“Dzīvošana būs noslēgtā, diskrētā vietā…” Gids ir noslēpumains.

“Kā tad – jau otro stundu riņķojam un nespējam atrast rezervēto viesnīcu…” bubina nogurušais ceļotājs. Naktsmājas atrodot, iestājas klusums.

“Jūs baudīsiet Vecās pasaules šarmu…” gids uzmundrinoši izsaucas.

“Kā tad! Viena tualete koridora galā,” novaidoties iedziedas ceļotājs. “Logs iziet uz roidiem aizkrautu pagalmu.”

“Tieši tā! Ideāli! Skats pa logu rosina fantāziju,” gids ir savos profesionālajos augstumos.

Sensenos laikos televīzijā bija joku raidījums ar Gidu Gideonu. Atceros, ka viņš rūdīta gida balsī iepazīstināja skatītājus ar ievērojamām vietām – grāvjiem un nomaļu eksotiku utt. Raidījuma sen nav, bet palicis prātā, ka par jebko Gids Gideons varēja pastāstīt stāstu! Par tirgus leti, par miskastēm, par jebkuru celtni – būdiņu vai pili – bija kāds vēstījums, ko varēja uzklausīt un pasmieties.

Centīgā gida tēls man tomēr atmiņā palicis labi. Tāpēc, ka mans ideāla gida tēls ir mazliet līdzīgs – viņš vada ceļotāju pa maršrutu. Liekot pievērst uzmanību kādam it kā sīkumam/detaļai. Labs gids stāsta, kas nav rakstīts tikai Vikipēdijā, atbild uz visiem ceļotāju uzdotajiem jautājumiem. Zina vai nezina patieso atbildi, gids vienmēr sniedz atbildi. Ideāls!

Kad dodos ekskursijās, lūdzu gidu. Gaidu stāstu par apmeklējamo vietu. Šajā pavasarī ar mazmeitām apmeklējām Cesvaines pili – gide mūs ieveda Viesu istabā un norādīja uz simbolismu griestu ciļņos, uz alegorijām par Pavasari, Vasaru; rudeni, saprotams, simbolizēja augļi un vārpas, bet ziemu – pūces atveidojums. Mazmeitām brīnumi! Pēc tam gide, kas savulaik bija mācījusies skolā, kas atradās Cesvaines pilī, parādīja garu beņķi, kas atradās bijušajā fon Volfu bibliotēkā, bijušajā matemātikas klasē. Bailēs no kontroldarba, kāds viņas klasesbiedrs ielīdis, noslēpies beņķī, un, īsinot laiku, ierakstījis ceļotāju klasisko: “Te biju ES!” Uzraksts palicis kā liecība. 😊 Aizbrauciet, apskatieties arī ēdamistabas kamīnu! Virs tā skolas laikā esot atradies basketbola grozs. (Jānovaidas atkal).

Ceļotāju mērķi ir dažādi: jautra naktsdzīve, koncertu apmeklēšana, pārgājieni, arī veikalu ķemmēšana. Man ar draudzenēm ceļojumos patīk apmeklēt muzejus. Pēc pilsētas muzeja, kur ierīkota lieliska izstāde “Dzelzceļš ienāk pilsētā” top skaidrs, kāpēc Liepāju rotā uzraksti “Lepns kā liepājnieks”! Lūk, izstādes materiāli rāda, ka Liepāja bija svarīgs posms Libau-Romna sistēmā. Liepāja bija neatņemama daļa no citas asinsrites, un centrs neatradās Rīgā! Tā, lūk! Tāpēc jau liepājniekiem deguni bija augšā un krūtis izrieztas, ka nekādi Rīgas kundziņi savus likumus lībaviešiem nediktēja vēl līdz pat šodienai.

Ideālā gida lomu varētu aizstāt 3D projekcijas. Zinu, ka izveidot dārgi, bet attēls iespaidīgi iedzīvina un uzbur stāstu. Nokāpjot muzeja krēslainajā pagrabstāvā, apstājos pie postamenta, uz kura novietota paliela lauska: ekrāns iezaigojas, lauska pazūd, uz virpas, kas lēnām griežas, redzama māla pika. Tā griežas, griežas un pārtop krūzē. Turpinot griezties, uz tās parādās podnieka roku vilkti ornamenti, un es atceros, ka man ir līdzīga krūze vēl no vecmāmiņas mājām. Krūze griežas, griežas, es jau gaidu, kad tajā tiks ieliets 3D piens vai alus, jau iedomājos, ka varbūt tūlīt iedziedāsies jāņubērni, ar krūzi rokā kā dzīva sarkanos krinoliņu svārkos pār pagalmu aizies Nīcas saimniece, bet krūze tik griežas, griežas, un pēkšņi tā sastingst un… saplīst manu acu priekšā. Vai! Es pat izsaucos. Māla suķu lietus nobirst kā atvadas no pasaules kā filmā “Bezgalīgais stāsts” paliek viena uz postamenta redzamā īstās krūzes īstā lauska. Stāsts beidzies. Esmu noredzējusi stāstu un veselu dzīvi.

