Jau vairāk nekā tūkstoš dienu Ukrainā notiek aktīva karadarbība. Gandrīz tikpat ilgi vairāki desmiti tūkstošu ukraiņu mēģina sākt dzīvi no jauna Latvijā. Kā ukraiņi iedzīvojušies un ar kādām problēmām viņiem nākas sastapties skaidrot devās ReTV žurnāliste Sandra Leitāne.
Par Latviju un Ukrainu veļu laikā Jāņa Akurātera muzejā stāsta četri mākslinieces Viktorijas Matisones lielformāta darbi.Viens no tiem veltījums Ukrainai. Glezna esot sākta vēl pirms 2022. gada Krievijas iebrukuma Ukrainā, bet pabeigta pēc, tāpēc košos un dzīvespriecīgos toņus gleznā pārtrauc melnā svītra – karš. “Šī glezna ataino karu. Varbūt tradicionāli tur varētu būt gaismas spēks –Lāčplēsis, tumsas spēks – melnais bruņinieks, bet šeit ir filozofiska, varbūt dziļāka koncepcija, kā piedzimst tauta, piedzimst nācija,” saka izstādes kurators Igors Vatuļins.
Līdz ar aktīvo kara darbību daudzi, jo daudzi ukraiņi devās bēgļu gaitās. Vairāk nekā 40 000 devās uz Latviju. Iemesli, kāpēc cilvēki nonāca Latvijā, esot visai dažādi. Darina Jevdošenko, kura tagad par savām mājām sauc Tukumu, esot Latvijā dzimusi un skolā gājusi, tāpēc, sākoties karam, neesot bijis šaubu, ka kopā ģimeni dosies uz Latviju. Tas ir bijis viens no iemesliem, kāpēc iedzīvoties šeit neesot bijis grūti. Darbu savā profesijā gan atrast nevarot. “Es nestrādāju savā profesijā. Es esmu skolotāja, bet strādāju šūšanas uzņēmumā, piegriešanas cehā. Mēs ļoti gribētu palikt, bet ir problēma ar dzīvojamo platību. Ļoti daudz naudas aiziet dzīvokļa īrei. Mana alga visa aiziet komunālajiem maksājumiem un īrei. No vīra algas mēs dzīvojam, bet tie ir lieli līdzekļi, ko mēs varētu izmantot citādi.”
Darina mazliet runā latviski, bet problēma esot tā, ka atšķirībā no citām Eiropas valstīm Latvija neesot devusi iespēju vispirms apgūt valodu un tad sākt strādāt. “Mēs bijām spiesti, arī paši negribējām sēdēt uz pabalstiem, bet iet strādāt. Tad, kad tu esi visu dienu nostrādājusi, tu atnāc mājās. Es par sevi kā sievieti runāju, ir otrā maiņa virtuvē, jo ir bērni. Vēl kādas mājas lietas. Tev nav ne laika, ne spēka mācīties latviešu valodu.”
Tas, ka Latvijā kā saziņas valodu var izmantot krievu valodu, daudziem bijis viens no iemesliem, kāpēc šurp doties. Mīnuss ir tas, ka ar sliktām latviešu valodas zināšanām nākas strādāt zemāk atalgotu darbu. Ukraiņi ir pateicīgi Latvijai par uzņemšanu un atbalstu, bet mūsu plašās valodu zināšanas viņiem nereti izdarot “lāča pakalpojumu”. Tukumā dzīvojošs ukrainis Aleksandrs Sanžara: “Es uzskatu, ka ir jāzina tās valsts valoda un tadīcijas, kur tu atrodies. Mēs šeit neatbraucām uz trīs dienām paskatīties ievērojamākās vietas Rīgā. Kad tu sāc ar kādu runāt uz ielas, cilvēki pāriet uz krievu valodu. Tāds “lāča pakalpojums” no vienas puses, bet no otras – tas sākumā palīdzēja adaptēties.”
Tukuma ukraiņu atbalsta centra vadītāja, Tukumā dzīvojoša ukrainiete Anna Berežna: ““Lāča pakalpojums” ir ne tikai saistībā ar valodu. “Lāča pakalpojums” ir arī saistībā ar bērnu izglītību. Latvija taču tā arī nepieņēma lēmumu, ka bērniem ir jāapmeklē skolu. Tie bērni, kuri neapmeklē skolu, pirmkārt nav socializācijas, otrkārt, kad to likumu pieņems, viņiem būs jāiet uz skolu, bet viņi nezina valodu.”
Lukjans stāsta, ka doma atbraukt uz Rīgu bijusi vēl pirms kara. Toreiz tā neīstenojās, bet tagad puisis Latvijā esot iejuties, cer sekmīgi nokārtot 12. klases eksāmenus.
Rīgas 25. vidusskolas audzēknis, Rīgā dzīvojošs ukrainis Lukjans Harčenko: “Es vēl gatavojos latviešu valodas eksāmenam. Es kārtošu optimālo līmeni. Domāju, strādājot katru dienu un veltot tam daudz laika, es uzrakstīšu labi. Jau rakstīju 11. klasē šo eksāmenu, bet mani neapmierināja rezultāti, vajag labāk. Ir iespējams iemācīties latviešu valodu, jo tā nav grūta. Ja paskatās vēsturē, ukraiņu un latviešu valodas ir indoeiropiešu valodas. Tām bija kopīgs pamats kaut kad ļoti sen, sen, sen.”
Nākotnes plāni katram ir savi, bet visi ukraiņi cer, ka tikpat zilas un klusas debesis kā Latvijā reiz atkal būs arī Ukrainā.
