Cidonijas vai krūmcidonijas? Kas aug mūsu mazdārziņos? Kā kopt šos augus un ko pašreiz var darīt, ja stādi ziemā apsaluši?
Dārzkopības institūta dārzā līdztekus ziedošiem ceriņiem un ābelēm redzamas dobes, kurās ar sarkaniem ziediem zied krūmcidonijas, ko bieži vien saucam vienkārši par cidonijām.
Dārzkopības institūta vadošā pētniece Edīte Kaufmane stingri piekodina krūmcidoniajs nesaukt par cidonijām: – Kur tad mēs šobrīd īsti esam pie cidonijām vai pie krūmcidonijām? “Vai.. mēs esam pie krūmcidonijām, un atceramies, lūdzu, uz visiem laikiem, ka krūmcidonijas ir tās, ko latvieši audzē un nu jau arī mīl, un tās, ar ko mēs šobrīd mēģinām iepazīstināt Eiropu un pasauli. Tās ir krūmcidonijas, jo tās ir krūmveida. Cidonija jeb īstā cidonija ir pilnīgi cita suga ar citu latīnisko nosaukumu, un tā aug faktiski kā koks vai kā milzīgs krūms ar gaiši rozā ziediem, un pavisam citādāku augli – cietu kā akmens.”
Kā stāsta Edīte Kaufmane, Latvijas mazdārziņos visbiežāk aug krūmcidonijas, kas zied ar sarkaniem ziediem. Arī krūmcidonijām ir dažādas sķirnes, bet pagaidām gan to neesot daudz.
”Mēs sākām ar vienu šķirni 2012. gadā. Pirmo Eiropā un vienu no pirmajām pasaulē piereģistrējām. Silvijas Ruisas radīto šķirni ”Rasa”, pēc tam nāca ”Rondo” un ”Darja”. Diezgan ilgi mums bija tikai trīs šķirnes, bet pēdējos divos gados mums nākušas klāt trīs šķirnes – ”Jānis”, ”Silvija”, ko mēs esam veltījuši iepriekšējai selekcionārei, un mums ir ”Ada.””
Vecajos dārzos vai dažkārt pat vietās, kur reiz bijušas mājas un dārzs, sastopamas arī senās krūmcidonijas, kuru zarus, atšķirībā no mūsdienu šķirnēm, klāj ērkšķi. Kā stāsta pētniece, lai gan krūmcidonijas, var teikt, ir pat mūžīgas, tomēr jaunās šķirnes ir vieglāk kopjamas un arī augļi biežāk ir lielāki.
“Tā īsti nevajadzētu šķirot – ērkšķainie un bez ērkšķiem, tāpēc, ka, patiesībā, tikpat labi arī ērkšķainajam var būtu tīri normāli augļi. Tie hibrīdi tāpat kā mums bērni – katrs ir citādāks, kaut vienā ģimenē, tieši tāpat katrs hibrīds ir pilnīgi atšķirīgs. Var trāpīties ērkšķains ar maziem, riebīgiem auglīšiem un var trāpīties ar smukiem, var trāpīties arī bez ērkšķiem, bet ar švakiem augļiem. Tāpēc jau es iesaku, ne jau tikai, lai reklamētu mūsu šķirnes. Ābeles, bumbieres, ķiršus taču mēs simts gadus ar sēklām jau nepavairojam. Vajadzētu atcerēties tās divas lietas – aizmirstam par cidonijām un aizmirstam par ērkšķiem,” skaidro Kaufmane.
Dažas krūmcidoniju šķirnes aug uz augšu, bet dažas vairāk izplešas platumā, tomēr neviena neprasa ieguldīt pārāk daudz darba kopšanā. Šopavasar gan darba būs vairāk, jo krūmcidonijas, it sevišķi tās, kas aug ieplakās, pamatīgi cietušas no sala ziemā. Dārzkopības institūta vadošā pētniece Edīte Kaufmane rāda uz ziedošu krūmcidoniju dobi: ”Visi krūmi, kā jūs redzat, ir tādi aizdomīgi zemi, un aizdomīgi zemi tāpēc, ka nu jau mēnesi mēs tos griežam, un griežam. Šī ziema izdarīja tādas korekcijas, kādas es savā diezgan ilgajā darba mūžā neesmu pieredzējusi.”
Dārzkopības institūta pētniece skaidro, ka, neraugoties uz to, ka apakšējā krūma daļā, kas ziemā bijis zem sniega, jau ir skaisti ziedi, nokaltušos zarus ir jānogriež: ”Ja jums mājās ir daži krūmiņi, tā, protams, nav problēma. Ņemam šķēres un griežam visus sausos ārā. Ja apakšā ir jau jauns dzinums, griežam virs dzinumiņa, un viss būs kārtībā. Visus plikos zarus izgriežam līdz apakšai. Kārtīgi ņemam apgriežam.”
Neapgriezti nokaltušie zari ne vien bojā izskatu, bet arī atņem barības vielas ražojošajai krūma daļai. Turklāt pastāvot lielāka iespēja, ka nokaltušajos zaros iemetīsies kāda slimība, kādu krūmcidonijām, salīdzinot ar citiem augiem, gan neesot daudz.