Sv. Nikolajs Brīnumdaris, kurš 4. gs. vadījis seno svētvietu postīšanu, iemantodams slepena dāvinātāja slavu, vēlāk iesaukts par Santaklausu un ziemeļeiropiešu Ziemassvētku vecītim raksturīgo eglītes mūžzaļo rotu gadsimtu mijā pamanījies nomainīt pret sarkanbalto tērpu. Šodien ļaudis daudzviet pasaulē rotā eglīti, bet cik daudzi atskārš, ka šī tradīcija sākusies mūsu Dieva zemītē? Neviļus dzird latviešus sakām: “dedzinājām eglīti”. Arī Rīgas Melngalvju brālības gadījumā koku sadedzināja — un te atkal spīd cauri mūsu senču izsenis svinētais pirmatnējais Bluķa vakars.
Bluķa māte bluķi vilka
Pašā bluķa vakarā,
Ja vilks bluķi trīs reizītes,
Nenāks mošķi šai zemē.
Ar Dievpalīgu — lai top!