Ģimenes attiecības, neatrisināti paaudžu jautājumi un vēlme pēc personīgās brīvības. Tas viss satiekas Valmieras teātra jaunajā iestudējumā “Stikla zvērnīca”.
Režisore Inese Mičule caur šo klasisko Tenesija Viljamsa stāstu aicina skatītājus aizdomāties par savu pieredzi: “Ģimenes modelis, kurā ir daudz dillemmu, konfliktu un izšķiršanās par brīvību. Tas ir ģimenes modelis, kas ikvienam atgādinās kaut ko no sevis, no savas pieredzes. Mēs to ņēmām caur savu prizmu arī kaut kādā mērā, es tā domāju.”
Viens no centrālajiem tēliem ir māte Amanda, kuru atveido Inese Pudža. Viņas tēls balstīts bažās par nākotni un atmiņās par pagātni. Cenšoties pasargāt savus bērnus – Tomu un Lauru – viņa nosaka, kādiem tiem jābūt, taču bērniem šajos rāmjos ir grūti atrast savu vietu.
Aktrise Inese Pudža atzīst: “Cilvēki bieži vien rīkojas, paši daudz ko neapzinoties un vēl nesaprotot sekas, un reizēm tu vari ar ļoti labiem nodomiem attiecībā pret bērniem, draugiem, kolēģiem, vēlot visu to šķietami labāko, izdarīt milzīgu lāča pakalpojumu. Es domāju, ka tā ir tāda mūžīgā tēma, kur vecāki spēj palaist savus bērnus vaļā, kur nespēj, vai bērni spēj arī paši atdalīties. Tās ir tās mūžīgās tēmas, kuras Viljams risina savās lugās, un šeit varbūt ir tāds ļoti uzskatāms variants, bet tas kas, vismaz manuprāt, ir svarīgi – kā nobalansēt tādu monstrozumu, kur mums visiem gribētos vainot savas mammas par visu, ar to otru pusi, ka arī mamma ir cilvēks.”
Mātes vēlmi visu kontrolēt jūt arī dēls Toms Aksela Aizkalna atveidojumā, kurš reizē ir arī stāsta virzītājs un stāstnieks. Viņa ikdiena rit kurpju noliktavā, taču domās viņš tiecas pēc pavisam citas dzīves, mēģinot sabalansēt pienākumu pret ģimeni ar savām vēlmēm.
Aktieris Aksels Aizkalns: “Tomam ir uzkrautas dažādas lomas, kuras tev ģimenē ir jāizpilda, bet ir tā nespēja sarunāt savā starpā un pateikt, ka arī man ir sava dzīve, arī es gribu darīt to, ko es gibu darīt, nevis 55 gadus pavadīt kurpju noliktavā ar dienas gaismas spuldzēm un plastmasas interjeru. Tā tas ir. Un grūti ir nodot šo informāciju, ja pretī ir cilvēks, kurš realitāti neredz, un tā arī ir galvenā cīņa.”
Iestudējuma režisore Inese Mičule papildina, ka Toms stāstam uzliek savus noteikumus: “Toma tēls mums iestudējuma sākumā pasaka, ka šeit viss būs tādā kā patiesības ilūzijas gaismā. Tā būs skaudra patiesība, bet ar viņa noteikumiem. Viņš paspilgtinās to, kas viņa uzskatā ir paspilgtināms. Tas ir tāpat kā ar mūsu atmiņām. Mēs kaut ko atceramies daudz spilgtāk un salīdzinām savas atmiņas ar draugiem, brāļiem, māsām, tad tas ļoti atšķiras, un šis ir tas ir nosacījums tam, kā šis darbs ir tapis skatuviskā valodā.”
Mātes radīto spiedienu un nespēju pilnībā iekļauties apkārtējā vidē piedzīvo arī meita Laura, kuru atveido Elizabete Milta. Viņa neatbilst ārējai pasaulei – ir trauslāka un sapņaināka par citiem, tāpēc patvērumu meklē savā stikla zvēriņu kolekcijā.
Iestudējuma režisore Inese Mičule norāda, ka reizēm cilvēki uzliek kādam citam cilvēkam diagnozes slēdzienu vai apzīmējumu, nesaprotot, kas viņu dvēselē ir: “Varbūt šeit arī tāda atkāpe no autora, kurš ir ierakstījis vizuālu defektu. Šeit mēs gribam runāt par to, ka tu neatbilsti ārējai pasaulei, ka tu esi trauslāks, naivāks, sapņaināks. Tas, manuprat, attiecas arī uz Tomu un šo sapņaino māti, kura dzīvo vecmodīgos priekšstatos un savā ideālajā pasaulē, kas ir pagātne. Lauras tēls ir ļoti daudzslāņains, bet, pirmkārt, viņa ir jauna sieviete, kura piedzīvo ļoti spilgtu mirkli savā dzīvē, kas ir – kā autors raksta – laimīgākais bridis viņas dzīvē.”
Svarīga sižeta līnija ir arī brāļa un māsas attiecības. Toms apzinās – lai sāktu savu dzīvi, viņam māsa ir jāpamet, kas rada vainas apziņu.
Aktieris un dēla Toma atveidotājs Aksels Aizkalns skaidro, ka galvenais Toma pārdzīvojums ir Laura: “Viņa māsai Laurai jau arī ir sava dzīve un viņš saprot, ka aizejot viņš viņu kaut kādā ziņā nogalina, pārnestajā nozīmē – viņai dzīves nebūs. Viņš izvēlas šo soli spert, tāpēc viņš ir šajās atmiņās un pārdzīvo, jo viņš jau dikti mīl māsu. Viņš vēl tikai to labāko, bet mēs atkal varam atsaukties uz to lāča pakalpojumu. Tu jau gribi labāk “es būšu, es izraušos un tad es viņai palīdzēšu”, bet ne vienmēr tā notiek.”
Iestudējuma scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Reinis Dzudzilo skaidro, ka Toms cenšas atrisināt mātes problēmas: “Bieži vien tā ir, ka bērni palīdz kaut kādas lietas atrisināt – ideālā gadījumā, manuprāt, tas tā notiek. Proti, bērni ir gudrāki par tevi un notiek evolūcija.”
Izrāde zīmīga ar to, ka aktieri paši darbojas kā dzīvais orķestris, starp ainām spēlējot bungas, čellu, basģitāru un klavieres. Aktieri atzīst, ka tam bija nepieciešams nopietns sagatavošanās process.
Muzikālais izpildījums izrādes finālā skatītājam sniedz gaišāku noskaņu. Režisore norāda, ka vēlējās sniegt skatītājiem tādu kā mierinājumu – ka dzīve turpinās un sapņi mēdz piepildīties.