Šogad Latvijā būs jau 10. Permakultūras festivāls. Par šo viedo saimniekošanu interesējas un pievēršas arvien vairāk cilvēku. Tā uzrunājusi arī mākslinieci no Latgales, kas piemērotu vietu savām iecerēm atradusi Kurzemē. Nu pamazām kādreizējā fermas darbinieku dzīvojamā māja. Apkārtne pārvēršas par eksperimentālo permakultūras laboratoriju. 

Pirms nepilniem diviem gadiem Ilona Šauša, Daugavpils māksliniece, iegādājās vairāk nekā deviņu hektāru lielu lauku īpašumu Kurzemē – nelielajā Raņķu pagastā. Viņa smejoties saka – jau bērnībā bijis sapnis dzīvot džungļos un pētīt dabu. Kad uzzinājusi par permakultūru, tad sapratusi, ka tas ir viņas aicinājums.. “Permakultūra ir dabas vērošana. Tas ir – šie permakultūras ēdamie dārzi, tie ir tie džungļi, kur es varu radīt pati, lai kur es nebūtu. Es nevaru nevienu brīdi nožēlot to, kas ir bijis, ko es kā keramiķe esmu apguvusi, strādājot ar dažnedažādiem instrumentiem, praktiski ar rokām. Lai arī esmu pasīka, bet muskulīši man ir uztrenēti,” saka māksliniece, permakultūras dizainere Ilona Šauša.

Paralēli savai mākslinieces izglītībai Ilona kļuvusi arī par permakultūras dizaineri. Kad stādītas rozes, par mēslojumu izmantots bēniņos atrastais skaidu siltinājums, kas bijis pārklāts ar baložu mēsliem. Lai laputis neēstu, piemēram, rozes, līdzās ir tā saucamie upuraugi, kas laputīm garšo labāk. Te ir mājiņa vientuļajām bitēm, vaboļu viesnīca, bet kabačiem zemi palīdzējuši uzrakt kurmji. Ilona uzsver – permakultūra ir viedā saimniekošana, kas izpaužas ne tikai dārzkopībā, bet arī citās nozarēs, piemēram, celtniecībā. Pirtiņai dažas sienas būs no pašas veidotiem zaru paneļiem. 

Permakultūras ideja Latvijā attīstās. Ja pirms 12 gadiem dibinātājā biedrībā sākumā bija pieci cilvēki, tad nu jau ir ap 200. Tā rīko festivālus, meistardarbnīcas, kursus, lekcijas. “Permakultūras zināšanas tas būtu tas, kā mums sensenos laikos ir strādājuši saimnieki, mūsu zemnieki, kad viņi dzīvoja uz savas zemes un zināja, ka viņi lielāki nepaliks, vairāk nebūs. Viņu svarīgais uzdevums bija saglabāt zemes auglību nākamajām paaudzēm, lai arī bērni, bērnu bērni un bērnu bērnu bērni varētu dzīvot forši tajå pašā zemes pleķītī. Un tas arī ir tas permakultūras uzdevums – padarīt zemi labāku, nekā tā bija, kad tu sāki,” saka Latvijas Permakultūras biedrības vadītāja Ilze Mežniece.

Savu dzīvesvietu Ilona nosaukusi par eksperimentālo permakultūras laboratoriju, jo daudz kas te ir eksperiments. Viņa vēlas te veidot arī līdzīgi domājošu cilvēku kooperatīvu, jo te ir gan pietiekoši zemes, gan dzīvojamās platības. “Es domāju, ka šī kustība ir tā, kas tiešām varētu palīdzēt cīnīties gan ar ogļskābās gāzes pārlieku daudzumu atmosfērā un visu. Zeme ir tā, kas spēj ļoti labi absorbēt.”