Turpat pagrabā ierīkota smēde. Skatos – kauri gliemežvākiem rotāti zirga iemaukti. Vareni! Padomājiet – pa Kurzemes ceļu galopa riksī brauc droška, to velk melns ērzelis, kam iemaukti rotāti ar no siltajām zemēm reiz atvestiem gliemežvākiem. Iespējams, reiz bijušas krelles. Vismaz manā galvā uzpeld šāds scenārijs 3D vēstījumam par it kā vienkāršiem iemauktiem. Tie ir izcili!

Tālāk seko nākamie notikumi. Dodamies uz Hoijeres kundzes namu. Muzejs ierīkots, rādot 18. gadsimta pilsētas dzīvi. Bijušais Hoijerkundzes krogs/iebraucamais nams ir profesionāļu burtiski uzcelts no jauna. Par paraugu ņemot atrastos krāsns podiņu lauskas, tapešu atlieku ļerpatas, tekstiliju driskas, koka detaļu elementus. Muzejā viss iegrāmatots un parādīts kā atjaunots. Staigājot pa Hoijeres kundzes namu, jau ar draudzenēm bijām iesilušas vēsturisko ainu uzburšanā. Viss tik interesants un veido stāstus, ka vēlējos nevis izdomāt aprakstus pati, bet pajautāt muzeja jaunajam darbiniekam. Kā tad īsti ir?

Viņš modri vēroja, vai mēs – trīs dāmas, kas ienākušas – kaut ko neaiztiksim ar rokām. Neaiztikām, bet uzrunājām, lai viņš kā muzeja darbinieks atver advokāta Stendera kundzes skapi, kurā, kā mēs zinājām no iepriekšējā apmeklējuma, atrodas skaista kleita. Darbinieks saminstinājās, it kā pavēra vienas durvis, bet tad pārstāja, jo otras durvis, aiz kurām kleita – viņš neatvēra. Bet protams! Kā Sarkangalvītes vecmāmiņas mēs vienā balsī iesaucāmies: “Tur durvīm ir divi slepeni krāģīši – augšpusē un apakšā. Pavelciet tos!” Bet jaunskungs neatvēra. Neprata atvērt vecu skapi, jo nezināja noslēpumus?

Laikam tālākais viņam varētu šķist kā gida murgs, jo mēs izrādījāmies nevis trīs lāga tantes-interesentes, bet kā eksaminatores iestājeksāmenos uz vēsturniekiem.

“Un kas ir šī?” Ieraugot uz plīts čuguna pannu, priekā balss man nodrebēja. Plānplāno pankūku cepšanas panna. Nekādi Druvienas “Silmaču” muzeja Antonijas lielie penkoki ar zafti te nesanāktu.

“Panna bada pankūku cepšanai.”

“Kur to lika – uz atvērtas uguns vai plīts riņķiem? Lūdzu pacelsiet vāku?”

“Uz riņķiem! Nedrīkst aizskart eksponātus!” – darbinieks izdvesa.

“Ko nu, jaunais cilvēk, melšat!” – es noteikti tā teiktu, ja būtu eksaminācijas komisijā, bet noturējos. Ja ir bads, tad pat malkas var nebūt, katrs žagars no svara, cepa uz atklātas uguns, lai uz tās ātri varētu uzcept plānās pankūkas. Ai, kā te arī vajadzētu 3D versiju, kas parādītu kā ūdenī iejauc sauju miltu, kā uzlej uz čuguna, kā apraujas mīkla, jo Libau apkārt plosās mēris un bads.

“Un kas ir šī kaste?” – pamanot metāla kasti garā kātā, dodu jaunajam muzeja darbiniekam iespēju zināt muzejā atrodošos eksponātus pareizi.

“Pelnu savākšanas liekšķere.” Viss! Te nu jaunatne skaidri brauc auzās.

“Tā, jaunais cilvēk! Atcerieties, šī ir cigoriņu grauzdējamā kaste!!! Pirms piecdesmit gadiem mans vectēvs šādā uzpariktē ielika cigoriņus, un grozot virs ugunskura, grauzdēja cigoriņus.” – Atjaunojot vēsturisko patiesību, ievaidējos. 3D jau redzams mans vectēvs Arnolds Bariss, pēc tam viņš griež rokas maļamās kafijas dzirnaviņas.

Iespējams, ka muzejniekam šķitu kā fūrija-vēsturniece un muzejnieku bieds. Taču man uzbūrās stāsti ar bildēm, ko gids nepastāstīja.

Universitātes pasniedzējiem ir zināms nerakstīts likums - kas jautā, tas sapratis lekciju. Klauvē - atvērs. Jautā - atbildēs!