Nupat Ogres teātris pārtapis par neatkarīgu pašvaldības iestādi. Un jau jaunajā statusā sevi pieteicis ambiciozi – ar pirmizrādi “Garās dienas ceļš uz nakti”. Jūdžina O’Nīla drāma stāsta par ģimeni, kur katram ģimenes loceklim ir savs stāsts, sava sāpe un sava patiesība. Tāpēc saglabāt ģimeni kļūst arvien grūtāk. 

Ogres teātra režisors Jānis Kaijaks: “Tā ir nodeva tavai mīlestībai un maigumam, kas ļāva man noticēt mīlestībai, beidzot paskatīties acīs maniem mirušajiem un uzrakstīt šo lugu. Uzrakstīt to ar dziļu līdzjūtību visiem četriem likteņa piemeklētājiem Taironiem.”

Tā ir tika neliela daļa no veltījuma, ko lugas “Garās dienas ceļš uz nakti” sākumā autors ir uzrakstījis savai sievai Karlotai 12. kāzu dienā. Autobiogrāfiskā luga tiek uzskatīta par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta amerikāņu dramaturģijas darbiem. Tā ir viena diena Taironu ģimenes dzīvē, kurā lugas četri varoņi cenšas atrast zaudēto saprašanos un nosargāt mīlestību. Kaijaks: “Šajā laikā visiem teātriem ir tāds diezgan būtisks jautājums, par ko tagad runāt. Tagad laiks ir tik ļoti saspringts un traks, tik liela neziņa valda. Un mums likās, ka ir svarīgi šajā brīdī runāt par ģimeni. Par to, kas ir visa pamatā. Jo galu galā, ja mēs aizstāvēsim savu zemi, tad – par ko mēs cīnīsimies? Par pieminekļiem, par smiltīm, bet par ko – par saviem tuvākajiem cilvēkiem, par ģimeni.”

“Katra epizode, katrs dialogs ir nospriegots, kā loka bulta, un kad tā tiek izšauta, atklājas vēl viena rēta un tad nākošā un nākošā, kā radības mokas,” pēc izrādes pārdomās sociālajos medijos dālās skatītājs Mārtiņš. Izrāde atkāj dažādus ģimenes locekļu stāstus. Piemēram, par bērnu, kas ir smagi saslimis, brāļiem, kas neprātīgi mīl viens otru, bet vienlaikus nīst, un tēvu, kura rūpes ir milzīgas, bet tās mijas ar skopumu un bailēm dzīvot nabadzībā. “Visa ģimene, teiksim, savstarpēji ir ļoti saistīta, mīloši cilvēki, cilvēki, kas ļoti rūpējās viens par otru. Un, ja citi, teiksim, tā vairāk izrāda un pieķerās cits citam, tad manā tēlā droši vien vairāk parādās tā pretastība pret tādu to stilu. Un tas slēpjās aiz kaut kādas tādas nedaudz norobežošanās un cinisma, tā es teiktu,” saka aktieris, izrādē Džeimss Tairons juniors Ernests Greizis.

“Varbūt šī rupjība. Es īstenībā tāds neesmu, kas brīžiem parādās. Šis skopums, kas es pats īstenībā tāds neesmu. Šī smagā dzīve spieredze. Nē, tā jau mums ir kaut kas kopīgs. Jo mēs, protams, ka visi esam izgājuši šīm lietām cauri. Vairāk vai mazāk. Galvenais jau sasaistīt to visu ar sevi. Un tad grūtības īstenībā atrast tēlu nav,” saka aktieris, izrādē Džeimss Tairons, tēvs Andris Peismalietis.

Kaijaks: “Jāpieskaras stīgām sevī, kuras normāls parasts cilvēks cenšās… nē, es par to negribu domāt, es par to negribu… Bet mums tam ir jāpieskaras, jāiebrauc tur iekšā, jābūt tur iekšā.”

Par lugu “Garās dienas ceļš uz nakti” Jūdžins O’Nīls saņēmis gan Tonija, gan Pulicera balvu. Un joprojām luga turpina dzīvot uz pasaules teātru skatuvēm un tagad arī Ogrē.