Tūrismā jomā pandēmijas gadi ir viesuši kādu pozitīvu tendenci – brīvdienas vai atvaļinājumu pavadīt, apceļojot Latviju vai dodoties dabā. Un šī tendence turpinās arī tagad. Tas tūrisma jomas uzņēmējiem liek domāt par jauniem piedāvājumiem. Tāds ir arī Gulbenes novada jaunajai uzņēmējai Kristai Artai Grodnei.

“Mēs ejam iekšā meža biezoknī – uz meža namiņiem, kur baudīt īstu, neskartu mežu.” Esam Gulbenes novada Stradu pagastā, kopā ar Kristu Artu Grodni dodamies viņas ģimenei piederoša mežā, kur viņa īstenojusi savu ieceri par atpūtas namiņiem mežā, tiem doti nosaukumi „Zīle” un „Paparde”. “Šis ir mans bērnības mežs, un vienā brīdī likās, ka ir vērts padalīties arī ar citiem ar to, kas mums te ir skaists, radīt tādu vietu, kur cilvēki var atbraukt un to nepieradināto mežu baudīt komfortā. Es sāku studēt tūrismu. Tas man radīja interesi par naktsmītnēm. Tā kā ir šī meža teritorija un pļaviņas, tad radās tā doma – gan jau kaut kur ir kaut kas tāds līdzīgs, bet Latvijā nezinu, vai ir, tā mūsu atšķirība ir tā, ka ir tiešām īstā mežā, izpļauts tiešām tikai tik daudz, lai var ieiet namiņā. Te visa meža dzīve turpinās, un mēs cenšamies to netraucēt. Dzīvniekus te arī var satikt. Tad, kad cilvēki atbrauc, tas ir tieši tas, ko novērtē, jo reizēm es saņemu ziņas, ka tas bija tik forši, ka nebija zonas. Mēs varējām pa īstam kopā pavadīt to laiku un neviena nav apkārt. Ziema ir mans mīļākais gadalaiks, tad ir visskaistāk – piesnieg visas lielās egles. Tad tas ir kā ziemas pasakā.”

Uz namiņiem ved vien meža taciņa, tādēļ, protams, gan apmeklētājiem, gan mums rodas jautājums, kā šie namiņi te tapuši. “Tas īstenībā ir biežākais jautājums, ko cilvēki taujā! Kā jūs to visu mežā iekšā dabūjāt? Nesām uz rokām! Tos lielos karkasus ieveda ar traktoru, tas bija pa ziemu, kad viss ir sasalis, bet visu pārējo – visu, visu nesām ar rokām! Namiņā mums ir viss tādai minimālai atpūtai, ziemā varam kurināt krāsniņu. Tas ir ļoti silts arī ziemā, ir ļoti omulīgi, ir arī maza virtuvīte, ir vannas istaba, kā arī labierīcības.”

Lai īstenotu savu ieceri, Krista rakstījusi projektu un ieguvusi Eiropas Savienības atbalstu. “Par Eiropas līdzekļiem ir iegādāti paši namiņu karkasi un logi, tajā brīdī tas noteikti bija atbalsts, lai varētu uzsākt, jo es jau to visu uzsāku vēl studējot, tas man ļoti palīdzēja atspērienam.”

Par apmeklētāju trūkumu Krista nesūdzas. Izrādās, ka daudziem no mums pati labākā atpūta ir nevis svešas zemes, tūristu piepildītas ielas, bet gan visparastākais mežs, kuru vari vērot no namiņa verandas vai dodoties nesteidzīgā pastaigā. “Es arī jūtu, ka cilvēkiem pietrūkst tā meža, un mēs attālināmies no tā īstā, kas nav izpļauts un iekopts, bet ir tā mākslīgi radīts, patiesībā interese ir liela, cilvēki brauc un novērtē, un atgriežas. Bija vienreiz tāds gadījums, kad vecāki bija 3-4 gadus vecu bērnu līdzi paņēmuši. Viņš izkāpa no mašīnas ārā un viņam bija tik šausmīgas bailes iet tajā mežā iekšā, pat gaišā dienas laikā, tu saproti, ka tam bērnam tā ir tāda pirmā pabūšana vispār mežā. Es domāju, ka tas ir svarīgi – arī bērnus vest un rādīt.”

Krista stāsta, ka viesi, kuri te vēlas baudīt dabas tuvumu un mieru, arī to novērtē ar savu attieksmi. “Mazliet bija bažas, kā cilvēki, tie, kas atbrauc, izturēsies pret dabu, bet ir skaidri jūtams, ka viņi novērtē un atkritumus aiz sevis neatstāj, tā kā tādas problēmas nav. Man šķiet, ka cilvēki vienkārši bauda to, ka tu iegulies gultā un tev ir tikai mežs, mežs…”

Sākotnēji meža namiņi vairāk bija domāti, lai baudītu divvientulību, bet, redzot ģimeņu interesi, Kristai iecerēs ir izveidot arī lielāku meža namiņu. Vieta tam jau ir padomā.

Foto: Freepik; ilustratīvs