“Es to no jauna uztveru kā to karu, ko pieredzēju trīs gadu vecumā.” Tā par karadarbību Ukrainā saka ilggadējais Rundāles pils saimnieks un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis.
Visi viņa darbi pakļauti loģikai un vēstures zināšanai un parāda, kā gadu gaitā mainījušās viņam svarīgas tēmas. Neizbēgami tas ir arī karš Ukrainā, kam mākslinieks veltījis gleznu ciklu. Līdzās reliģijas tēmām, ainavām un dabas ciklam “Latvijas ozoli” tas apskatāms arī nule Jelgavas Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzejā atklātajā izstādē “Imanta Lancmaņa glezniecība”.
Latviešu mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa vārds visbiežāk tiek pieminēts saistībā ar viņa mūža darbu – Rundāles pili. Tomēr jau vairāk nekā sešdesmit gadus savu plašo redzējumu par notiekošo visapkārt viņš uzliek arī uz audekla. Lancmanis: “Sākot darboties Rundāles pilī, man šķita, ka tie 13 gadi bijuši veltīgi. Man no tā visa jāatsakās, pilnīgi sevi jāupurē pilij. Laimīgā kārtā izrādījās, ka tik briesmīgi nav, un lēnām, lēnām es tomēr sāku kaut ko gleznot. Protams, tagad pēdējie seši gadi jau tiek veltīti gandrīz tikai glezniecībai.”
Jelgavas Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzejā personālizstādē “Imanta Lancmaņa glezniecība” senākais darbs ir tēva portrets, ko mākslinieks esot gleznojis vēl mācoties rozentāļos – 1958. gadā –, bet jaunākajam darbam vēl īsti pat krāsa neesot nožuvusi. Tas ir darbs ciklā, kas stāsta par karu Ukrainā. Lancmanis: “Es no jauna to uztveru kā to karu, ko pieredzēju trīs gadu vecumā. Man bija trīs gadu jubileja, kad notika uzlidojumi vecmāmiņas mājai Zemgalē. Tāpēc es to uztveru kā trešo pasaules karu, kā tādu globālu traģēdiju. Ukraiņi tagad ir tā varoņtauta, kam jāstāv pretī absolūtajam ļaunumam. Es it kā rādu šausmas. Cilvēki teiks: “Lancmanis ir galējs pesimists.” Gluži otrādi – es parādu briesmīgo, es to uzsveru, atgādinot par nopietnību, par to, ka nevar gleznot tikai puķītes, domāt, ka viss būs labi un jauki.”
Ainavas mākslinieks gleznojot reti. Lielākoties tās esot kā fons, tomēr daba esot tuva. Cikls “Latvijas ozoli” aizsācies Zaubē ieraugot senu ozolu. Lancmanis: “Iedomājieties, ko nozīmē viens ozols, kas ir pārdzīvojis Latvijas likteņgaitas, kas ir redzējis ap sevi visu, visu ko. Man tapa tāda pēkšņa uzplaiksnījuma ideja parādīt tos vecākos ozolus, ne tikai tādus, kā mēs viņus redzam, bet pieliekot klāt tās iztēles ainas, ko tie varbūt kādreiz ir varējuši redzēt.”
Visi Imanta Lancmaņa darbi ir pakļauti loģikai un vēstures zināšanai, kas ļauj izdarīt secinājumus.
Viņa gleznās ir daudz cilvēku, jo savu stāstu mākslas darbos viņš vēlas parādīt ticamā veidā. Daudzās gleznās attainotie esot viņa kādreizējie kolēģi, kuri piekrituši iejusties tēlos.Izstādē apskatāmas arī klusās dabas, lauku ainavas.Vienā no pēdējo gadu darbiem attainota ģimeniska aina- pats mākslinieks kopā ar savu māsu dzīvoklī, kur faktiski tapuši gandrīz visi viņa darbi. Lauma Lancmane, Lancmaņa māsa: “Man liekas, ka ļoti jauki, jo man ir tādas sajūta, ka brālim ne tikai karš uztrauc, šīs reliģiskās tēmas, bet, ka būtībā mēs vadam tādu jauku, harmonisku dzīvi mājās. Ir šī virtuve, kas ir kā fons visām klusajām dabām, skaistajām puķēm. Šeit tad ir redzama tā vieta.”
Retrospekcijas izstāde, kas norāda kā gadu gaitā mainījušās Imantam Lancmanim svarīgās tēmas, Jelgavas Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzejā būs apskatāma līdz 5. janvārim.
