Zudusī latviešu valodas rakstības sistēma un dievturība Latvijā

Šogad dievturības vārdam aprit 100 gadi, kam par godu izveidota ceļojošā izstāde “Dievturībai 100”, kas šobrīd iekārtota Latgales dižgara, politiķa un garīdznieka Franča Trasuna muzejā “Kolnasāta” Rēzeknes novada Sakstagalā.

Paralēli izstādei te aizvadīti vairāki priekšlasījumi par latvisko dzīvesziņu, vēsturi un tradīcijām, kuru starpā bija arī priekšlasījums ar nosaukumu “Mezglu raksti — zudusī latviešu valodas rakstības sistēma”, kas noteikti piesaista uzmanību kaut vai ar to, ka visi mēs esam dzirdējuši, ka latviešiem savas rakstības nav bijis. Nodarbība muzejā gan sākās ar izstādes eksponātu apskati, kas arī atklāj daudz ko jaunu un nedzirdētu par šķietami zināmām lietām mūsu tautas kultūrā.

Pirmais, kas piesaista uzmanību un caurvij izstādi dažādos priekšmetos un atribūtos, ir Krustu Krusts, ko mēdz dēvēt arī par Māras krustu, kas neesot īsti precīzi. Apzīmējums Māras krusts radies vien 60. gados, jo tad izpētīts, ka šāds simbols lietots uz maizes pirms tās likšanas krāsnī, kā arī pavarda pelnos, lai tas nenodziest, tādēļ arī iesaukts Māras vārdā, kas bijusi sieviešu aizgādne un bieži minēta, sieviešu darbus darot – maļot, slaucot, kuļot sviestu. Krustu krusts ir oficiālais dievturu simbols – dzīvās matērijas zīme, kas cieši saistīta ar auglību.

ReTv

Interesants ir arī mums visiem zināmā Nameja gredzena stāsts, kas savu atpazīstamāko nosaukumu “Nameja gredzens” gan ieguvis vien 30. gados.

Uģis Nastevičs (Ph.D.), latvistikas un japonoloģijas eksperts:

“Nameja gredzena zinātniskais nosaukums būtu “gredzens ar vīto priekšpusi”. Tā viņu arheologi mēdz saukt, bet noteikti, ka A. Grīna romāns “Nameja gredzens” no 30. gadiem  ir atstājis tik lielu ietekmi, ka cilvēki to ir tā iesaukuši, un to ir grūti izdzēst no cilvēku apziņas. Okupācijas laikā svarīgs bija šis te priekšmets, ko esam iesaukuši par Nameja gredzenu, un saistībā ar to gribas pieminēt tieši Latgali. Kāpēc? Tie, kas ir bijuši Balvu novadā, zinās Daņilovkas senkapus. Tieši Daņilovkas senkapos, otrā uzkalniņa grupa, otrais kaps – tur tika atrasts šis te ekspozīcijā redzamais gredzens, viens pret viens ar ekspozīcijas kopiju. Šis te vijums ir viens no vistuvākajiem atradumiem tam, ko mēs mūsdienās esam iesaukuši par Nameja gredzenu. Šāda veida gredzeni kļuva par latviešu atpazīstamības zīmi visā plašajā pasaulē, jo tie cilvēki, kas izceļoja no Latvijas, viņiem vajadzēja kaut kādu sasaisti ar mājām, un tad dievturu rotkaļi vācu nometnēs izaudzināja jaunu rotkaļu paaudzi, un tieši pateicoties Kārlim Grencionam (1913–2000), vienam no izcilākajiem dievturības pārstāvjiem trimdā, šie ļaudis zina, kā šo par Nameja gredzenu iesaukto rotu uztaisīt. Un tad, kad visās pasaules malās, visos kontinentos nonāca mūsu tautieši, viņi gribēja šo gredzenu.”

Ekspozīcijā arī skatāms priekšmets, kas mainījis izpratni par to, cik sen latvieši šo zemi ir apdzīvojuši.

