Raksti, novadi, paaudzes: Ventspilī dzīvo aušanas tradīcija

Tautastērps Latvijā ir kultūras kods, kurā ierakstīti raksti, novadi un paaudžu pieredze. Aiz katra auduma slēpjas zināšanas, pacietība un roku darbs. Ventspilī ir sievietes, kuras šo prasmi kopj, pēta un nodod tālāk – gan atjaunojot senos paraugus, gan radot mūsdienīgus darbus. 

Latviešus vieno tradīcijas. Viena no spilgtākajām – Dziesmu un deju svētki, kas iekļauti UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tie nav iedomājami bez tautastērpa. Taču audumi, no kuriem top tautastērps, nerodas rūpnīcās. Tas ir roku darbs, kas sākas ar precīziem aprēķiniem un prasa lielu koncentrēšanos.

Studijas vadītāja Inita Dzalbe stāsta, ka pats sarežģītākais posms ir tieši sagatavošanās darbi.

“Pats grūtākais ir auduma iekārtošana, jo tur ir jāaprēķina diegu skaits, cik diegu jāievelk šķietā. Jāuzmet meti, jāuzvelk uz stellēm, viss jāsaver nītīs, šķietā jāsaver visi diegi un beigās pamins vēl jāpiesien,” skaidro Inita.

Aušana prasa ne tikai prasmi, bet arī lielu iekšējo disciplīnu. To apstiprina arī audēja Anda.

“Tas prasa lielu koncentrēšanos. Man, piemēram, četras stundas ir produktīvas, citreiz piecas, bet ilgāk vairs nevar – visu laiku jābūt ļoti uzmanīgai. Tas prasa arī sasprindzinājumu. Bet, kad josta ir gatava, tas ir liels gandarījums,” stāsta Anda.

Neatņemama audēju darba sastāvdaļa ir arī vēstures izpēte – tiek šķirstītas grāmatas un pētīti muzeju krājumi. Šobrīd Inita strādā pie arheoloģiska tērpa detaļas.

“Visvecākie darbi bija ļoti vienkārši, bet, manuprāt, arī ļoti sarežģīti. Ja viņi jau toreiz auda tādas celaines, bija ļoti jādomā, kā vispār izdomāt šādus rakstus,” viņa saka.

Ar pētniecisku darbu šobrīd nodarbojas arī Inese, kurai aušana kļuvusi par veidu, kā saglabāt savas dzimtas mantojumu.

“Es meklēju Latgales brunču rakstu. Vienu es atradu internetā, bet gribu, lai tas būtu pēc iespējas pareizāks, tāpēc meklēju grāmatās. Gribu to uzaust, jo mana mamma ir no Latgales, tētis – no Kurzemes. Kurzemes rakstu jau esmu uzaudusi, tagad gribas, lai būtu kas vairāk. Man ļoti patīk šis process – tas ir kā saldais ēdiens: tu dari un redzi rezultātu,” stāsta Inese.

Aušana ļauj ne tikai saglabāt vēsturi, bet arī radīt ko pavisam jaunu un mūsdienīgu. Audēja Sanita atzīst, ka tieši dažādība un iespēja radīt ko unikālu viņai sniedz vislielāko prieku.

“Mūsu laikos, kad mēs dzimām, visi bijām vienādi. Bet es jau tad zināju – tā negribu. Gribēju būt šuvēja. Un tagad, sēžot pie stellēm, domāju – redz, kā sanāca! Ir uzausti tik daudzi tautastērpi, un vislielākais prieks ir par to dažādību,” saka Sanita.

Audējām aušana ir hobijs un brīvā laika nodarbe. Audēja Baiba stāsta, ka tikai vēlāk dzīvē radusies iespēja pievērsties tam, kas patiesi patīk.

“Visu dzīvi nebija laika – bija bērni, mazbērni. Tagad ir mans brīvais laiks, un es to izmantoju tieši šādi,” saka Baiba.

Nesen tautas lietišķās mākslas studija “Vīkale” nosvinēja savu 60 gadu jubileju. Studijas dalībnieces stāsta – interese par aušanu ir arī jauniešiem, taču mūsdienu dzīves ritma dēļ ne vienmēr izdodas šim amatam veltīt tik daudz laika, cik gribētos.