“Ja mēs runājam par tādiem vēstures priekšmetiem, kas ir saistīti ar mūsu priekštečiem, tad ļoti būtisks priekšmets ir Mellupītes cirvis. Ventas upei ir maza pieteka – Mellupīte – un tur, novācot bebra aizsprostu, iznāca, ka starp koku sanesām tika atrasts šāds priekšmets. Šo priekšmetu aizsūtīja uz Ķīles universitāti un uztaisīja oglekļa ekspertīzi, lai noteiktu senumu, un šī priekšmeta dēļ visas mūsu vēstures grāmatas bija jāpārraksta. Kāpēc? Tāpēc, ka šī priekšmeta dēļ sanāk, ka Latvijā pirmie ļaudis ir parādījušies 2 gadu tūkstošus senāk, nekā nesen vēl domāja, un šis te posms mums sanāk 10 tūkstošus gadus pirms mūsu ēras, un tas ir tas pats atskaites punkts, ko dievturi lieto latviskās ēras apzīmēšanai, tāpēc dievturu gada skaitļos mēs redzam sākumā vieninieku.”

ReTv

Vēl kāds atklājums eksponātu zālē ir “vīriešu trīdeksnis” jeb čakans.

“Ja trīdeksni visbiežāk spēlē tikai sievietes, tad čakanu spēlē tikai vīrieši. Un šis ir instruments, kas ir veidots uz āmura pamata, un, redziet, viņam klāt ir tādi piekariņi, un šis arī tiek skandināts un žvadzināts svētku reizēs.”

ReTv

Savukārt, ja domājam par vedībām, tad uzmanību piesaista gan specializētais līdzināšanas rituāla akmens, gan Dienvidkurzemes līgavas vizuļu vainags.

Derību akmens – rituāls akmens ar simbolisku iegravējumu. ReTv

“Līdzināšana ir brīdis, kad līgava un līgavainis liek kāju uz akmens un solās. Kāpēc uz akmens? Tāpēc, ka akmens ir cietākā viela uz mūsu zemes, un tas ir tālab, lai šis solījums būtu tikpat ciets un nemainīgs, kā šis akmens pamats. Šī tradīcija ir sena daudzām indoeiropiešu tautām, to joprojām turpina gan latvieši, tas ir bijis pie lietuviešiem, skotiem, Indijā un citur. Tas ir tas veids, kā dievturi to dara. ”

ReTv

“Tā kā tas ir īpašs brīdis, kad meita kļūst par sievu, tur nevar tā ar plikām rokām, tur vajag šo te aizsardzību, jo, jūs zināt, kad ir kāzas, ir daudz labvēļu, bet ir arī daudz tādu, kas nevēl labu, tad vajag to aizsardzību, un šie cimdi aizsargā no varbūt tādas nelāgas ietekmes. Tieši šie ir Smelteru cimdi no Preiļu novada, tas skaitās raksta paraugs.”

Jāpiemin, ka jau kopš 2022. gada dievturi, tāpat kā citu reliģisko konfesiju mācītāji un priesteri, pretendē uz tiesībām veikt laulību reģistrāciju, taču pagaidām attiecīgais likums vēl nav pieņemts.

“Tur tas stāsts ir tāds, ka 2023. gadā valsts prezidents izsludināja grozījumus civillikumā, kas atļauj dievturiem arī izsniegt laulību apliecības, taču Saeimas juridiskais birojs izdomāja – pag, tiem, kas ir šajā likumā minēti līdz šim, viņiem ir bijusi katram sava reliģiskās savienības likuma priekšvēsture, katram ir savs likums Latvijā, bet dievturiem vēl nav sava likuma bijis. Nu, tad uztaisiet savu likumu, likums stāsies spēkā, un tad arī tie grozījumi stāsies spēkā.

Mēs, jau zinādami, ka tāda lieta varētu parādīties, no 2022. gada sadarbībā gan ar tieslietu ministriju, gan ar citām ministrijām, un – tas nav joka pēc – desmitkārt šo likumu pilnveidojām un pilnveidojām, saskaņojām un saskaņojām, līdz šī gada martā Saeimas tribīnē tika aicināts balsot par nodošanu komisijām. Nodeva gan cilvēktiesību un sabiedrisko lietu, gan juridiskajai komisijai. Tagad rīcība ir šo divu komisiju rokās, kad viņi lems, kad viņi izskatīs, tad būs pirmais lasījums, pēc tam otrais lasījums, pēc tam trešais lasījums un tad likuma stāšanās spēkā. Lai gan ir pietiekami daudz ļaužu, kas šo dzimtsarakstu procedūru veic atsevišķi no vedībām, daudzi uzskata, ka savā cilmes zemē jau tam būtu jābūt sakārtotam.”

“Par kalendāriem es teiktu tā, ka mūsu valstī ir dažādas garīgās tradīcijas, un katrā novadā ir sava vēsture, savs kultūras mantojums, un tas ir loģiski, īpaši Latgalē, ka cilvēki var svinēt svētkus tad, kad tas viņiem ir nepieciešams, kad to nosaka viņu pārliecība. Vienlaikus vienīgā vieta pasaulē, kur dievturība ir radusies un var pilnvērtīgi attīstīties, ir Latvija, līdz ar to mēs saredzam tādu risinājumu, ka, ja mēs paraugāmies uz likumu par svētku, atceres un atzīmējamām dienām, tad tajā mēs redzam, ka tādi svētki, ko var svinēt reliģiski, ir 8 gadā. Mūsu Saules gadskārtā ir 8 svētki. Mēs priecātos par to, ka tie, kas svin savas reliģiskās pārliecības svētkus, viņi to turpina svinēt tad, kad viņiem ir svarīgi, bet lai šos 8 datumus gadā mēs drīkstētu izmantot savos datumos, kas ir saskaņā ar saules ritējumu. Un tad attiecīgi ekonomiskā slodze ir 0 no tā, jo kopējais svētku kopskaits gadā nemainītos, nu jautājums atkal ir Saeimas deputātu rokās, kā viņi to redzēs.”

Šāds risinājums, domājams, būtu ērtāks arī pareizticīgajiem, kuriem ar oficiālajām svētku dienām nesakrīt ne Ziemassvētki, ne Lieldienas, ne Meteņi.

ReTv

“Mums ļoti daudz ir šīs te Latvju Dainas, ir daudz mutiski nodotās vērtības, un rodas jautājums, vai viens cilvēks var galvā paturēt tik daudz Dainu, ka kopumā mums uz vienu Latvijas iedzīvotāju ir pa pusei dainas? Tieši domājot par 19. gadsimtu, kad viņas masveidā sāka pierakstīt, vai tiešām mums nebija kāds cits palīglīdzeklis bez atmiņas, rodas šis jautājums. Rakstība, protams, izplatās, zemnieku bērniem parādās skolas iespējas, bet tomēr ir vietas, kur alfabētiskā rakstība nav tik izplatīta. To mēs zinām gan no 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, gan no citiem avotiem, ka alfabēts nebija nebūt visiem zināms. Mums ir Stendera burtu ābece, un tā sākas ar šo tekstu: “Āboli ir bērniem dāvāti, kas pie grāmatām ir mudīgi”, tātad rosina šo grāmatu lietojumu, alfabēta lietojumu. Bet, paraugoties uz dainām,  redz, kur viens piemērs:

Grāmatiņa, grāmatiņa,

Skrej tu elles dibenā!

Tevis dēļ mani kūla

I rītos, vakaros.

Parādās šī pretestība pret grāmatu. Vairāki zinātnieki ir secinājuši to, ka, lai arī indoeiropiešu tautas uzskata par bezrakstu tautām, viņiem šī pieeja ir bijusi sekojoša – viņi ir zinājuši par tādu alfabētu, bet viņi apzināti to neizvēlējās lietot, viņi lietoja kaut ko citu – vai nu šo te mutisko tradīciju, vai arī caur šo alfabēta noliegumu viņi izraudzījās citu informācijas nodošanas un uzglabāšanas veidu.

Mums Latvijā bija tāds sauklis atpazīstamībai “Zeme, kas dzied”. Ja mēs atšķirsim dainu krājumu, tad pirmais, kas tur ir, ir par dziesmām un dziedāšanu. Bet tālāk, ja jūs atšķirsiet – pūra pielocīšana. Kas ir dziesmu pūrs? Rodas jautājums. Un, paskatoties folkloras krātuves iepriekšējo emblēmu, nevis to, kas ir tagad, bet tajā laikā, kad tapa Dainu skapja digitalizācija, tad folkloras krātuvei emblēmā bija kamols. Kas tas par kamolu? Nereti mēs redzam – arī uz latviskās dzīvesziņas grāmatām ir kamols. Tad mēs atrodam, ka, patiesību sakot, ir viena daļa ļaužu no Latvijas aizceļojuši uz Lietuvu, tieši no Zemgales, un viņi pārcēlās ar visu mantu, visas lietas viņi ņēma līdzi un pārcēlās. Tur viņiem izveidojās kopiena, un radās ciems – Vismantu ciems (lietuviski “Vismantai”). Lietuviski tā tas nav, lietuviski “mantai” ir cits vārds – “reikalas”. Tātad šis ciems tika nosaukts tā pēc tam, kad zemgaļi tur ieradās. Un šajā ciemā pirmā skola, kurā mācīja alfabētu, atvērās 20. gadsimta 20. gados, pastāvēja divas vasaras, un tad aizvērās ciet. Tātad saskarsme ar alfabētu, tā, lai cilvēki mācītos, tur principā nebija. Un kas notiek tālāk? 30. gadā tur ir izveidojusies Saules bibliotēka, kur ir veikta aptauja, kur no 60 lasītājiem, kuri šo bibliotēku izmantoja, 13 cilvēki paši prot mezglu rakstus, bet 24 vecāki prot gan lasīt, gan iesiet mezglus, tas ir 1934. gads. Kopumā tolaik tur dzīvo 200 šo te zemgaļu pēcteču.”

Tieši no šī ciema nāk šobrīd zināmie mezglu rakstības veidi, no kuriem izšķir Debeikas mezglu rakstību ar 11 skaņu kopu attēlojumiem, Briņķa mezglu rakstību ar 20 skaņu kopu attēlojumiem un Krauksta mezglu rakstību ar 32 skaņu kopu attēlojumiem, lai gan variāciju senatnē noteikti bijis vēl vairāk.  Bez burtu mezglu rakstības pastāvējusi arī idiomātiskā mezglu rakstība, kuras izpēte vēl notiek, savukārt, meklējot arī dainu skapī atslēgvārdus “kamols, mezgls” dažādos locījumos, var novērot, ka šādas tautasdziesmas bijušas visās teritorijās, tāpat saglabājušās liecības arī ar pašiem mezglotajiem artefaktiem.

Mezlogšana, veidojot teikumus no atsevišķiem burtiem pēc Briņķa raksta, ko apgūt bija iespējams nodarbības laikā, balstījās uz tumša un gaiša dzijas pavediena siešanu, atbilstoši burtu apzīmējumiem. Neredzīgo vajadzībām tika izmantoti gluds un faktūrains diegs. Tā, piemēram, burta “a” attēlojums mezglu rakstā ir viens gaišs mezgls, bet burta “b” – viens gaišs un viens tumšs mezgls.

Mezglu rakstu pētniecība joprojām turpinās, bet arī katrs no mums var izmēģināt spēkus mūsu tautas pirmatnējās rakstības apguvē, izmantojot zemāk esošo tabulu, tādējādi saglabājot tik svarīgo mūsu tautas kultūras mantojumu, ko mūsu senči rūpīgi tina kamolos un glabāja pūra lādēs!

Briņķa mezglu rakstu alfabēts. ReTv